Algu caurspīdīgumu atceļ: ST spriedums radījis sabiedrības neizpratni 2
Satversmes tiesas (ST) 6. martā pieņemtais spriedums par to, ka likuma prasība internetā publiskot valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku atalgojumu neatbilst Satversmei un vairs nav spēkā, radījis sabiedrības neizpratni.
Vieni ir pārsteigti, ka ST šos Saeimas 2017. gada 23. novembrī pieņemtos likuma grozījumus atceļ tādēļ, ka tikai bijušas nepilnības pašā likuma pieņemšanas procesā, savukārt citi – ka tiesa ierobežo atklātību valsts pārvaldes un pašvaldību iestādēs.
“Tie tomēr ir sabiedrības samaksātie nodokļi, nevis privātais maciņš, tāpēc to izmantošana uzliek papildu pienākumus.
Ja kādam tik ļoti gribas čīkstēt par privātuma nepamatotu ierobežošanu, vienmēr ir izeja – darbs privātajā sektorā,” uzskata informācijas tehnoloģiju speciālists Ilmārs Poikāns, kura rīcības rezultātā savulaik tika veicināta gan taisnīguma izpratne sabiedrībā, gan caurskatāmība un atklātība nodokļu maksātāju naudas izlietošanā.
“Ja ST atcēla likuma prasību publiskot atalgojumu valsts un pašvaldību iestādēs tikai likuma pieņemšanas procedūras pārkāpumu dēļ, ceru, ka pašreizējā Saeima izlabos nepilnības, lai arī turpmāk būtu pietiekama caurspīdība budžeta līdzekļu izlietojumā vismaz atalgojuma izmaksas jomā.”
Prasība ik mēnesi publiskot valsts pārvaldes un pašvaldību iestāžu darbinieku uzvārdus un atalgojumu stājās spēkā 2018. gada 1. janvārī līdz ar grozījumiem likumā “Par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību”. Taču tagad pēc ST sprieduma pieņemšanas tas vairs nav jādara un visa informācija, kas internetā tika ievietota par darbinieku atalgojumu, sākot ar 2018. gada 1. janvāra, ir jāizdzēš.
Taču jāatgādina, ka joprojām daudz lielāka atklātība tiek prasīta no valsts un pašvaldību amatpersonām – iestāžu mājas lapās internetā ir jānorāda amatpersonas alga un piemaksas. Turklāt amatpersonas (personas, kas sagatavo un pieņem lēmumus) ik gadu Valsts ieņēmumu dienestā iesniedz deklarāciju, kur redzama ne tikai alga, bet visi ienākumi, kā arī īpašumi.
Dālderis mēģinās vēlreiz
ST lietu ierosināja pēc Rīgas Tehniskās universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes darbinieku pieteikuma. Viņi uzskata, ka ikmēneša atalgojuma norādīšana konkrētam cilvēkam, kā arī likuma prasība, ka šai informācijai internetā ir jāatrodas astoņus gadus, ierobežo viņiem Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
Augstskolu darbinieki norādīja uz Fizisko personu datu aizsardzības likumu un Datu regulu, kura šādā gadījumā tiekot pārkāpta.
Apstrīdētā likuma pantu iniciators bija 12. Saeimas deputāts no “Vienotības” Ints Dālderis. Viņš atgādināja, ka caurspīdīgums, pateicoties likuma grozījumiem, ticis radīts tādēļ, lai publiskajā sektorā varētu izsekot, cik liels ir iestāžu darbinieku, tostarp, piemēram, pedagogu atalgojums.
“Daļa cilvēku politiķiem stāsta, ka viņiem maksā par maz, savukārt citi iebilst, ko viņi tur sūdzas – atalgojums esot pietiekami liels. Lai šī aina būtu skaidra, tika grozīts Atlīdzības likums. Toreiz gan ārpus šī likuma palika valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību darbinieki. Es ļoti ceru, ka šajā parlamentā man nebūs grūti atrast piecus deputātus, kuri vēlēsies vēlreiz virzīt likumdošanas iniciatīvu, lai nodrošinātu caurspīdīgumu par nodokļu maksātāju naudas izlietojumu,” sacīja Dālderis un uzsvēra, ka viņš esot konsultējies ar juristiem, cik pamatots bijis tiesas atzinums par atceltās likuma normas procesuālajām nepilnībām.
