Hobija zemnieks. Leģendārajā “slotas kāta” lietā iesaistītais Rūtenbergs tagad audzē ķirbjus un rudens avenes 0
Dainis Rūtenbergs no Penkules savulaik izpelnījās ievērību kā centrālā persona jau par leģendu kļuvušā salauztā Krievijas karoga kāta jeb tā dēvētā “slotas kāta” lietā, kad pirms dažiem gadiem, piketam garāmejot, emociju vadīts izrāva Krievijas karoga kātu no Krievijas pilsoņa rokām. Kāts izrādījās ražots no neizturīga materiāla un pārlūza, iznākumā viss rezultējās ar pagaru tiesas prāvu. Taču Dainis ir arī hobija zemnieks, kā viņš pats cevi dēvē. Viņš ir viens no 2637 mazajiem lauku saimniekiem, kurš šajā ES plānošanas periodā saņems 15 000 eiro lauksaimniecības uzņēmējdarbības sākšanai laukos. Tāpat viņš ir viens no 15 607 saimniekiem, kurš izvēlējās vienoto 500 eiro tiešmaksājumu savai saimniecībai, nevis citus maksājumus. Dainis un viņa dzīvesbiedre Vineta intervijā stāsta par savu biznesa ieceri un tās līdzšinējo īstenošanu.
– Kāpēc izvēlējāties sākt lauksaimniecības biznesu?
Dainis: – Mana specialitāte ir pavārs, un pavāram ir jāzina, kādus produktus piedāvā cilvēkiem. Savā profesijā kopš 2002. gada astoņus gadus darbojos Īrijā. Devos arī pastrādāt pie fermeriem. Vēlāk pēc atgriešanās Latvijā strādāju arī uz kruīza kuģa Queen Mary 2, kas veica braucienus apkārt pasaulei. Vēlāk iestājos darbā kādā uzņēmumā, kur guvu smagu traumu. Tad saņēmu dāvinājumā zemi. Mans vectēvs bija politiski represētais, tēvs deviņdesmitajos gados atguva 33 ha zemes. Atveseļojos pēc traumas, un ar to arī darbošanās laukos sākās. Daļu no zemes iznomāju. Secināju, ka nomnieks to apstrādāja nekvalitatīvi – lauka stūros saauga krūmi, kas bija jāizcērt. Zeme zaudēja kvalitāti. Patlaban dārzeņu un ogu audzēšanai izmantojam 3 ha zemes.<
– Ar ko sākāt?
– Vispirms reģistrēju saimniecisko darbību. Sākām ar sīpolu, kartupeļu un sarkano biešu audzēšanu. Tad uzzinājām, ka var pieteikties projektam lauksaimniecības tehnikas pirkumam. Vajadzēja apgūt zināšanas par lauksaimniecību. Beidzu 180 stundu bioloģiskās lauksaimniecības kursus Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā.
Esam iecerējuši iegūt bioloģiskās saimniecības statusu. Jau patlaban nelietojam ķīmiskos līdzekļus. Kad būs nopirkta tehnika, varēs Salaspilī vai Priekuļos pieteikties bioloģiskās saimniecības sertifikācijai. Noskaidroju, ka sertifikāts maksā 150 eiro, pārejas periods bioloģiskās saimniecības statusa iegūšanai ir divi gadi. Vispirms sagādāšu tehniku, tad redzēs, kā būs tālāk
Esam nolēmuši attīstīt rudens aveņu audzēšanu. Vispirms 2015. gadā nopirku 100 rudens aveņu stādus, tos stādījām zemeņu lauka galos. Pirmais rezultāts priecēja. Stādi labi ražoja skaistas, garšīgas ogas. Visi – mēs un pircēji – bijām apmierināti. Ogas varēja pārdot, nevajadzēja braukt uz tirgu. Secināju, ka ar avenēm ir jāpiestāda pushektārs. Ja ir šāds daudzums, tad var piedalīties lauksaimniecības projektos. 2016. gada aprīlī no Rēzeknes puses bioloģiskās saimniecības Silavas saimnieka Jāņa Klepera nopirkām 1500 sertificētus ‘Polana’ šķirnes aveņu stādus un iestādījām. Ogas ražoja jau pirmajā gadā. Visi brīnījās. Mums pirmās ogas nogatavojās augusta vidū. Visticamāk, avenēm patīk mežmalas ieloka siltums.
– Tātad akcents būs uz rudens aveņu audzēšanu? Kādas atziņas esat guvuši šīs kultūras audzēšanā?
Vineta: – Attālums starp stādiem rindā ir 80 cm, attālums starp rindām – 1,5 metri. Zinām, kādā bedrītē jāliek stādi. Pirmajā ziemā aptuveni 100 stādu izkrita. Stādi ir jāmēslo, mēs pēc pirmās rudens ražas uzlikām nedaudz zirga mēslu. Pēc ražas novākšanas pirmajā gadā, kad sasalst zeme, stādi ir jānogriež, atstājot tos vien piecu centimetru augstumā. Tas tāpēc, lai avenes neaizaug krūmājos.
