Viduslaiku vēsture izvirza vēl virkni līdzīgu mīklu. Piemēram, ne mazāku sensāciju radīja dārgumi, kurus dzīves laikā savācis imperators Rūdolfs II, atstājot tos pārsteigto mantinieku rīcībā 1612. gadā. Mantojuma krātuvēs pilnībā negaidīti atrada 84 centnerus zelta un 60 centnerus sudraba stieņu. Turpat atrada arī īpatnējas formas trauku ar mīklainu šķidrumu, un atradēji nezin kāpēc uzreiz pārliecinoši lietoja jēdzienu “filosofu akmens”, uzskatot, ka tieši no tā attiecīgais šķidrums izgatavots. Rūdolfs II, kuram kopš 1576. gada kā vācu imperatoram bija rezidence Prāgā, bija pazīstams kā liels dažādu tā dēvēto slepeno zinātņu cienītājs. Viņa valdīšanas laikā galmā vārda vistiešākā nozīmē mudžēja visdažādākie astrologi, pareģotāji, gaišreģi un, protams, arī alķīmiķi. Iespējams, tieši tādēļ daudziem likās neapšaubāma iespēja, ka imperatora mantojumā atstātais zelts un sudrabs ir alķīmiķu darbības rezultāts. 0
Kopš tā brīža Vācijas kņazistēs Rūdolfam II radās gana daudz sekotāju. Tāds bija arī kūrfirsts Augusts, kurš laboratorijās pat pašrocīgi veica eksperimentus, un, kā apgalvo zinātāji, pirmkārt, izmantojis filosofu akmeni, otrkārt, itin veiksmīgi. Ne velti tauta viņa laboratoriju bija iedēvējusi par zelta namiņu. Līdzīgu laboratoriju Augusts bija ierīkojis arī savā rezidencē Drēzdenē, kur strādāja profesionālais itāļu alķīmiķis Švercers. 1577. gadā Augusts viņam rakstīja: “Es jau tiktāl esmu iepazinies ar lietas būtību, ka no astoņām uncēm sudraba spēju izgatavot trīs unces vistīrākā zelta…”
Augusta atstātais zelta krājumu mantojums bija novērtēts 17 miljonu tāleru vērtībā, kas tajos laikos bija vairāk nekā fantastiski liela summa, un ikviens tā laika zinošais cilvēks bija nešaubīgi pārliecināts, ka kūrfirsts patiešām atradis metodi, kā parastu metālu pārvērst dārgmetālā. Ikviens viņa pēctecis arī ārkārtīgi vēlējās uzzināt šo noslēpumu, tostarp arī Augusts II, kuru iedēvēja par Spēcīgo, un kurš kā Saksijas un Polijas karalis 1701. gadā iesaistījās nopietnā starpvalstu strīdiņā ar Prūsijas karali Frīdrihu I, un uzvarēja tajā, atņemot prūšu karalim slaveno alķīmiķi Johanu Bēgeru.
Pasākums bija tik nopietns, ka Augusts II alķīmiķi gluži kā gūstekni ieslodzīja Drēzdenē, bet vēlāk pārcēla uz Kēnigšteinas cietoksni, piedraudot atbrīvot tikai tad, ja Bēgers radīs to, kas “īsta zelta vērtē”. Taču šajā gadījumā nebija runa par zeltu, bet gan par porcelānu. Viss liecina, ka viņš uzdevumu izpildījis, jo, iecelts par slavenās Meisenes porcelāna manufaktūras direktoru 1710. gadā, Bēgers acīmredzot tomēr uz visiem laikiem palika uzticīgs alķīmijas valdzinājumam. Drēzdenes galerijas porcelāna kolekcijā arī šodien glabājas neliela karaļa Augusta II figūriņa – apmēram 170 gramus smaga, kas izgatavota it kā no 1713. gadā Bēgera alķīmisko manipulāciju rezultātā iegūta zelta. Katrā ziņā tas esot apbrīnojami augstas kvalitātes dārgmetāls, kādu dabā tīrā veidā praktiski neesot iespējams atrast.
