Mārtiņš Āboliņš: Algu kāpums uz peļņas un investīciju rēķina nevar turpināties mūžīgi 0
Autors – Mārtiņš Āboliņš, bankas “Citadele” ekonomists
Pēdējie divi gadi Latvijas ekonomikā ir bijuši ļoti veiksmīgi. Ekonomikas izaugsme jau sešus ceturkšņus pārsniedz 4%, bezdarbs noslīdējis zem 8% pirmo reizi kopš 2008. gada, darba algu pieaugums tuvojas 10%, un vidējā alga Latvijā šogad pārsniegusi 1000 eiro.
Ar šādu darba algas pieaugumu Latvija varētu sasniegt Zviedrijas pašreizējo ienākumu līmeni aptuveni 10 gados. Tā, protams, ir laba ziņa Latvijas iedzīvotājiem, tomēr svarīgi ir uzdot jautājumu: cik tas ir ilgtspējīgi?
Attiecībā uz Latvijas ekonomiku man šobrīd ļoti lielas bažas rada strauji augošā nesabalansētība starp darba ražīgumu un darba samaksu. Pēdējos gados algu kāpums Latvijā ievērojami pārsniedz ekonomikas izaugsmi un faktiski noēd uzņēmēju peļņu, kā arī iespējas investēt attīstībā.
Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, kopš 2014. gada sākuma Latvijas IKP eiro izteiksmē ir palielinājies par 23,6%. Tikmēr darba algas fonds audzis par gandrīz 38%, savukārt ienākumu daļa, kas paliek uzņēmējiem, augusi vien par 7%.
Tātad pēdējo četru gadu laikā darba ņēmēju ienākumi Latvijā ir auguši četras reizes vairāk nekā uzņēmēju peļņa.
Vai tas ir kas slikts? Uzņēmēju peļņa nav kritusies, un algu īpatsvars ekonomikā Latvijā tradicionāli ir bijis daudz zemāks nekā vidēji Eiropas Savienībā, un tas tikai tagad sasniedzis ES vidējo līmeni. Taču šobrīd arvien vairāk šķiet, ka straujais algu kāpums vismaz daļēji notiek uz nākotnes izaugsmes rēķina.
Privātā sektora investīcijas Latvijā tikpat kā nav augušas kopš 2012. gada, un investīciju kopējais pieaugums tautsaimniecībā pēdējos dažos gados noticis pamatā uz ES fondu rēķina.
Zīmīgi, ka valsts budžets šos procesus nejūt, jo nodokļu bāzi veido algas un patēriņš, kas ir funkcija no algām. Līdzīga situācija ekonomikā bija vērojama arī pirmskrīzes periodā.
Šobrīd visvairāk mani uztrauc tendences apstrādes rūpniecībā. Nefinanšu investīcijas šī gada pirmajā pusē samazinājušās par 8% attiecībā pret iepriekšējo gadu, esošo ražošanas jaudu noslodze ir rekordaugstā līmenī, ārējos tirgos aug nestabilitāte, un algu kāpums pirmajā pusgadā pārsniedz 10%.
Būvnieki šīs izmaksas var nodot pasūtītājam, bet eksporta tirgos ražotāju iespējas algu pieaugumu nodot patērētājam ir ļoti ierobežotas.
Algu kāpums uz peļņas un investīciju rēķina nevar turpināties mūžīgi. Tas mazina ekonomikas ilgtermiņa izaugsmes potenciālu, un situācija darba tirgū kļūst arvien sarežģītāka.
No savām uzņēmēju aptaujām redzam, ka darbaspēka pieejamība pasliktinās gandrīz katru ceturksni, un pat tad, ja izdodas panākt pozitīvu migrācijas bilanci, fundamentālie faktori darba tirgū tuvākajā laikā nemainīsies.
Šobrīd darba gaitas uzsāk deviņdesmitajos gados dzimušie jaunieši un viņu skaits ir ievērojami mazāks nekā to cilvēku skaits, kas pašlaik sasniedz pensijas vecumu. Pēc “Eurostat” prognozēm, darbaspējīgo iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā Latvijā turpinās sarukt nākamos 20 līdz 40 gadus.
Ko tas nozīmēs Latvijas ekonomikai nākotnē? Domāju, ka tas ir spēcīgs signāls, ka esošais ekonomikas attīstības modelis sāk sevi izsmelt. Turpmāko attīstību vairs nevarēsim balstīt uz lētu vietējo resursu izmantošanu un ārvalstu investīciju piesaisti.
Latvijas tuvāko gadu lielais izaicinājums ir atrast jaunu, daudz vairāk uz zināšanām balstītu izaugsmes modeli. Pretējā gadījumā, sasniedzot 80% vai varbūt 90% no ES vidējā dzīves līmeņa, ir ļoti liels risks nonākt vidējo ienākumu slazdā un savā ekonomikas attīstībā apstāties.
