Alkas un spēles “Bernardas Albas namā” 0
Liepājas teātra sastapšanās ar Lorkas dramaturģiju Viestura Meikšāna iestudējumā “Bernardas Albas nams” dāvā publikai negaidītu iespēju piekļūt šodien reti sastopamām izjūtām.
Ja pirms izrādes izmetam no galvas “banāli obligāto” režisora deklarāciju par apspiesto sievieti vīriešu pasaulē un izrādes laikā ļaujam sevi pilnībā iegremdēt uz skatuves valdošajā atmosfērā, tad varam izbaudīt kaut ko līdzīgu sajūtai, kas rodas, ja telpai cauri izgājis lodveida zibens.
No ārpuses melna bumba, iekšā ugunīgi nokaitēta magma, un katrs pieskāriens tai var beigties letāli. Dodot mazliet vaļu iztēlei, tieši šādu ainu spēj uzburt melnā tērpto Albas meitu sublimētās protesta akcijas, iežņaugtas mātes arhaiskajā morāles un goda kodeksa stīpojumā.
Spāņu “27. paaudzes” dzejnieku grupas centienos savienot klasisko literatūru, folkloru un avangardu ietilpa arī alkas pēc spēcīga pārdzīvojuma, un Lorka bija viens no spilgtākajiem šīs grupas pārstāvjiem. Viņa pēdējā lugā šāds pārdzīvojuma fenomens ir iekodēts ar milzīgu potenciālu, un iestudējuma veiksme parasti ir atkarīga no tā, kā režisors un viņa komanda šo enerģiju atbrīvos un aizvadīs līdz skatītājam.
Problēmas visbiežāk rada teksta simboliskais slānis, kas kontekstuāli saistīts ar situāciju Spānijā pirms Otrā pasaules kara un kurā caur Albas ģimeni atspoguļojas nācijas liktenis. Apzinoties, ka sociālās un politiskās peripetijas šodienas publiku garlaikos, Meikšāns savā iestudējumā visu uzmanību koncentrē uz telpiski ritualizētu mātes un meitu konfliktu un, lai to maksimāli intensificētu, svītro daļu teksta, un lomu sarakstā pusjukušo Albas māti aizvieto ar vēl divām meitām.
Precīzi formulējot savas izrādes būtību kā “alkas un spēles”, režisors tādējādi paplašina meitu veidotā koptēla izteiksmību un ievērojami bagātina izvēlētā spēles veida figuratīvi vizuālās variācijas, ļaujot aktieriem radīt formas ziņā piesātinātus tēlus, kuri rosina publikas iztēli.
Meikšāns nenorāda, kas publikai būtu jājūt, vērojot Bernardas bezcerīgo zaudējumu cīņā ar savām meitām, bet tā vietā liek mums sajust, kā visu aptverošajā skatuves spēlē iesaistās paša skatītāja radošais pirmsākums.
Izrāde sākas melni tapsētā proscēnijā ar Bernardas paziņojumu, ka sēras ilgs astoņus gadus, ģimenes tradīcija būs jāievēro visām meitām, un māja ar simboliskām darbībām tiek slēgta ārējai pasaulei.
Kad paceļas priekškars, pirmo pārsteigumu raisa paša režisora veidotā scēniskā telpa – tukša skatuve, ieliektam slīdkalniņam līdzīga aizmugurējā siena un neliela rampa ar margām otrā stāva līmenī. Pat zinot Meikšāna atzīstamo spēju pakļaut savu režiju idejas telpiskajam risinājumam, rodas intriģējošs jautājums: vai Lorkas stāsts par meiteņu alkām izrauties no mātes tirānijas tiešām izskanēs šajā fiziskiem vingrinājumiem paredzētajā telpā un vai tas atbalsosies publikā? Uzreiz jāsaka, ka atbilde ir jā, taču pie tās var nonākt, tikai iedziļinoties kombinētajā aktierspēlē un pakļaujoties izrādes viļņveidīgajam ritmam.
Māsu protests sākas pamazām ar Adeles zaļo kleitu un interesi par Augustiasas līgavaini.
