Alijevs: Ir cilvēki, kas nožēlo, ka balsoja par krievu valodu 0
Ar Valsts prezidenta dibinātās mazākumtautību konsultatīvās padomes priekšsēdētāju, Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktoru Romānu Alijevu sarunājas Māris Antonevičs un Dace Kokareviča.
M. Antonevičs: – Ilgu laiku starpnieks starp Rīgas pili un jūsu vadīto padomi bija Zundas kungs, tagad to dara cits cilvēks. Vai padomes darbā ir kādi jauni akcenti?
R. Alijevs: – Tagad ar mums strādā Līga Krapāne, kura arī iepriekš vienmēr ir bijusi klāt padomes sēdēs. Plānojam nākamo diskusiju, kas notiks oktobra otrajā nedēļā.
– Kādus galvenos uzdevumus padome šobrīd ir izvirzījusi?
– Joprojām ir tie paši – veidot dialogu ar mazākumtautību pārstāvjiem, ar sabiedrību un, protams, apzināt, kādas problēmas ir, piemēram, studējošiem jauniešiem, kuri beiguši mazākumtautību skolas. Par šo tematu notika interesanta diskusija, kurā piedalījās studenti, nevalstisko organizāciju pārstāvji, 12. klases skolēni. Tā ir jaunā paaudze, neatkarības bērni, viņiem nepastāv problēmas komunikācijā, saskarsmē, attiecībās, jo kopā studē, ļoti bieži viņiem ir vienādas intereses. Viņi nav teikuši to, par ko runā politiķi, – ka viņiem draudētu kaut kāda savu sakņu, kultūras zaudēšana. Tādu problēmu nav.
– Beidzamā gada laikā mazākumtautības bieži pieminētas sakarā ar diviem referendumiem – februārī notikušo valodas referendumu un pilsonības referendumu, par kura rosināšanu ir iesniegti paraksti. Bet vai tie vispār skar mazākumtautību intereses vai tiem ir citi – politiski – mērķi?
– Te ir tā pretruna. Ne tikai jaunieši, bet arī kultūras darbinieki, pedagogi un citi vērtē, ka ikdienas saskarsmē nav problēmu. Taču ir politiskas problēmas. Jebkurai pretrunai ir kaut kāds to sistēmu veidojošais mehānisms, un šis mehānisms politiskajā dzīvē darbojas jau ilgstoši.
Jo sistēma nav veidota uz Latvijas kā mūsu valsts, Latvijas kā mūsu zemes un Latvijas kā mūsu tautas attīstības vērtībām; svarīgi, lai pati šī attīstība būtu kā vērtība. Jo visām politiķu interesēm būtu jābūt balstītām uz tālākvirzību, uz nākotni, viņiem jārūpējas, lai attīstās mūsu valsts, pārvaldes sistēma, pašpārvalde. Patriotisms nav tikai teorētisks jēdziens, tā ir praktiskā darbība, rīcība.
Būtība šie referendumi ir liela kavēšanās pie iepriekšējām ērtībām un interesēm. Daudzi cilvēki pieraduši, ka viņiem nav tik svarīgas valsts valodas zināšanas, jo ikdienā bez tām varējuši iztikt. Bet jauniešiem ir citādi, viņi šo valodu lieto, runājot ar paziņām, draugiem, mācībspēkiem. Tāpēc uzskatu, ka bilingvālā izglītība ir attīstību veicinoša, un tas ir liels ieguldījums nākotnei.
– Diezgan bieži izskan secinājumi, ka mazākumtautību cilvēku valsts valodas zināšanas kopumā uzlabojas, bet lojalitāte, attieksme – ne. Tur notiek drīzāk atsvešināšanās, pievēršanās svešām idejām, skatīšanās uz Krieviju, demonstrējot to ar Georga lentītēm un tā tālāk.
– Vispārināt te nedrīkst. Ir konkrēti gadījumi, situācijas, tāpat ģimenes ar saviem uzskatiem, dzīves stilu, vērtībām un interesēm; ir cilvēki, kuri Latvijas TV kanālus neieslēdz, bet skatās tikai Krievijas kanālus, dzīvo šo mediju telpā. Jaunieši, kuri prot angļu valodu un latviešu valodu, iegūst jau citu informāciju. Te atkal jāskatās konkrēti – ir jauni cilvēki, kuri iesaistījušies politiskajā dzīvē un seko pieredzējušu politiķu uzskatiem. Taču noteikti nav tā, ka mazākumtautību jauniešiem ir tālas Latvijas intereses.
