Alķīmija: zelta vilinājums uz zinātnes un mistikas robežas 0
Zelts! Pasaules vēsturē grūti sameklēt otru tādu metālu, jēdzienu, vārdu, kam būt tik milzīgs maģiskās pievilkšanas spēks. Zelta uzbudinošais spīdums atraisījis cilvēku alkatību, milzīgus piedzīvojumu meklētāju pūļus vilinājis nesaskatāmās tālēs, un nereti bijis arī iemesls asiņainiem kariem. Auri sacra fames! (nolādētās zelta slāpes) – šādiem vārdiem jau senās Romas impērijas dzejdari nolādēja cilvēka nepiesātināmo zelta kāri.
Zelta dārglietas 17 miljonu vērtē
Meklēts arī iemesls – kāpēc tieši un tik ļoti zelts? Viens no galvenajiem maģiskās pievilkšanas iemesliem ir zelta neparastās īpašības: ķīmiskā noturība, augsta blīvuma pakāpe, viegli apstrādājams rotaslietu un kulta priekšmetu izgatavošanai. Vairs nav iespējams noteikt precīzu laiku, kopš kura sākusies šī tradīcija, taču jau izsenis tieši zelts kalpojis par vērtības mērauklu, kļūstot par “metālu karali”. Šķiet, mums vēl neapzinātas civilizācijas jau pirms prātam grūti aptveramiem gadu tūkstošiem zeltu izmantoja kā vērtību mērauklu, universālu, faktiski neaizstājamu apmaiņas un norēķinu līdzekli. Tikpat sen vērojama arī cita ar zeltu cieši saistīta tendence – zelts kā īpašums bija tikai dažu, izredzētu īpatņu prerogatīva, vienlaikus kļūstot arī par bagātības un varas sinonīmu. Šo funkciju zelts saglabājis arī līdz mūsu dienām.
Zelts ir viens no retajiem elementiem, kas dabā sastopams tīrradņa veidā. Parasti tas minimālās devās ir izsēts cietajos iežos. Tabulā, kas secībā sarindojusi tos ķīmiskos elementus, kas visvairāk izplatīti zemes garozā, zelts ierindots 77. vietā, kas faktiski arī ir tā ārkārtīgi augstās vērtības viens no galvenajiem pamatnosacījumiem. Un tieši tāpēc centieni iegūt zeltu mākslīgi ir gana sena, lai arī tikpat naiva cilvēku cerība. Šī vēlme nav pilnībā izzudusi arī mūsu dienās, un to apliecina arī salīdzinoši gluži nesena informācija.
“Dabas zinātņu saimē pusotra tūkstoša gadu laikā nav citas mākslas, kas spētu radīt tik daudz pārdomu un strīdu, kā māksla, ko sauca… alķīmija”. Rakstot šos vārdus savas grāmatas “Alķīmijas vēsture“ ievadā 1832. gadā, filosofijas profesors Karls Šmiders atklāti neslēpa izbrīnu un varbūt pat zināmu cieņu pret šādu “mākslu”. Šmiders centās atdalīt leģendas no faktiem, atšķirt zinātnisko apmānu no pārliekas paštīksmināšanās, tomēr, neskatoties uz stingro apņemšanos kliedēt mistiskos viduslaiku priekšstatus par alķīmiju, ļaujot to izvērtēt zinātniski kritiski, apkopojot savus pētījumus, autors izvirza arī visnotaļ pārsteidzošus apgalvojumus.
Kādus? Piemēram, to, ka pastāv tāds ķīmiskais preparāts, ar kura palīdzību iespējams jebkuru metālu pārvērst zeltā! Neskatoties uz daudzu bezgožu apšaubāmajām izrīcībām, raugi, tomēr esot pietiekami daudz pierādījumu, ka no vielām, kas nesatur zeltu, ar alķīmijas palīdzību iespējams iegūt īstu zeltu. Tādai tā dēvēto necēlmetālu transmutācijai (pārvēršanai) zeltā esot izmantots slavenais filosofu akmens, ko mēdz dēvēt arī par diženo elksīru vai sarkano uzlievi. Šī brīnumainā viela esot bijusi seno alķīmiķu rīcībā, viņi pratuši to pagatavot. Recepte, protams, nav saglabājusies.
