Par vienu no ievērojamākajiem alķīmiķu atbalstītājiem uzskata imperatoru Leopoldu I, kurš Eiropas vidienē valdīja no 1658. līdz 1705. gadam. Darbojoties viņa galma aizsegā, alķīmiķi veikuši virkni satriecošu darbu, par kuriem bija pārsteigti visi, kas par tiem uzzināja. Vēsturnieki un citu nozaru pētnieki vēl gluži nesen pamatīgi lauzījuši galvas, lai noskaidrotu, piemēram, kas īsti ir satraucošais piedzīvojums, ko izbaudīja augustīniešu mūks Vencels Zēlers. Šis stāsts ir šāds.
1675. gadā valdīja plaši izplatītas leģendas par alķīmiķu saldo dzīvi Vīnes galmā, un tas piesaistīja arī Zēlera uzmanību, tāpēc drīz viņš nokļuva imperatora rezidencē. Izrādās, iepriekš viņš kādam citam ordeņbrālim bija nozadzis mīklainu, sarkanu pulverīti, uzskatot, ka tas ir daudzkārt minētais filosofu akmens. Imperators Leopolds I labprāt uzklausīja visu, ko zaglīgais mūks spēja pastāstīt un paskaidrot un, daudz nedomājot, pieņēma viņu citu alķīmiķu pulkā. Tikai bija vien noruna, proti – vispirms mūks kādā slepenā laboratorijā nodemonstrēs savas zināšanas un veiklību tikai imperatoram vienam pašam.
Slepenā laboratorija bija ierīkota drūmā pagrabā, kur dienas gaisma iespīdēja reti un ārkārtīgi skopās devās. Galvenie telpas apgaismotāji bija pie sienām piestiprinātas degošas lāpas. Varam lieliski iedomāties, kā šo gaismekļu un vājās dienas gaismas radītās priekšmetu un figūru ēnas rada īpašu noslēpumainības atmosfēru imperatora slepenajā laboratorijā. Nokļūstot tādā telpā, Zēleram bija ļoti jāsaņemas, lai saglabātu rāmu dvēseles mieru, jo viņš lieliski apzinājās, ka no sagaidāmā eksperimenta atkarīga ne tikai viņa karjera imperatora galmā, bet, iespējams, arī paša dzīvība. Viņš zināja, ka tajos laikos blēžus tiesāja ātri un bargi, ne mazums sevi par alķīmiķiem pasludinājušo dzīvi beidza karātavās, kas izgreznotas viltota, neīsta zelta krāsām.
Zēlers bija paziņojis, ka kādu vara trauku pārvērtīs zeltā. Imperators šo procesu gribēja redzēt savām acīm. Ceremoniju mūks sāka, izmantojot dažādus teatrālus žestus un noslēpumainus, faktiski nevienam klātesošajam nesaprotamus vārdus. Taču imperators jau bija pieradis uzlūkot šādu uzstāšanos, tāpēc strupi pārtrauca mūku, aicinot drīzāk ķerties pie īstās lietas. Kāds kalpotājs turēja vara trauku, ik brīdi gatavs to pēc Zēlera norādījuma ievietot ugunī. Kad trauks bija nokaitēts līdz sarkankvēlei, mūks to apbārstīja ar šķipsniņu sarkanā pulverīša, un, aizvien tomēr murminot dažādu svešvārdu virtenes, vairākas reizes pavicināja gaisā trauku, tad beidzot iegremdēja to auksta ūdens ķocī. Un – ko gan jūs iedomājāties? – brīnums bija noticis! Katrā punktiņā, kuru uz vara trauka skāruši filosofu akmens pulverīša puteklīši, bija samanāms nekļūdīgi atpazīstamais zelta spīdums.
To redzot, mūks atviegloti nopūtās un pievērsās turpat netālu novietotam trauciņam ar dzīvsudrabu, liekot palīgam palielināt uguns jaudu, jo iedvesmas pilns paziņoja, ka tagad arī šo vielu pārvērtīšot zeltā. Daļu sarkanā pulverīša aplipinājis ar vasku, viņš šo pinkuci iemeta verdošajā šķidrumā. Gaisā izvēlās biezi, kodīgi dūmi, kas ikvienam, kurš ziņkārē bija pienācis pārāk tuvu ugunij, lika ieklepoties un atsprāgt atpakaļ. Tajā pašā mirklī dzīvsudraba traukā apklusa verdošā burbuļošana, jo – šķidrums bija sacietējis. Zēlers mudināja palīgu aizvien aktīvāk uzturēt uguni, un kādu brīdi vienīgais dzirdamais troksnis laboratorijas pagrabā bija gaisa plēšu pūšanas skaņa.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
