Par filosofu akmeni mēdz stāstīt visdažādākos brīnumus: savam īpašniekam tas atnes ne tikai mirdzošā zelta krājumus un neierobežotu bagātību, bet vienlaikus arī atklāj mūžīgās jaunības un ilgas dzīvošanas noslēpumus. Šis šķidrums esot ģeniāla panaceja pret ikvienu slimību un vecuma nespēku, visīstākais dzīves eliksīrs. Šmiders konstatējis, ka ar alķīmijas mākslas palīdzību, no vielām, kas sevī nesatur sudrabu, iespējams iegūt arī tīru sudrabu. Šim nolūkam esot kalpojis “otrās kārtas akmens”, saukts arī par mazo eliksīru jeb balto uzlievi. 0
“Protams, īsto lietpratēju loks bija gana šaurs”, grāmatas noslēgumā raksta Šmiders. “Beigu beigās veikli bezgoži, blēži un šarlatāni diskreditēja cienījamo alķīmijas mākslu, jo cerēja iegūt daudz zelta ārkārtīgi vieglā ceļā. Alķīmijai daudz posta nodarījuši arī vietējie kņazi, karaļi un imperatori, kuri, izmantojot savu neierobežoto varu, piespieda alķīmiķus strādāt tikai viņu pašmērķīgo interešu labā”.
Aizdomīgi vēstures fakti
Aizrautīgais pasaules apceļotājs Raimunds Lullus no Spānijas bija ierindojams to patieso lietpratēju skaitā, kuri, atbilstoši Šmidera vērtējumam, savā īpašumā glabājuši filosofu akmeni, un angļu karalim Eduardam 14. gadsimta sākumā izdevās šo leģendāro personību iesaistīt savā dienestā. Karalis panāca Lullusa solījumu uzsākt kampaņu pret neticīgajiem turkiem, tādējādi Lullus noslēdza kaut ko līdzīgu slepenam līgumam ar Anglijas karaļnamu. Alķīmiķa pienākums bija 60 000 mārciņu zelta izgatavošana, izmantojot dzīvsudrabu, alvu un svinu, turklāt garantējot, ka šādi iegūtais zelts būs neskaitāmas reizes augstvērtīgāks par raktuvēs iegūto. Izmantojot šo zeltu, karalis plānoja norēķināties ar svētā karagājiena dalībniekiem kareivjiem un aprīkot speciālu kuģu floti.
Taču, kā vēlāk izrādījās, karalim Eduardam patiesībā biji citi, slepenāki plāni. Lullus īsā laikā patiešām esot izgatavojis apsolīto zelta daudzumu, taču tad karalis licis no tā izkalt zelta monētas ar savu attēlu un ķecerīgu uzrakstu: “Eduards, Anglijas un Francijas karalis”. Tās bija par ierastajiem dukātiem divas reizes smagākas monētas, un vēl uz tām bija attēloti kareivis un kuģis. Šīs monētas skaidri apliecināja angļu karaļa patiesos politiskos mērķus – iekarot Franciju un valdīt pār apvienotu anglofranku valsti, un, patiesību sakot, šāds plāns viņam patika labāk, nekā patiešām ārkārtīgi riskantais krusta gājiens pret Muhameda dēliem.
Šo alķīmiķa Lullusa darbiņu, protams, būtu ārkārtīgi vienkārši ieskaitīt skaisto pasaku sadaļā, kur jau glabājas ne mazums līdzīgu alķīmijas stāstu, taču visu mazliet sarežģītāku padara fakts, ka karaļa Eduarda izkaltās monētas sagaidījušas arī mūsu dienas un ir eleganti aplūkojamas dažādos muzejos. Speciālisti novērtējuši, ka tās izgatavotas no ārkārtīgi augstas raudzes zelta, turklāt apbrīnojami lielā daudzumā, nodrošinot to, ka vēl ilgi tieši šī monēta kalpojusi par vienīgo vērtības mērauklu.
Šie fakti esot neizskaidrojami aizdomīgi, jo vēsturnieki pārliecinoši uzsver, ka tajā laikā Anglija faktiski nav nodarbojusies ar jūras tirdzniecību, tai nebija aizjūras koloniju, līdz ar to nepiederēja arī zelta raktuves, un par Hanzas sadraudzības tirgos iegādātajām precēm parasti (līdz mīklainajam mirklim) norēķinājās ar alvu. Tāpēc vēsturnieki izvirza jautājumu, uz kuru atbildi nav viegli gūt: no kurienes gan karalis Eduards guva tik ievērojamus līdzekļus, lai ar tiem pilnībā segtu drīz uzsākto Trīsdesmitgadu karu ar Franciju?
