Algu pieaugums būs drauds nozarēm ar zemu darba produktivitāti 15
Latvijas ekonomika turpina augt ar tempu 4,2% gadā, brīvo darba vietu skaits pietuvojies skaitlim 20 000 – šāds skaitlis pēdējo reizi bija vērojams gandrīz pirms desmit gadiem, 2009. gadā. Savukārt ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits turpina novecot un samazinās par 1% gadā, bet bezdarbnieku resursi ir praktiski izsmelti. Kur meklēt darbiniekus tālākai izaugsmei?
Algu pieauguma drauds
Ekonomikas ministra Arvila Ašeradena uzstāšanās 11. jūlijā uzņēmēju noskaņojuma mērījuma “Citadele Index” jaunāko datu prezentācijā atklāja divdomīgo pozīciju darbaspēka jautājumos, kādā šobrīd atrodas valdība. No vienas puses, valdība un uzņēmēji ar šausmām raugās uz darba algu pieaugumu – tas aptuveni divas reizes apsteidz uzņēmēju plānoto pieaugumu un šobrīd apēd gandrīz visu uzņēmumu jaunradīto vērtību un peļņu. Salīdzinājumā ar 2010. gadu darba ražīgums ir pieaudzis aptuveni par 30%, bet algas – jau pārsniegušas 80% pieaugumu.
Nenoliedzami, ka atvērta darba tirgus apstākļos, kurā katrs var sapakot čemodānus un doties laimes meklējumos uz Vāciju vai Īriju, darba algu pieaugums ir neizbēgams. Taču šāds algu pieaugums rada risku, ka mēs jau tuvākajos gados varam zaudēt spēju konkurēt starptautiskajā tirgū ar vienkāršiem un zemas pievienotās vērtības ražojumiem.
Cerības uz mājupbraucējiem
No otras puses – algu pieaugums ļauj cerēt uz emigrācijas apstāšanos un pat pakāpenisku aizbraukušo atgriešanos mājās. Gan valdības aprēķini, gan Igaunijas piemērs pagājušajā gadā liecina, ka brīdis, kad aktīva iedzīvotāju emigrācija apstāsies, ir tuvu. Vidējā alga Igaunijā pagājušajā gadā sasniedza 1200 eiro mēnesī, un tieši pagājušais gads bija pirmais, kad atpakaļ atbraukušo iedzīvotāju skaits minimāli pārsniedza aizbraucēju skaitu. Latvijā šāds algu līmenis pagaidām sasniegts tikai ekonomiski aktīvākajās pilsētās – Rīgā, Ventspilī un Liepājā. Ar to varētu skaidrot, kādēļ Latvijā joprojām turpinās iedzīvotāju aizplūšana – pagājušajā gadā aizbrauca par 10 000 iedzīvotāju vairāk nekā atbrauca atpakaļ. Bez tam valdības aprēķini un emigrantu vidē veiktie pētījumi liecinot, ka, vidējai algai Latvijā sasniedzot būtiskāko emigrācijas zemju – Lielbritānijas, Īrijas un Vācijas – minimālo algu, būtiska daļa iedzīvotāju varētu doties atpakaļ uz dzimteni, jo dzīves izmaksas Latvijā ir būtiski zemākas, savukārt emocionālā komforta ziņā Latvijai pat ir būtiskas priekšrocības.
Minimālā alga Lielbritānijā ir 1329 eiro, Vācijā – 1440 eiro, bet Īrijā 1462 eiro. Vidējā darba samaksa Latvijā 2017. gadā bija 926 eiro un šogad, ļoti iespējams, sasniegs vai pārsniegs 1000 eiro. Turpinoties algu pieaugumam ar tempu apmēram 7% gadā, Lielbritānijas minimālā alga – 1379 eiro – tiks sasniegta 2023. gadā, bet Vācijas un Īrijas minimālo algu līmenis tiks sasniegts gadu vēlāk.
Savukārt, ja algu pieauguma temps nedaudz palēnināsies līdz 5% pieaugumam gadā, tad attiecīgie algu līmeņi tiks sasniegti 2025. un 2027. gadā. Jebkurā gadījumā – ja vien algu pieaugumu nenobremzēs globālā ekonomiskā krīze un tirdzniecības kari, tad piecu līdz sešu gadu laikā ir reāli cerēt uz atpakaļ braucēju straumi. Piesardzīgas prognozes liecina par 20% aizbraucēju, proti, ap 40 tūkstošiem cilvēku.
Kā mainīties un izdzīvot
Taču algu pieauguma prognozes nozīmē diezgan drūmu nākotni visām nozarēm, kurām ir zema darba produktivitāte, zema produkcijas pievienotā vērtība un kuru konkurētspēju apdraud jau pašreizējā algu situācija, nemaz nerunājot par pieciem gadiem nākotnē. Ekonomikas ministra atbilde uz šīm bažām meklējama grafikā, kas ilustrē Latvijas nozaru produktivitāti attiecībā pret ES vidējo līmeni.
Ekonomikas ministram bija grūti izskaidrot divas reizes zemāku produktivitātes līmeni tirdzniecībā, trīs reizes zemāku – informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju jomā, finansēs un apdrošināšanā, četras reizes zemāku – ieguves rūpniecībā, energoapgādē, mašīnbūvē un ķīmiskajā rūpniecībā. Tādēļ pirmā atbilde ir darba efektivitātes paaugstināšana, investējot tehnoloģiju attīstībā, automatizācijā un darbaspēka apmācībā.
Otrā atbilde – reģionālā mobilitāte jeb, saprotami izsakoties, tālākā darbaspēka atplūšana no laukiem uz vietām, kur ir darbs, proti, pilsētām.
Valdība cer, ka ar šīm divām pieejām pietiks, lai Latvijas uzņēmēji ātrāk kļūtu konkurētspējīgi nozarēs, kurās saražotajām precēm ir augsta pievienotā vērtība, nekā zaudētu konkurētspēju vienkāršo un zemās pievienotās vērtības ražojumu jomās. Tā tiešām ir deja uz virves.
Latvijas uzņēmēju trešā atbilde
Taču Latvijas uzņēmējiem ir arī trešā atbilde uz šo dilemmu – panākt atļauju mazkvalificēta darbaspēka ievešanai no trešajām valstīm (lasi – Ukrainas). Polija ir atļāvusi iebraukt valstī apmēram miljonam ukraiņu strādnieku, un Latvijas uzņēmēji vēlas to pašu – relatīvi lētu un strādāt gribošu darbaspēku mazkvalificētām pozīcijām, kurās nav nepieciešamas valsts valodas zināšanas. Šajās mazkvalificētajās pozīcijās ir arvien grūtāk atrast vietējos darbiniekus, un tieši šīs jomas vismaz tuvākajā nākotnē netiks automatizētas.
Šobrīd valdošās koalīcijas nostāja ir kategoriski pret, taču, uzņēmēju balsīm kļūstot arvien skaļākām, nav izslēgts, ka pēc vēlēšanām iespējamas arī izmaiņas. Jāpiezīmē, ka pat bez visiem oficiālajiem lēmumiem pārmaiņas jau ir sākušās – Latvijas transporta uzņēmumi dibina filiāles Polijā, lai noalgotu ukraiņu šoferus. Vai šī kļūs par universālu recepti cīņā par konkurētspēju arī citām nozarēm – laiks rādīs.
