Olafs Zvejnieks: Valsts pārvaldes “algu dzīres”. Kāpēc SEPLP locekļiem nepieciešama algas paaugstināšana līdz 3500–3700 eiro uz papīra? 14
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kur gadījušās, kur ne, slēpjoties pavasara miglas vālos un pandēmiskās depresijas mākoņos, Latvijai piezagušās jaunas eksistenciālas briesmas – ir apdraudēta sabiedrisko mediju turpmākā eksistence, tātad arī demokrātija, vārda brīvība un piederības sajūta Latvijai.
Briesmīgos draudus radījusi nespēja atrast trīs profesionāļus “ļoti, ļoti atbildīgam” amatam (apzīmējuma autors – Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Artuss Kaimiņš), kas piekristu pieskatīt sabiedriskos medijus jaunveidojamās Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes sastāvā (SEPLP).
Pag, jūs apjukuši teiksiet, bet sabiedriskos medijus taču jau pieskata Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) un it kā tiek ar šo darbu galā gluži labi – sabiedriskie TV un radio kanāli ir visvairāk skatītie un klausītie valstī, sabiedrisko mediju žurnālisti saņem visā mediju sistēmā treknākās algas utt.
Šādi jautājumi tikai liecina par jautātāja nekompetenci un neprasmi orientēties valsts pārvaldes līkločos.
Jau kopš pērnā rudens spēkā ir Saeimas pieņemtais lēmums veidot atsevišķu Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi, uzticot tai sabiedrisko mediju uzraudzību, acīmredzot atstājot iepriekšējai Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei tikai komerciālo mediju uzraudzību.
Te būtu vietā jautājums – kāpēc uzņēmējam vispār būtu jāinteresējas par niansēm, kā tiek regulēta un uzraudzīta mediju telpa?
Tādēļ, ka tajā notiekošais kopā ar veselības aizsardzības jomā notiekošo ir signāls par tendencēm tam, kas notiek valsts pārvaldē.
Proti, sajutusi, saskaņā ar Krišjāņa Kariņa teikto, ka “naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk”, valsts pārvalde saskatījusi iespēju tautsaimniecības atbalstam domāto naudu izmantot arī savu dzīves apstākļu uzlabošanai, kā arī dažādu plauktos apputējušu projektu īstenošanai.
Pirmais zvaniņš noskanēja veselības aizsardzības jomā, kur likumdošanā noteiktos Veselības ministrijas un tās padotības iestāžu, pirmkārt jau Slimību profilakses un kontroles centra, funkcijas epidēmiju apkarošanā un vakcinācijas organizēšanā tika nodotas pilnīgi ārpus esošās ierēdniecības algu sistēmas izveidotajam un ļoti dārgajam, salīdzinot ar sasniegto rezultātu, Vakcinācijas birojam.
Tagad kaut ko līdzīgu grasās paveikt mediju uzraudzībā – jau minētais A. Kaimiņš žēlojas, ka ar 2378 eiro mēnesī uz papīra esot nepietiekami šo “ļoti, ļoti atbildīgo” funkciju veikšanai, tādēļ profesionāļi nepiesakoties šim darbam.
Pat nesākot iedziļināties pašās funkcijās, jāatzīmē, ka arguments ir vienkārši absurds, jo pašreizējie NEPLP padomes locekļi par apmēram tādu pašu algu uzrauga gan sabiedriskos, gan komerciālos medijus un, kā jau teikts iepriekš, šķiet, tiek ar to galā gluži labi.
Kaimiņš argumentē, ka nepieciešama algas paaugstināšana līdz 3500–3700 eiro uz papīra, pat nemaz neslēpjot, ka tas izraisīs arī NEPLP locekļu algu paaugstināšanu līdz šādam līmenim.
Citiem vārdiem sakot – saņemot vienu un to pašu funkciju un pakalpojumu apjomu, valsts gatavojas vispirms dubultot uzraugu skaitu un pēc tam visiem palielināt algu par 50%.
Īsi sakot – par vienu un to pašu samaksāt trīs reizes vairāk. Vai nav lieliska izpausme “naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk” politikai?
Bet varbūt mediju uzraudzībā ir kāds īpaši smags darbs un esošie NEPLP locekļi jau ieguvuši sakumpušas muguras no milzīgās slodzes?
Saskaņā ar paša A. Kaimiņa teikto, jaunajiem SEPLP locekļiem būšot “jāizstrādā koncepcijas visiem sabiedriskajiem medijiem, jānodarbojas ar menedžēšanu, naudas ietaupījumiem, sabiedriskajiem pasūtījumiem un virkni citu uzdevumu”.
Ja tas tiešam ir tā, tad nav īsti skaidrs, ar ko turpmāk nodarbosies sabiedrisko mediju valdes un to vadītāji, jo šis uzskaitījums, izņemot sabiedriskā pasūtījuma formēšanu, būtībā ir valdes funkciju apraksts, turklāt koncepcijas jau sen uzrakstītas, no tām varbūt tikai jānopūš putekļi.
Vērojot SEPLP veidošanas procesu, rodas pilnīga pārliecība, ka tiek gatavotas siltas vietiņas tiem valdošās koalīcijas pārstāvjiem, zem kuriem dažādu politisku kataklizmu rezultātā varētu pazust iesildītais Saeimas deputāta vai ministra krēsls.
Un galīgi nemaz nešķiet, ka tādējādi sabiedriskajos medijos būs vairāk pārstāvētas sabiedrības intereses.
Ņemot vērā, ka uzņēmējdarbībā joprojām nav beigušās pandēmijas radītās grūtības un virkne nozaru cīnās par izdzīvošanu, valsts pārvaldes “algu dzīres” šķiet pilnīgi nevietā.