Tiesa spriedumā norāda – ja likumdevējs būtu izvērtējis visus iebildumus gan no Saeimas Juridiskā biroja, gan Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa, gan Datu valsts inspekcijas un citiem, iespējams, likumdevēja pieņemtais lēmums būtu atšķirīgs. Taču iebildumi netika izvērtēti. Dālderis gan tam nepiekrīt, jo likuma grozījumi esot apspriesti vairākus gadus.
Likums brāķis?
Bet ko tad paredz ST 6. marta spriedums? ST priekšsēdētāja Ineta Ziemele pastāstīja, ka tiek saglabāta tā sistēma, kas likumā par valsts un pašvaldību darbinieku atlīdzību pastāvēja līdz 2018. gada 1. janvārim. Tātad tiek publicēts amata nosaukums, cik personu attiecīgo amatu ieņem, un līdzās tam saņemtais bruto algas diapazons, nenorādot personas vārdu un uzvārdu.
“Piemēram, Satversmes tiesā strādā septiņi tiesnešu palīgi. Atverot tiesas mājas lapu internetā, ikviens var iepazīties, cik liels ir viņu mēneša atalgojums. Atlīdzības likumā šī norma nav atcelta un joprojām ir spēkā,” sacīja ST priekšsēdētāja.
Sabiedrībā izskan pārmetumi, kāpēc tiesa “piesējusies” pašam likumdošanas procesam, proti, tam, kā tapa šie grozījumi (skat. politoloģes I. Kažokas viedokli).
I. Ziemele atbild: “Satversmes tiesa neizvēlas, kuru gabaliņu no tā stāsta paņemt. Neviena konstitucionālā tiesa Eiropā tā nedara. Ir noteikta metodoloģija, kura ir jāievēro. Tas ir tāpat kā matemātikā – lai atrisinātu vienādojumu, sāk ar iekavām vai reizināšanu un dalīšanu. Spriežot tiesu, ir precīzi tas pats – ir noteikta formula, kurai ir jāseko, un pirmais solis ir izsecināt, vai likums ir pieņemts pienācīgā kārtībā. Tam nav iespējams pārlēkt pāri.
Ja likums nav pieņemts pienācīgā kārtībā, tad nav iespējams nonākt līdz samērīguma izvērtēšanai.
Šis spriedums kārtējo reizi apliecina likumdošanas procesa kvalitāti. Tajā parādās diezgan klasiska situācija. Saeimai, pieņemot likuma grozījumus, bija pienākums iedziļināties, ko prasa Datu regula, ko tā atļauj vai neatļauj. Eiropā privātums nav pagājušā gadsimta vērtība. Privātums vēl arvien ir cilvēka tiesības, un tieši tāpēc Eiropas Savienībai bija ļoti grūti izstrādāt Datu regulu. Datu regula ir mehānisms, lai aizsargātu privātumu. Tātad arī ES līmenī privātums ir centrālā vērtība.”
ST priekšsēdētāja uzsvēra, ka valstī ir spēkā Informācijas atklātības likums, kurš palīdz žurnālistiem tikt pie informācijas. Gadījumos kad pieprasītā informācija tiek liegta, strīdu atrisina tiesa. “Mums ir bijis pietiekami daudz tiesas procesu, kur skaidri parādīts, ka administratīvās tiesas ļoti labi zina, kā piemērot informācijas atklātības principu,” sacīja Ziemele.
Bija kā “piedeva” budžeta likumam
ST priekšsēdētāja norādīja, ka konkrētā apstrīdētā likuma norma ir tikai viena neliela daļa Atlīdzības likumā. To Ints Dālderis iesniedza kā grozījumu, kas tika pievienots 2018. gada budžeta likumam pievienotajai likumu paketei.
I. Ziemele: “Saeimas kārtības rullī sadarbībā ar Satversmes tiesas judikatūru tika noteikts, kuri likumprojekti drīkst piederēt pie budžeta likuma paketes. Tiesiskā valstī tie ir tikai tie, kas patiešām ir saistīti ar valsts finanšu izlietojumu nākamajā gadā, jo ir jādod iespēja deputātiem koncentrēties tikai uz budžeta likuma mērķu izpildi.
Saeimas Budžeta komisija pateica, ka neatbalsta šos likuma grozījumus, jo tiem nav sakara ar budžetu, tāpēc konkrētais deputāts tos iesniedza kā savu priekšlikumu Saeimas sēdē, kur to iebalsoja 2. lasījumā. Mans jautājums ir pavisam vienkāršs: vai tiešām Latvijā mēs uzskatām, ka jebkurš mērķis attaisno līdzekļus? Tas, ka līdz mērķim nonāk tiesiskā ceļā, proti, ka likuma grozījumi tiek pieņemti atbilstoši tiesiskā valstī pieņemtajai kārtībai, ir ārkārtīgi svarīgs princips, kas nodrošina gan caurskatāmību, gan saprotamību, gan arī efektivitāti.”
