Gan imperators, gan izredzētie viņa galminieki, kuriem tomēr arī bija ļauts piedalīties, elpu aizturējuši vērās notiekošajā un viņiem likās, ka gluži drīz uguns izkausēs un aprīs arī pašu speciālo trauku, kurā risinājās savdabīgās metālu pāriemiesošanās. Taču mūks teica, ka uguns aizvien vēl esot nepietiekama un jau pašrocīgi piemeta klāt ogles. Pēc mirkļa Zēlers lika palīgam karsto šķidrumu pārliet lēzenā traukā. Bija redzams, ka iepriekšējā trauka saturs jūtami samazinājies. Sākās sacietēšanas process un atkal visu skatienam pavērās brīnums – jaunais metāls vizuļoja visīstākā zelta nokrāsā, perfekti atainojot drūmās telpas lāpu attēlus. Taču imperators patiešām zināja, kas tādos mirkļos jādara. Viņš vēl nevienu neizlaida no pagraba, liekot gabaliņu jauniegūtā zelta nogādāt uz blakus telpu, kur to jau gaidīja zeltlietu speciālists, kuram bija jānovērtē šis pienesums. 0
Iespējams, būtu interesanti pavērot, kā varēja notikt šis process. Vispirms zeltlietu speciālists vērtējoši pasvārstīja delnā piegādāto metāla gabaliņu, tad ar to vairākkārt novilka krustveidīgas figūras uz rūpīgi nopulēta tā dēvētā pārbaudes akmens. Zēlera izstrādātais zelts uz tumši matētās pārbaudes akmens virsmas izveidoja smalkas sliedītes. Dažkārt ar to arī pietiek, jo pieredzējuši speciālisti, vērtējot tikai šo sliedīšu nokrāsu un izskatu, jau spēj noteikt, cik daudz attiecīgajā paraugā ir zelta. Taču pasākums bija nopietns, jo to pieprasīja pats imperators, tāpēc zeltlietu speciālists vēl šīs sliedītes samitrināja ar skābi. Jāpiezīmē, ka jebkurš cits metāls skābē momentāni izšķīstu. Un vēl jāpiebilst, ka tas tolaik bija gluži jauns pārbaudes paņēmiens, tikai vēlākos gados šo metodi pilnveidoja, līdz tā ieguva to veidolu, kas saglabājies arī mūsu dienās.
Un tā gan imperators, gan izredzētie galminieki nepacietībā gaidīja, kās būs viduslaiku juveliera slēdziens. Drīz speciālists paziņoja, ka tas ir visīstākais zelts, turklāt tik tīrs un augstvērtīgs, kādu viņš savā mūžā vēl nekad neesot redzējis! Par to Leopolds neskopojās ar uzslavām, un ārkārtīgi laimīgs izskatījās arī pats Zēlers, turklāt, panākumu iedvesmots, viņš uzdrošinājās piedāvāt vēl vienu eksperimentu – viņš pārvērtīšot zeltā alvu, parastu alvu. Tas bija ļoti drosmīgs priekšlikums, taču izdevās arī tas! Imperators vairāk neslēpa savu sajūsmu, uzrunājot alķīmiķi šādiem vārdiem: “Laipni lūgti mūs arī turpmāk nemitīgi pārsteigt, mēs gaidām jūsu augstās mākslas arvien jaunus apliecinājumus. Iegūstiet zeltu, bet mēs jūs par to cienīsim un godāsim!”
Un Zēlers strādāja. No iegūtā mākslīgā zelta Leopolds I lika izkalt dukātus, uz kuriem vienā pusē bija viņa attēls, otrā – uzraksts, kas izvietots apkārt datumam “1675”: ar Vencela Zēlera pulverīša varenību es no alvas esmu pārvērsts zeltā. Šīs monētas gandrīz pilnībā bija no zelta, un svītra, ko šī zelta švīkājums atstāj pārbaudes akmens virsmā, uzrāda vairāk nekā 23 karātus. Tiesa, dažiem mūsdienu pētniekiem un alķīmijas kritiķiem šīs monētas šķiet tādas mazliet pavieglas…
Taču izbijušais augustīniešu mūks savu dzīvi turpmāk vadīja visnotaļ cēli – vispirms viņam piešķīra godājamo “galma karaliskā ķīmiķa (chimicus)” titulu, bet 1676. gada septembrī iecēla bruņinieku kārtā. Un – acīmredzot ne gluži bez tālejošiem nolūkiem – Leopolds I viņu iecēla arī par Bohēmijas monētu kalves virsmeistaru. Iespējams, imperators cerēja, ka īsā laika posmā, pateicoties Zēlera veiklībai, Bohēmijas alvas kalves nesīs nesalīdzināmi lielākus ienākumus, nekā ungāru zelta raktuves. Tiesa, vēsture nav saglabājusi pārliecinošas liecības, cik lielā mērā imperatora cerības attaisnojušās.
Toties zināmi vēl vairāki monētu paraugi, kuras it kā esot izkaltas no transmutēta metāla. Alķīmijas atbalstītāji allaž operē tieši ar šiem izstrādājumiem, nolūkā pierādīt, ka šī patiešām ir ne tikai cēla, bet arī reāla “zinātne”. Piemēram, kāds barons fon Haoss no 3 mārciņām dzīvsudraba izgatavojis 2,5 mārciņas zelta, no šī jauniegūtā metāla izkaļot piemiņas medaļu, uz kuras latīņu valodā izpildītais uzraksts vēsta sekojošo – brīnumainā pārvērtība, kas veikta Prāgā 1648. gada 16. janvārī viņa karaliskās augstības Ferdinanda III klātbūtnē.
