Algas zaudē kaimiņiem. Ko vēl atklāj LDDK analīze? 0
Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) veiktā Baltijas valstu algu un nodokļu salīdzinošā analīze demonstrē Latvijas algu un nodokļu sistēmas starptautisko konkurētnespēju.
LDDK eksperts Pēteris Leiškalns, komentējot šo salīdzinājumu, skaidro, ka salīdzinājuma mērķis ir demonstrēt, kādas ir darba devēja izmaksas visās trijās Baltijas valstīs, samaksājot darba ņēmējam bruto algu 1000 eiro apmērā, un vienlaikus salīdzināt, kādi nodokļi tiek nomaksāti.
Veiktais salīdzinājums uzskatāmi demonstrē, ka Igaunijā daļa no sociālā nodokļa ir novirzīta veselības apdrošināšanas mērķiem, un tas noticis jau gandrīz pirms 20 gadiem, mēs pie tā esam nonākuši tikai tagad.
Konkrētajā piemērā par 1000 eiro bruto algu veselības apdrošināšanai Igaunijā tiek novirzīti 130 eiro, Lietuvā – 90 eiro. Latvijā tikai no šā gada tiek novirzīti 10 eiro.
Igaunijā lielāka sociālā nodokļa daļa (20 procentpunkti) tiek novirzīta pensijām (20%), turklāt, ja arī pats darba ņēmējs brīvprātīgi maksā 2% – 3% otrajā pensiju līmenī, tad valsts no sociālajām iemaksām liek pretī vēl tikpat.
13. procentpunkti no sociālā nodokļa tiek novirzīti veselības aprūpei, bet 2,2% – bezdarba apdrošināšanai.
Runājot par Lietuvu, jāteic, ka sociālā nodokļa likme Lietuvā ir augstāka nekā Latvijā, taču no tās tiek finansēta arī veselības apdrošināšana, kam no šajā piemērā minētās bruto algas tiek atvēlēti 90 eiro.
Turklāt jāpiemin, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis Lietuvā ir mazāks nekā Latvijā – 15% salīdzinājumā ar Latvijas 20%/ 23% /31,4% (vai: no 20% līdz 31,4%). Latvijas nodokļu sistēmas vienīgā būtiskā priekšrocība, salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm, ir lielāki atvieglojumi par bērniem.
Kopumā salīdzinājums demonstrē sociālās politikas veidotājiem to, ka, vienkārši summējot algas, dažādus nodokļus un atvieglojumus, netiek iegūts reālajai situācijai atbilstošs rezultāts.
Svarīgas ir ne tikai nodokļu formālās likmes, bet arī sadalījums starp darba devēju un darba ņēmēju. Jo lielāku daļu no nodokļiem formāli maksā darba ņēmējs, jo ar zemākām summārajām likmēm tiek panākta lielāka nodokļu slodze.
Šajā konkrētajā gadījumā – rezultāts ir tāds, ka, maksājot vienādas bruto algas darba ņēmējam, Latvijā tiek samaksāti visaugstākie nodokļi, bet darba ņēmējs saņem vismazāko algu “uz rokas”.
Šādi noteikumi visapgrūtinošākie ir tiem, kas maksā augstas algas, tādēļ var prognozēt, ka starptautiskie uzņēmumi, īpaši ekonomikas sektoros, kas rada augstu pievienoto vērtību un attiecīgi maksā arī lielas algas, meklējot mājvietu Baltijā, drīzāk izvēlēsies Lietuvu vai Igauniju, nevis Latviju, jo Latvijā normālu un lielu algu maksātājus visvairāk ietekmē gan sociālo iemaksu likmes, gan arī progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme.