Dainis: – Ja nenotrāpa īsto stādu griešanas brīdi, tad tie nākamajā gadā vēlu sāk ražot. Patlaban mums ir izauguši jauni stādi, tos stādīsim iznīkušo vietā.
Avenes nedrīkst vākt agri no rīta. Vākšanu var sākt aptuveni pulksten 10, kad ir nožuvis mitrums. Tad ogas paliek stingras un normālas. Tās ir jācenšas divu trīs stundu laikā novākt. Mēs avenes vācam 250 gramu tilpuma kastītēs – lai ogas nesaspiestos. Pircējs ir apmierināts, ka arī kastītes apakšā ir stingras ogas.
Pircēji nereti brīnās – tirgū, veikalā nopērkamās ogas ir vienādas. Tas tāpēc, ka tās daudzas reizes ir miglotas – augšanas procesa sākumā un beigās, lai saglabātos. Mēs, kā jau teicu, ķīmiju nelietojam.
– Cik daudz ogu izaudzējat, un kur tās pārdodat?
– Avenes šajā gadā salija, uz lauka palika aptuveni puse ražas. Ja vēl būtu nedaudz labāks laiks, 75% ogu nolasītu. No viena cera vienā reizē vācām līdz puskilogramam ogu. Dārgāk par 6 eiro kilogramā nepārdevām. Vienu kastīti ar 250 gramiem ogu tirgojām par 1,25 eiro. Ievārījuma avenes pārdevām par 3,50 eiro/kg. Sākumā ogas pārdevu Rīgas Centrāltirgus nakts tirgū.
Audzēju arī mazos standarta kabačus – 30–40 cm garus. Tos septembra sākumā tirgū par 1 eiro/kg pārdevu, lielākos par 80 centiem/kg. Uz tirgu ražu vedu divas trīs reizes nedēļā. Ir mums arī privātie klienti.
– Cik daudz naudas vienā reizē tirgū var saņemt?
Vissliktākais rezultāts bija 50 eiro. Pārdevu arī kabačus, gurķus, sviesta pupas un cūku pupas. Tās iestādīju pavēlāk, tāpēc ražu sāku vākt, kad citiem vairs nebija. Sviesta pupas ir labi audzēt. Taču viss prasa laiku un Mātes Dabas labvēlību. Ja trīs dienas kabaču gatavošanās laikā neesi mājās, ir vakars uz ezera. Mati stāvus ceļas! Kabači ir jāvāc ik dienu, citādi tie pāraug. Pāraugušos kabačus tajā brīdī nevienam nevajag. Bet augusta beigās, rudenī pircēji prasa lielos kabačus. Tā ir otra galējība.
– Kā sokas ar grāmatvedības kārtošanu?
– Naudas ienākumiem līdz 300 eiro mēnesī dokumentus var nekārtot. Ja audzētās kultūras platība nav mazāka par 0,3 ha, tad par audzēšanu var saņemt ES atbalstu. Līdz ar projektu īstenošanu summas kļūs lielākas, tās būs jāfiksē. Polijā, kur nedēļu apguvu zināšanas, mācoties bioloģiskās lauksaimniecības kursos, ja gada apgrozījums ir līdz 5000 eiro, nav jāatskaitās. Mēs pieredzes apmaiņā bijām saimniecībā 50 km attālumā no Belovežas gāršas. Saimnieks tur audzē 50 dažādas tējas. Nepārtraukti tās pako, tējas pakotājs uz rokas sezonas laikā pelna 1200 eiro mēnesī. Tuvojoties pavasarim, darbina siltumnīcu. Cūkkopību paplašina, skolēnus pieņem praksē. Polijā sapratu, ka roku darbu vajag ar tehniku aizvietot. Jāzina, ko audzēt, kam pārdot. Mums nav pārstrādes, tomēr vajadzētu. Patlaban nevaru to veidot, jo nav telpas. Ja nav pazīšanās, uzreiz visu ražu arī pārdot nevar. Ja kāds vairumtirgotājs, starpnieks atbrauc pakaļ un visu paņem par 25 centiem/kg, varētu, tomēr tā ir nepietiekami liela maksa.
– Ir atbalstīts jūsu projekts lauksaimnieciskās darbības sākšanai. Kādus mērķus ar to sasniegsiet?
– Vispirms vēlos uzsvērt, ka 50 gadu vecumā kļuvu par diplomētu lauksaimnieku. Laukos dzīvoju kopš bērnības, lai gan šobrīd ikdienā dzīvoju Rīgā. Ar traktoru tētis deva braukt jau pusaudža gados. Zināju, kā stāda kartupeļus, kā audzē zemenes un citas kultūras. Projektu lauksaimnieciskās darbības sākšanai un 15 000 eiro granta saņemšanai mums pēdējā brīdī sagatavoja konsultante. Dobeles Lauku konsultāciju centra nodaļā sākumā nebija ieinteresētības mums palīdzēt.
