Alkatībai nav robežu 0
Valsts pārvaldē ir ieviesta lielāka vai mazāka skaidrība par atalgojumiem, Saeimai pieņemot valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu, taču valsts augstskolu rektoru ienākumu jautājums ir pašu augstskolu pārziņā. Senāts nosaka rektora, kas arī ir valsts amatpersona, algu. Bet tai griestu nav.
Tiesa, ne visās augstskolās. Tur, kur rektoru alga ir nodokļu maksātājiem saprotamās robežās, piemēram, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, Daugavpils universitātē, Latvijas Mākslas akadēmijā vai Mūzikas akadēmijā, tur nevar teikt, ka nav uzlikti rāmji pret pārmērībām. Bet citāda situācija ir, piemēram, ar Rīgas Stradiņa universitāti, kur rektora Jāņa Gardovska mēnešalga pērn bijusi vairāk nekā piecarpus tūkstoši latu (Ls 67 377 gadā). Kopumā viņam bijuši un palikuši astoņi amati, no kuriem daļa ir algoti, dodot iespēju nopelnīt 100 tūkstošus latu gadā. Gandrīz tādu pat algu savā amatpersonas deklarācijā uzrādījis arī Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, kurš pilda pat 14 amatu pienākumus (tiesa, visi nav algoti).
Iespējams, ka nodokļu maksātājiem nebūtu jāšausminās par gudru cilvēku milzīgajiem atalgojumiem, ja vien mēs spētu saprast, kā visus šos pienākumus var apvienot. Kā viens cilvēks spēj vadīt lielu augstskolu, klīniku, konsultēt pacientus, lasīt lekcijas, piedalīties projektos… Kāds daudziem pazīstams ārsts, kura vārdu nepubliskošu, šo situāciju salīdzināja ar agrākajiem laikiem, kad reanimācijas, ķirurģijas un uzņemšanas nodaļās virsmāsa, saimniecības māsa un pārsiešanas māsa savstarpēji sadalīja slodzes par darbu, ko neveica, jo to nebija iespējams savienot. Toreiz jaunais medicīnas students to izjuta kā sanitārs, kad viņam vienam bija jāveic divu sanitāru darbs, jo sanitāru slodzes uz papīra bija piesavinājušās pieminētās medicīnas māsas.
Augstskolas ir autonomas izglītības un zinātnes institūcijas ar pašpārvaldes tiesībām un, kā sacīja izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, ministrs algu lietās neko nevarot padarīt – kā senāts lemjot, tā ir.
Nesekmīgi beidzās Finanšu ministrijas mēģinājums iekļaut valsts augstskolu rektoru algu vienotajā atlīdzības likumā, jo Latvijas universitāšu asociācija pret to krasi iebilda, norādot, ka šādi ierobežojumi liegs Latvijas augstskolām konkurēt ar ārvalstu augstkolām labāko mācībspēku piesaistē.
Turklāt vairākās valsts augstskolās budžeta studiju finansējuma daļa veido mazāk par pusi no ieņēmumiem. Ja rektorus iekļaušot vienotajā atalgojuma sistēmā, augstskolas zaudēšot stimulu piesaistīt līdzekļus.
Atceros, ka J. Gardovska vadītās augstskolas preses dienests pauda lielu neapmierinātību, kad Teksasas universitātes asociētais profesors, ārsts Uģis Gruntmanis intervijā “Latvijas Avīzei” (“LA”, 15.07.2011) uzsvēra, ka “rektora darbs ir ļoti atbildīgs un tam jāvelta 150% no visa sava laika. To nevar izdarīt, kad persona, kas vada universitāti, vienlaikus vada universitātes slimnīcas klīniku, ir pilna laika profesors un par katru no šiem darbiem saņem algu pilnā apjomā. Eiropas un pasaules kontekstā tas nav saprotams, un tam būtu jāmainās. Katrs no šiem darbiem būtu jādara cilvēkam, kas tam spēj veltīt visus 100%, tikai tad lietas būtiski uzlabosies.”.
Gruntmanis saņēma aizrādījumu, ka tā nevarot runāt, jo, lūk, Gardovskis esot saņēmis atļauju no Ministru kabineta, ko toreiz vadīja Ivars Godmanis, savienot visus amatus. Turklāt likums valsts amatpersonai ļauj strādāt arī pedagoga, zinātnieka, ārsta un vēl citus darbus. Lai būtu profesors un rektors, ir jābūt arī reāli praktizējošām ārstam. Taču nekur nav pateikts, ka to var darīt tad, ja šie darbi netraucē tiešo valsts amatpersonu pienākumu pildīšanā.
Valsts kontroliere Inguna Sudraba, maijā publiskojot Stradiņa universitātē veiktās revīzijas datus, neslēpa, ka revidentiem radušās šaubas par darījumu atbilstību un likumību ministrijas padotības iestādē. Valsts kontrole (VK) ir informējusi Ģenerālprokuratūru par to, kā notiek studiju maksas ieturēšana un maksāšana universitātē. Neesot nodrošināta pietiekama kontrole par studentu veiktajām iemaksām, kā arī aprēķinātie ieņēmumi neesot patiesi. Revidenti atklājuši arī būtiskus pārkāpumus darbiniekiem izmaksātajos atalgojumos. Nevienam, izņemot VK, pagaidām nav radies jautājums par rektora Gardovska spēju savienot visus amatus un saņemt tik lielu algu, it kā darbs tiktu veikts pirmšķirīgi.
Veselības ministrija, kuras pārraudzībā ir augstskola, klusē, jo neies taču knābt acīs ministrijas galvenajam speciālistam un Stratēģiskās padomes loceklim. Bet Stradiņa universitātes preses sekretārs skaidro, ka “ilga, neatlaidīga un rūpīgi plānota darba rezultātā, pārvarot ekonomisko un demokrātisko krīzi, ir panākts, ka teju 50% no visiem RSU ieņēmumiem veido tieši pašu pelnītie līdzekļi”.
Lielākā daļa no tiem ir studentu samaksātā nauda par studijām, un kaut arī daļa no ši finansējuma tiek novirzīta atalgojumiem, tomēr arī pašu nopelnītās naudas izlietojums nedrīkstētu būt kā savā laikā kapitālsabiedrībās, kad naudā peldēja pat šoferu dēli.
Augstskolu lektoriem parasti ir jāprasa saviem priekšniekiem atļauja savienot amatus ārpus augstākās mācību iestādes. Ja ņem vērā, ka rektors pilda astoņus vai 14 amata pienākumus, lielākoties ārpus universitātes, tad arī viņa kolēģi grib parādīt, ka ir ne mazāk apsviedīgi un raizējas, ka to nedrīkst darīt bez atļaujas.
Nesen Zinātnes departamenta direktores amatu Izglītības un zinātnes ministrijā atstāja erudīta un godājama persona Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore Irina Arhipova, jo esot ļoti grūti vienlaikus vadīt departamentu un strādāt ar studentiem. Neoficiāli izskanējis, ka viņai ministrijā nav vairs ļauts savienot šos darbus. Bet ar universitāšu rektoriem ir pavisam citādi – viņi drīkst pildīt kaut desmit amata pienākumus un pelnīt kaut vai miljonu gadā, jo valstī nav neviena, kurš būtu tik drosmīgs, lai izvērtētu ārpus vienotās atalgojumu sistēmas palikušo valsts amatpersonu spēju robežas un atcerētos raiņa vārdus “tam nepietiek, kam ir par daudz”.