– Februārī 280 tūkstoši pilsoņu aizgāja uz referendumu un nobalsoja, ka krievu valodai jābūt valsts valodai. Vai, jūsuprāt, ir bijis pietiekams novērtējums, ko nozīmē šis rezultāts, ko nozīmē tik lielas cilvēku daļas vēlme ieviest krievu valodu kā valsts valodu? Vai tas vispār ir pētīts?
– Viena no mūsu sēdēm un diskusijām notika pirms šā referenduma. Spriedām, ka bez apzināšanas un pētīšanas būs grūti to visu izvērtēt. Domāju, mums ir ļoti labi sociologi, kas to izpētīs.
Referendumā balsoja ļoti dažādi cilvēki – arī tie, kas paši nav politikā un nav arī aktīvi atbalstītāji. Taču viņi katru dienu dzirdēja vienu un to pašu – jāiet un jābalso! Par ko? Par savu dzimto valodu.
Pats jautājums tika noformulēts ļoti provokatīvi, un rezultāts bija cilvēciskā atsaucība uz kaut ko izaicinošu. Esmu saticis cilvēkus, kuri ar nožēlu atzīst, ka viņi nobalsoja, bet tagad saprotot, ka to nevajadzēja darīt.
Manuprāt, attiecībā uz otro referendumu jau ļaudis ir gudrāki un tik viegli un ātri neatsaucas. Ļoti labi, ka tagad risina jautājumu par bērniem, kuriem, ja viens no vecākiem uzrakstīs iesniegumu, pilsonība tiks piešķirta. Neatkarības bērniem, manuprāt, ir jābūt mūsu pilsoņiem. Mazākumtautību skolu absolventi kārto tieši tādu pašu valsts valodas eksāmenu kā latviešu skolās, un viņu labie rezultāti ir liels panākums. Tāpēc viņiem vairs nebūtu vajadzīgas kādas apliecības, ka pārvalda valodu tādā vai tādā līmenī. Pie viena pateikšu, ka latviešu valodas mācību grāmatas gan neatbilst mūsdienu kritērijiem.
Valoda ir mūsu valsts prioritāte, un visi skaisti runājam, ka jābalstās uz valodu kā vērtību un bez valodas prasmes integrēties ir ļoti grūti. Ļoti ceru, ka turpmāko triju gadu laikā valsts varētu ieguldīt daudz vairāk profesionāļos – valodas un izglītības speciālistos, kuri izmantotu labu pieredzi no Anglijas, varbūt arī Vācijas. Jo cilvēks būs bagātāka un interesantāka personība, ja pratīs latviešu valodu. Termina “otrā valoda” zemtekstam šajā gadījumā jābūt “otra dzimtā valoda”! Tāpēc ar tādu attieksmi jāmāca jau trīsgadnieks bērnudārzā.
– Kad martā tika izteiktas šīs idejas, ka bērnudārzos būtu jāmaina apmācību sistēma, uzreiz bija televīzijas sižeti, kuros vecāki teica – “nē, neķerieties klāt”; līdzīgi kā savulaik pirms skolu reformas.
– Ļoti svarīgi ar vecākiem runāt, parādīt, izskaidrot. Kad tēvi un mammas atnāk uz stundām un redz, ka bērni aizrautīgi mācās un viņiem nekādu problēmu nav, tad vecākiem ir prieks un drusku pārsteigums: “Un tik labi latviski runā matemātikas stundā?”, un vairs nekādu šaubu. Viena situācija būs, ja vecākiem nodos kā direktīvu: “Vajag! Darīsim!”, bet pavisam cita, ja aicinās viņus – strādāsim kopā! Vecākiem ir jābūt mūsu atbalstītājiem, kuri, pat ja paši valodu neprot, var bērniem palīdzēt psiholoģiski.
Turklāt savu lomu integrācijas procesā spēlē arī bērni, ja mājās pastāsta: “Mēs skolā darījām to un to, tas bija interesanti.” Tā arī vecāki var iegūt jaunu redzesleņķi uz lietām, kas saistītas ar valodu, kultūru.
Ir arī konservatīvas ģimenes, kuras daudz ietekmējušās no medijiem un politiķiem, un tajās varbūt ir daudz lielākas bažas. Taču arī šie vecāki vēl savam bērnam veiksmīgu nākotni, un, ja redz rezultātus, tos novērtē.
– 1. septembrī parādījās ziņa, ka Lindermana partija skolēniem dāvina burtnīcas, kur uz vāka ir attēlots Puškins sporta kostīmā ar kustības “Za rodnoj jazik” (“Par dzimto valodu”) logo. Zināms, ka Krievijā jau tiek drukātas burtnīcas ar Staļina attēlu. Kā raugāties uz šādām darbībām?
– To vērtēju ļoti slikti. Jo politiķi vienmēr mēģina ko tādu piedāvāt – arī Plinera kunga programmas, skaisti noformētas CD diskā, tika dāvinātas skolām.