Jaunības priekšrocības, spīts un uzdrīkstēšanās padara viņu par apskaužamu “slēptā dumpja” līderi, kas kairina māsu fantāziju un deformē radniecīgās attiecības. Apbrīnai mijoties ar greizsirdību, klusējošam atbalstam – ar nodevību, tās izrādē pārvēršas par bīstamu spēli noslēgtā telpā, kas, seksuālai spriedzei arvien pieaugot, sasniedz savu apogeju Adeles pašnāvībā.
Spēles figūras Meikšāns veido, tipāžu kontūrās iezīmējot katru tēlu raksturojošu kodolu, kas attiecīgo lomu padara atkarīgu no aktieru spējas atklāt šo kodolu savā skatuviskajā eksistencē. Turklāt režisora vēlme saglabāt iestudējumā zināmu poēziju un nepazaudēt stila vienotību prasa no aktieriem koncentrētas un jēgpilnas personāžu rīcības izpausmes. Ne visām aktrisēm tas gan padodas vienlīdz pārliecinoši, taču ansambļa kopējā spēle šoreiz veido ļoti aizraujošu vizuālo tekstu par sievietēm, kas piespiedu kārtā palikušas bez vīriešiem.
Bernardas krampjainā turēšanās pie arhaiskām tradīcijām un pārspīlētais goda kodekss atgādina divas apskatei izliktas piekaramās atslēgas, kas viņas māju pārvērš nepieejamā cietoksnī un liedz meitām izdzīvot pašām savus sievietes likteņus šajā liekulīgajā pasaulē. Pēc Adeles nāves viņas pirmie vārdi ir: “Adele mira nevainīga. Tas jāzina visiem.”
Inese Kučinska, veidojot Bernardas tēlu, kā vienmēr nevainojami strādā ar vārda intonācijām un kontrastiem, mātes rīcību strikti nosaka divas pretrunīgas sirdsprāta motivācijas: valdīt, savaldīt un mīlēt, pasargāt, un tas ir sajūtams katrā aktrises iznācienā uz skatuves. Savukārt iekšējo izjūtu haoss, kas, seksuālajām dziņām pieņemoties spēkā, padara neprognozējamu Martirio rīcību, ļauj Agnesei Jēkabsonei radīt vienu no dīvainākajiem un sarežģītākajiem māsu tēliem izrādē.
Līdz galam nospriegotā atspere, kas māsu alkas pārvērš vienotā svārstveida kustībā, protams, ir Adele, kuru izrādes debitante Elza Gauja atveido, balstot tēla rīcību dinamiski uzsvērtā izaicinājumā un jaunības maksimālismā. Dziļas jūtas vai fiziska kaisle, iespējams, pieredzes trūkuma dēļ jaunās aktrises skatuviskajās aktivitātēs nav sajūtamas, un atliek vien pieņemt, ka visa Adeles seksuālā enerģija sublimējas pašā protesta aktā.
Konceptuāli tas gan lielu skādi izrādei nenodara, jo būtiskākais mākslinieciskā iespaida veidotājs šoreiz ir visu māsu kopējais tēls, kuru režisors, mērķtiecīgi izmantojot ķermeņa semiotiku, ir papildinājis ar diviem vīriešu atjautīgi veidotiem – Sabella (Viktors Ellers) un Anahi (Pēteris Lapiņš) – personāžiem.
Šo dzīvotalku pārņemto māsu kopīgo tēlu prasmīgi ievietojot savā rezonējošajā scenogrāfijā un caur Ponsijas (Anda Albuže) mīkstinošo buferi konfrontējot ar Albas varu apliecinošo spēku, Meikšāns burtiski ietin publiku libido piesātinātajā atmosfērā un uzšūpo skatītāja asociācijas līdz tai vērtīgajai atziņai, ka brīvība šajā pasaulē nav dāvana un reizēm par to ir jāmaksā visaugstākā cena.
“Bernardas Albas nams”, iestudējums Liepājas teātrī
Režija, scenogrāfija un kustība: Viesturs Meikšāns, kostīmu mākslinieces Evija Pintāne un Baiba Litiņa, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, skaņu mākslinieks Māris Dejus, no spāņu valodas īpaši LT tulkojis Edvīns Raups.
Lomās: Inese Kučinska, Anda Albuže, Laura Jeruma, Agnese Jēkabsone, Elza Gauja, Samira Adgezalova, Karīna Tatarinova, Pēteris Lapiņš, Viktors Ellers.
Nākamās izrādes: 13., 16. janvārī.