Kā Saeimai vajadzētu rīkoties, kad stājies spēkā ST spriedums? “Saeimai ir liela rīcības brīvība. Ja parlaments uzskata, ka korupcijas apkarošanai vai kādam citam svarīgam mērķim ir jānodrošina lielāka caurskatāmība un informācijas pieejamība, Saeima pie šīs tēmas var atgriezties. Mēs esam pateikuši tikai vienu: ievērojiet paši savu Kārtības rulli un sadarbojieties efektīvāk ar tiem, kas snieguši kādas indikācijas! Neviens nav sasaistījis Saeimas rokas pēc būtības,” sacīja ST priekšsēdētāja.
Politoloģe Kažoka: pāršauts pār strīpu
Politoloģe Iveta Kažoka tviterī raksta: “Izlasot jaunāko ST spriedumu, manas lielākās bažas: ar šādu argumentāciju (pietiekami izsvērts likumdošanas process vai nepietiekami) var atcelt jebkuru likumu, kas tā brīža tiesnešiem kādu subjektīvu iemeslu dēļ nepatīk. Riskanta taciņa. Manuprāt, atcelt likumu, pamatojoties uz sliktu procesu, var tikai kliedzošos gadījumos – kad procesa problēmas bija acīmredzamas (piemēram, iesniedza trešajā lasījumā, pieņēma bez jebkādām diskusijām).
Pēc tā standarta, kuru nupat uzstādīja ST, – Latvijā nav likumu, kuru nevarētu pasludināt par brāķiem.
Un šaubos, ka citās valstīs ir daudz labāk. Tālu pāršauts pār strīpu. Ar diviem spriedumiem (abos gadījumos par salīdzinoši labā procesā pieņemtām normām) latiņa uzlikta politiskajam procesam nesasniedzamos augstumos.”
Kā algas publisko augstskolas
Likuma norma, ko Satversmes tiesa 6. martā atcēla, paredzēja, ka visām valsts un pašvaldību institūcijām mājaslapā internetā katru mēnesi jāpublicē darbiniekiem aprēķinātais atalgojums, norādot vārdu, uzvārdu, amatu un aprēķināto summu. Satversmes tiesā ar iebildumiem bija vērsušies valsts dibināto Latvijas augstskolu, tostarp Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU), darbinieki (likuma norma attiecās uz visām valsts un pašvaldību institūcijām).
Spriedums stājās spēkā tajā pašā dienā, kas nozīmē, ka atalgojums vairs pēc minētās likuma kārtības vairs nav jāpublicē. Taču atlīdzības publicēšanā praksē joprojām valda liels juceklis. Piemēram, salīdzinot augstskolu sniegtos datus par darbinieku atlīdzību, aina vērojama ļoti dažāda. (Turklāt informācija nemaz nav viegli atrodami to mājaslapās).
Rīgas Tehniskās universitātes mājaslapā vakar bija atrodams dokuments, kur tabulā uzrādītas “Pedagogu amatu darbinieku atalgojuma likmes”. Tajā minēta zemākā mēnešalgas likme dažādu amatu nosaukumiem (bez uzvārdiem), kā arī minēts iespējamais koeficients šai likmei. Piemēram, profesoram zemākā likme ir 1411,76 eiro ar maksimālo koeficientu 5, tātad šo algu RTU rektors var pat pieckāršot, “izvērtējot darbinieka kvalifikāciju, darba pieredzi, darba rezultātus un citus faktorus”.
Bet, piemēram, RTU rektora alga konkrēti nav norādīta – minēts, ka mēnešalgas likme ir “0,17% (gadā) no RTU pēdējo trīs gadu vidējā pašu kapitāla”. Kāda konkrēti ir RTU rektora Leonīda Ribicka atlīdzība, RTU mājaslapā nav iespējams konkrēti uzzināt.
Nav zināms, vai RTU jau ņēmusi vērā ST spriedumu un atlīdzības ar darbinieku uzvārdiem vairs nepublicē vai arī vispār nav to darījusi. Par RTU līdzšinējo rīcību pirms ST sprieduma stāšanās spēkā gan var spriest no Satversmes tiesas spriedumā lasāmā: “RTU informē Satversmes tiesu, ka tās mājaslapā informācija par amatpersonām un darbiniekiem izmaksāto atalgojumu pieejama no 2018. gada 1. janvāra.