Bet skolām jābūt iespējami mazāk politizētām, un, protams, tādas lietas traucē arī skolotājiem, kam var būt grūti atbildēt vecākiem uz jautājumu: “Kaimiņskolā ir, bet jums nav, kāpēc?” Politiķiem nevajadzētu iejaukties skolas dzīvē un mācību procesā.
D. Kokareviča: – Pirms referenduma mazākumtautību konsultatīvajā padomē bija diskusija par priekšlikumiem, kādas idejas derētu gada laikā īstenot. Jaunu mācību programmu izstrāde mazākumtautību bērnudārziem būtu viena no tām, vai ir vēl kāds piemērs?
– Ļoti daudz tika runāts, ka jāveido dialogs, un tas jādara visiem, arī politiķiem. Tagad Saeimas Saliedētības komisija, kurā darbojas politiķi no dažādām partijām, apņēmusies daudz ko, toskait, rūpēties par finansējumu šā dialoga veikšanai. Iniciatīvas saistībā ar Otrā pasaules kara veterāniem parādīja, ka dialogs ir iespējams, ka nerisināmu pretrunu nav.
– Februārī diskusijā pirmo reizi izdzirdēju rosinājumu sarīkot otro tautu forumu. To izteica Krievu kultūras biedrības pārstāve Jeļena Matjakubova. Pirmais tautu forums notika atmodas laikā – 1988. gada decembrī…
– … un toreiz sajūta bija vienreizēja!
– Bet tagad par vajadzību rīkot šo forumu sprieda arī tādā pasākumā kā Rīgā Maskavas namā 25. augustā notikušajā Krievijas tautiešu 5. konferencē, kurā toni noteica ždanokieši, plinerieši. Žurnāliste Alla Berezovska paziņoja, ka notiekot vienas kultūras daļas “iznīcināšana” un tamlīdzīgi. Kā jūs vērtējat šo foruma ideju?
– Pati ideja par forumu, kur var brīvi izteikties, diskutēt un tā tālāk, varbūt ir laba. Šodien cilvēki, kuri interesējas par šiem procesiem, ir kļuvuši gudrāki. Nevar vairs tik viegli manipulēt, piedāvājot tādas deklarācijas kā “mūsu kultūra ir apdraudēta” vai “mūsu valoda ir apdraudēta”. Lielākoties cilvēki ir pragmatiķi un prot pareizi novērtēt procesus.
Politiķiem vienmēr ir interese izmantot dažādus pasākumus, parādīties, izcelties un rast vēl vairāk atbalstītāju, bet būtu ļoti labi, ja foruma organizatori spētu vakcinēties pret tādām ietekmēm un iesaistīt tiešām daudz kultūras, izglītības, mākslas un ekonomikas jomas praktiķu. Ja forumā būs politiķu neangažēti cilvēki, tas var veicināt pozitīvu dialogu.
M. Antonevičs: – Vai varat minēt piemērus?
– Aktieris Jakovs Rafalsons, tēlnieks Gļebs Panteļejevs, režisors Mihails Gruzdovs, Rīgas Krievu teātra direktors Eduards Cehovals un vēl daudzi citi.
– Kad Jakovs Rafalsons izteica savu viedokli kādā intervijā, krieviskajos interneta portālos nekavējoties parādījās ļoti naidīgas atsauksmes, riebīgi apvainojumi…
– Apvainot taču ir viegli un izdevīgi. Gan Rafalsonam, gan citiem ir autoritāte, un interesanti viņi arvien ir ar savu viedokli, pieredzi, kuru analizē, vērtē un dod kādu pozitīvu padomu, rosina kādu interesantu ideju. Lai būtu brīvi, ir jābūt arī drošiem! It īpaši situācijā, kad politiski var apspēlēt visu ko un rādīt, ka baltais ir melns un otrādi. Liela kļūda ir domāt, ka cilvēki visu laiku interesējas tikai par politiku un dzīvo politiķu noteiktajā darba kārtībā. Jā, ir daudz piemēru, ka cilvēki cītīgi seko līdzi saviem iecienītākajiem politiķiem, taču lielākoties ļaužu ikdienas intereses ir saistītas ar citām lietām.
– Izlasot mazākumtautību konsultatīvās padomes sastāvu, ko, protams, veidojāt ne jau jūs, rodas vairāki jautājumi.
– Man ir vairāki priekšlikumi, kā sastāvu pakoriģēt.