Projektā lauksaimniecības biznesa sākšanai ir jāiekļaujas 12 000 eiro pamatlīdzekļu pirkumā. Roku darba atvieglošanai ir jāpērk jauns traktors ar aprīkojumu, kas var būt lietots. Mums būs arī arkls, kultivators un pļaujmašīna. Tās ir dārzeņu un ogu audzētājam vajadzīgas lietas. Šim atbalstam pretim man ir jāliek vismaz līdz 2000 eiro naudas apgrozījumam nākamajā gadā. Ir jāievieš saimniecības žurnāls, kur fiksēt naudas ienākumus un izdevumus. Paldies Dobeles LLKC konsultantei Raimondai Ribikauskai, kura mani iedrošina un visu laiku notur vajadzīgajā frekvencē.
– Ja nebūtu algota darba, vai varētu iztikt ar ienākumiem no lauksaimniecības?
– Es pērn dzīvoju bez darba, man uz laiku piešķīra invaliditātes grupu pēc darbā gūtās traumas, tad dzīvoju no saimniecībā izaudzētā. Taču tā bija eksistēšana, nevis dzīvošana. Ļoti saspringstot, iespējams, varētu iztikt. Bez tehnikas gan nevarētu. Uz šo jautājumu varēšu izsmeļoši atbildēt pēc gada, kad ražošanā būšu jau izmantojis pirkto tehniku. Patlaban man saimniecība ir vairāk nekā papildu naudas ienākums, esmu atbildīgs par represētās dzimtas atgūto un man dāvināto zemi.
– Lauksaimniecībā esat nu jau vairākus gadus. Vai esat nozarē pamanījuši ačgārnības?
– Nodokļu sistēma nav pareiza. Lauksaimnieki iedalās divās kategorijās – lielie un mazie. Manuprāt, nav godīgi, ka lielajiem un mazajiem jāmaksā vienādi nodokļi. Lielražotāji galvenokārt ir prihvatizētāji. Mazie saņēma mantojumu; ja varēja – izcēlās, ja nevarēja – tad nekā. Ikvienam ir sava darbības niša. Patlaban man arī ir sava niša, tā ir normāla, varu augt. Problēma ir tajā, ka soli pretim nesper pārstrādes uzņēmumi. Es kā mazais ražotājs ar saviem produktiem netieku veikalā. Saziņai varētu veidot kaut aplikāciju, kur uzzināt par veikaliem vajadzīgo produktu un to piegādāt. Nav jau liela māksla teikt, ka ir jāiesaistās kooperatīvā. Man tas neder. Pavasarī noslēdz piegādes līgumu, un – kas notiks, ja raža neizaugs?
Īrijā, saimniecībā pie traktora stūres, radās doma par savu viesu namu Latvijā. Noskatīju to no vietējā saimnieka, kurš uzturēja viesnīcu. Tomēr mums Latvijā nav naudiņas tādam ieguldījumam. Valsts pēc neatkarības atjaunošanas lauksaimniecībai ielika nepareizus pamatus. Īrijā ir mazliet atšķirīgi – valstij pieder tabakas un alkohola monopols. Mums to atdeva privātuzņēmējiem. Tas mani visu laiku uztrauc.
– Kā esat iecerējuši attīstīt savu lauku hobija biznesu?
– Līdz 2019. gadam ir jābūt 2 ha ar avenēm. Tātad mums vēl avenes jāiestāda 1,5 ha platībā. Runāšu par to ar zemes nomnieku. Būs zemes frēze jeb krots, izbraukšu aveņu plantācijai rindstarpas, nevajadzēs ar rokām ravēt, un ietaupīšu divu trīs cilvēku darbu. Mēs par 3 ha platību varam izmantot arī mazakcīzes dīzeļdegvielu.
Nākotnes iecere ir savest kārtībā kūti, lai var turēt vistas. Tās nodrošina labu dabisko mēslojumu, kas bioloģiskajā ražošanā ir viens no svarīgākajiem nosacījumiem. Tirgū ir arī pieprasījums pēc olām un pēc gaļas. Kūts remonta izmaksas ir 3000 eiro.
Mums patlaban lociņu audzēšanai vajag arī apkurināmo siltumnīcu. Paši izaudzējām mazos sīpolus. Tālākā nākotnē redzam sevi arī kā mājražotājus – dārzeņu pārstrādātājus.
UZZIŅA
ES un Latvijas atbalsta pasākums Atbalsts uzņēmējdarbības sākšanai, attīstot mazās lauku saimniecības
Pirmā kārta noslēdzās 2015. gadā, otrā kārta – 2017. gadā;
– ierobežojums vienam saņēmējam – 15 000 eiro;
– pirmajā kārtā piešķirti 20 851 400 eiro, otrajā kārtā – 18 747 346 eiro;
l atbalstu piešķīra 2637 saimniekiem.
Mazo lauksaimnieku atbalsta shēmas maksājums (MLS) – 500 eiro
-Vienkāršots ikgadējs tiešais maksājums saimniecībai, kas aizstāj Vienoto platības maksājumu (VPM), Zaļināšanas maksājumu, Maksājumu gados jaunajiem lauksaimniekiem (JAL) un Brīvprātīgi saistītos atbalstus (BSA);
-varēja pieteikties vien 2015. gadā un saņemt piecus gadus;
– shēmā iesaistījās 15 607 klientu ar 40 000 ha kopējo platību.
Avots: LAD
Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