Tomēr apstrīdētajās normās paredzētās informācijas pieejamība universitātes mājaslapā neesot nodrošināta nepārtraukti gan tiesisku, gan arī tehnisku iemeslu dēļ. Līdz ar to universitāte nenoliedzot Saeimas atbildes rakstā norādīto, ka tās mājaslapā informācija par darbiniekiem izmaksāto atalgojumu noteiktu laiku nebija pieejama pilnā apjomā.” Informācijas pieejamības pārtraukumi bijuši izskaidrojami ar to, ka RTU “darbinieku skaits esot ļoti liels un tāpēc tai nākoties katru mēnesi apstrādāt lielu informācijas apjomu, lai nošķirtu tos darbiniekus, uz kuriem apstrīdētās normas attiecas, no tiem darbiniekiem, uz kuriem tās neattiecas”.
Savukārt Rīgas Stradiņa universitāte informējusi Satversmes tiesu, ka tā savā mājaslapā internetā nepublicē informāciju par darbinieku atlīdzību, “jo pastāvot kolīzija starp apstrīdētajām normām un datu regulu”. Par RSU rīcību pēc minētās likuma normas pieņemšanas ST spriedumā teikts: “RSU piemēro nevis apstrīdētās normas, bet gan minēto regulu, kas nosakot pietiekami stingras datu aizsardzības prasības.”
Jāpiebilst, ka RSU mājaslapā internetā sadaļā “Struktūra” ir atrodams dokuments “Darba samaksa par valsts amatpersonu pienākumu izpildi par 2019. g. janvāri”, kurā publicēta tikai septiņu RSU darbinieku atlīdzība, toties minot vārdus un uzvārdus. Piemēram, RSU rektora Aigara Pētersona alga no valsts budžeta ieņēmumiem bijusi 2144,22 eiro, no pašu ieņēmumiem – 4556,47 eiro, kopā – 6700,69 eiro.
Tātad šādi, visai skopi, patlaban atspoguļo savu darbinieku atlīdzību tās augstskolas, kuru darbinieki vērsās Satversmes tiesā.
Taču citu augstskolu pārstāvji nebūt nav tik uztraukti, ka viņu darbinieku algas publicētas internetā. Piemēram, gan Latvijas Universitātes (LU), gan Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) mājaslapā internetā redzams, cik katrs darbinieks (minot vārdus, uzvārdus un amatu) saņēmis.
Diezgan detalizēti un pārskatāmi to dara Latvijas Lauksaimniecības universitāte, atsevišķā ailē norādot izmaksāto atlīdzību no valsts līdzekļiem, no pašu līdzekļiem, no zinātnisko un ES fondu projektu īstenošanas un no uzņēmuma vai autoratlīdzības līgumiem. LLU mājaslapā atrodamajā dokumentā lasāms, ka, piemēram, LLU rektore, profesore Irina Pilvere šā gada janvārī algā no valsts budžeta līdzekļiem algā saņēmusi 3099,66 eiro, par zinātnisko un ES projektu īstenošanu – 882,26 eiro, no uzņēmuma vai autoratlīdzības līgumiem – 1467,95 eiro; kopā – 5449,87 eiro.
Arī Latvijas Universitātes darbinieku atlīdzību saraksts lasāms kaut cik pārskatāmi un ar visiem uzvārdiem. Piemēram, dokumentā izlasāms, ka LU rektors Indriķis Muižnieks šā gada februāri algā no valsts budžeta līdzekļiem kā vadošais pētnieks saņēmis 248,07 eiro, kā fakultātes katedras vadītājs, profesors 660,05 eiro, kā rektors 2373,68 eiro, bet no LU pašu ieņēmumiem kā profesors saņēmis 2024,84 eiro, kopā tātad – 5306,64 eiro.
Satversmes tiesas mājaslapā atrodams dokuments: “Informācija par Satversmes tiesas amatpersonu un darbinieku mēnešalgas apmēru sadalījumā pa amatu grupām (bruto, eiro)”, kurā nav minēti vārdi un uzvārdi. Bet te lasāms, ka, piemēram, Satversmes tiesas priekšsēdētāja alga pirms nodokļu nomaksas ir 5151 eiro, bet, piemēram, dārznieks – 380 eiro.