– Ko, piemēram, padomē dara tāds cilvēks kā Šeiņins, plašāk zināms kā avīzes “Čas” izdevējs? Mūsu avīzē nesen bija intervēts Maskavas pedagoģiskās universitātes profesors Marks Djačkovs, kurš teica: “Manuprāt, Latvijas valdībai vajadzētu aizliegt un aizslēgt “Čas” par pretvalstisku darbību. Tas, ko līdz šim esmu tajā lasījis, ir pretvalstiski, citādi to nevar nosaukt.” Un to saka cilvēks no Krievijas, nevis kāds šejienes radikālis.
– Kad veidojās padome, Šeiņins bija izdevējs, tagad, cik zinu, vairs nav.
Dažreiz jau šķiet, ka var kaut ko atrisināt ar aizliegšanu. Bet labi, ka viedokļi ir publiskoti, ka varam tos izlasīt un zināt, ka ir arī tādi.
Arī cienījamiem žurnālistiem jādomā, kā veidot dialogu, un jābūt interesantiem, lai atspēkotu kādu “dzeltenu” rakstu, idejas, apgalvojumus vai pat cilvēku apmelošanu.
– Kā jums izdevās dialogs ar Šeiņinu?
– Divas vai trīs reizes, kad piedalījās diskusijā, viņš atbalstīja labas idejas. Bet piekrītu, ka vajadzētu padomes sastāvu atjaunināt. Mēs padomē esam nostrādājuši jau piecus gadus, un ir vajadzīgi cilvēki ar svaigu skatu un jaunām idejām.
Uz diskusijām parasti uzaicinām apmēram 50 cilvēkus no dažādām iestādēm, institūcijām, organizācijām, un Valsts prezidents arvien ir ļoti uzmanīgi ieklausījies viedokļos.
D. Kokareviča: – Padomē darbojas arī Latvijas tatāru un baškīru kultūras biedrības “Čisma” vadītājs Zafars Zainuļins. Ieraudzīju Maskavas nama konferencē dalītā brošūrā, ka viņa biedrība ieskaitīta krievu kultūras organizācijās…
– Zainuļina kungs tam nepiekrīt. Viņš pievērš lielu uzmanību tatāru un baškīru valodai, arī tradīcijām, mākslinieciskajai pašdarbībai. Domāju, brošūrā tā rakstīts tāpēc, ka Tatarstāna un Baškortostāna atrodas Krievijā.
– Minētajā Krievijas “tautiešu” konferencē bija klāt arī divi cilvēki, kas darbojas jūsu padomē, – Matjakubovas kundze un Latvijas Vecticībnieku biedrības vadītājs Illarions Ivanovs. Bēdīgi, ka viņi debatēs neko neiebilda tiem izdomājumiem un klajiem meliem, kas skanēja konferencē, piemēram, par krievu kultūras “apdraudētību”, krievu valodas “vajāšanu” u. tml. Viņi izmantoja iespēju paklusēt un neuzstāties ar savu pozīciju.
– Ļoti žēl. Jūs esat redzējusi mūsu diskusijas – esam atvērti, tās notiek ļoti atklāti, un vienmēr ir iespēja visiem izteikt savu viedokli arī tad, ja šī ideja nav atbalstāma.
Mūsu valstī mazākumtautību skolas strādā ar licencētām un akreditētām programmām; pārsvarā šīs skolas ir ar dzimto krievu valodu, un es ļoti vēlos, lai tajās latviešu valoda tiktu apgūta kā otra dzimtā valoda. Esmu Saeimas Izglītības komisijai iesniedzis priekšlikumu padomāt par terminiem un jēdzieniem un noformulēt arī likumā, ka mums ir bilingvāla izglītība un ir bilingvālas izglītības iestādes.
Ar to gribu pateikt, ka bērnu dzimtā valoda tiek skolās mācīta, un ārpusstundu nodarbībās ļoti daudz laika veltīts krievu literatūrai – rakstniekiem, dzejniekiem, kultūras mantojumam. Tā ka nekādus “draudus” šajā ziņā neredzu.
Ļoti daudz ir jādomā, kā realizēt latviešu kultūras programmu, un tas jādara visiem kopā. Tagad, kad daudz spriež par bezmaksas izglītību, man ir priekšlikums pašvaldībām – atbalstīt arī muzeju programmas, apmaksājot skolēniem to apmeklējumu. Šos kolosālos resursus pagaidām izmanto diezgan maz. Piemēram, Kara muzejā strādā brīnišķīgi speciālisti, kuri skolēniem vēsturi parāda interesanti, dzīvi.
M. Antonevičs: – Esat iestājies partijā “Gods kalpot Rīgai!”. Vai jums ir kādi politiski mērķi?
– Nē, tādu nav. Esmu darba grupā, kas atbild par izglītību, un ar kolēģu palīdzību gribu pragmatiski realizēt labas idejas par izglītību un integrāciju. Vēlēšanās nekandidēšu.
