Algas rakstniekiem kā kultūras ekosistēmas daļa 1
Laikā, kad Latvijā valsts atbalsts kultūras periodikai, ņemot vērā tās lielo nozīmi nacionālās identitātes un pašapziņas stiprināšanā un šā izdevējdarbības segmenta ierobežotās iespējas konkurēt dzelteni iekrāsotās komerciāli veiksmīgās preses nišā, joprojām vērtējams kā nepietiekošs, “Kultūrzīmes” uzsāk rakstu sēriju par kultūras izdevumu un pie institūcijām nepiesaistīto autoru un mākslinieku situāciju kaimiņvalstīs.
Diskusiju par literatūras mediju dzīves apstākļiem Latvijā jau varējāt lasīt “KZ” 2019. gada 27. februārī, bet pirms tam – diskusijas par kultūras preses izdzīvošanas stratēģijām (2014. gada 28. janvārī, 2017. gada 31. janvārī). Vispirms – par tuvākajiem ziemeļu kaimiņiem – Igauniju.
Igauņi mēdz lielīties ar savu valsti, un reizēm tam ir pamats, reizēm nav. Intervija ar igauņu kultūras iknedēļas laikraksta “Sirp” redaktoru Kārelu Tarandu tapa šoziem vēl sniegotajā Tallinā. Klausījos un brīnījos: lai arī neapšaubāmais pozitīvisms likās nedaudz pārspīlēts, tomēr gandrīz visās domās varēja sajust igauņu valsts rūpes par savas kultūras attīstību. Palika iespaids, ka kaimiņus nenodarbina jautājums, kāda jēga ieguldīt valsts finansējumu kultūrā. Pieņemot valsts budžetu, parlamenta priekšā parasti uzstājas trīs tā gada nozīmīgākie ministri. 2019. gadā tie bija finanšu ministrs Tomass Teniste, premjerministrs Jiri Ratass un kultūras ministrs Indreks Sārs. Šī gada kultūras budžets ir 251 miljons eiro (Latvijā – 165,3 miljoni eiro. – Red.). Vairāki desmiti no šiem miljoniem paredzēti kultūras darbinieku algu paaugstinājumam, papildus finansējums piešķirts arī filmu uzņemšanai un sportam.
Reizēm šķiet, ka ir grūti atrast kādu igauni, kura domas par valsts attīstību cauraustu latviešiem ierastais pesimisms. Bieži pat paši igauņi smejas (smejas, nevis lamā valsti!), ka ielu netīrīšana ziemās ir igauņu tradīcija. To tik tiešām pieredzēju: sniegs bija nošķūrēts tikai galvaspilsētas centra galvenajās ielās, nomalēs trotuāri ir ledus un sniega kaudžu klāti… Kopš 3. marta parlamenta vēlēšanām igauņu lielākā rūpe bijusi valdības sastādīšana. Šoreiz tas nav vienkārši, jo vēlēšanās uzvarējusī Reformu partija līdz šim nav spējusi iegūt parlamenta vairākuma atbalstu. Iespējams, nākošais kultūras ministrs nāks no Igaunijas “tēvzemiešiem”.
Nesen, 14. aprīlī, Tallinas Dziesmu svētku estrādē notika sabiedrības grupas “Igaunija visiem” rīkots koncerts, atbalstot toleranci – ikviena indivīda tiesības uz pašizpausmi – un vēršoties pret iespējamo Centra partijas un populistisko un nacionālistisko Igaunijas Konservatīvās tautas partijas (EKRE) un “Tēvzemes” koalīcijas valdības veidošanu. Koncerts pulcināja ap desmit tūkstošus atbalstītāju, un organizatori uzsvēra, ka brīvībai jābūt neaizskaramai, kā arī, ka par to jārūpējas pašiem. “Mūsu brīvība ir jāsargā. Ikvienam no mums, ik dienu. Šobrīd Igaunijā visa veida brīvības ir apdraudētas”.
“Rakstīšana nevar būt tikai vaļasprieks”
Latvijas Kultūras ministrija līdz 31. maijam iecerējusi izveidot informatīvo ziņojumu valdībai, kurā būs iekļauts kultūras iestāžu darbinieku vidējā atalgojuma pieauguma plānotais laika grafiks. Igaunijā, sākot ar 2019. gadu, gandrīz 4000 kultūras darbiniekiem, minimālā darba alga tika noteikta 1300 eiro mēnesī. Šī vienošanās iekļauj visus tos darbiniekus, kuriem algu maksā Kultūras ministrija, kā arī kultūras jomas speciālistus citās valsts institūcijās, fondos un novadu bibliotēkās. Noteikts, ka šo algu var saņemt tikai tie darbinieki, kuriem ir augstākā izglītība.
Tomēr kaimiņos šīs valsts rūpes attiecas arī uz nevalstiskajā sektorā strādājošajiem, kuriem nav konkrēta institucionalizēta darba devēja. Viena no ziņām, kas jau plaši izskanējusi pasaulē un ar baltu skaudību tiek pieminēta arī Latvijā, ir rakstnieku un mākslinieku algas. Pirms trijiem gadiem, projekta sākumā, 10 rakstnieki un mākslinieki trīs gadu garumā saņēma 1000 eiro mēnesī, šogad plānots, ka kopumā 24 rakstnieki, dzejnieki un mākslinieki turpmākos trīs gadus saņems 1430 eiro pirms nodokļu nomaksas. Paši igauņi teic: “Nedaudz vairāk kā minimālā alga (1300 eiro) kultūras darbiniekam”. Starp citu, vēl 2015. gadā minimālā kultūras darbinieka alga bija 731 eiro. 2021. gadā paredzēts, ka algas saņems vēl vairāk – jau 30 radošie darbinieki – 15 pārstāvji no Igaunijas Rakstnieku savienības un 15 no Igaunijas Mākslinieku savienības.
Kopš 2016. gada par Igaunijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāju ievēlēts rakstnieks un viduslaiku vēstures speciālists Tīts Aleksejevs, kurš pārstāv 331 rakstnieku, literāros tulkotājus, literatūras kritiķus un zinātniekus gan Igaunijā, gan ārzemēs.
– Kā tiek izvēlēti rakstnieki, kuri saņem rakstnieku algas?
T. Aleksejevs: – Iesākumā kopā ar Mākslinieku savienību izveidojām īpašu komiteju, kas pārstāv Igaunijas literatūras centru, Igaunijas Bērnu literatūras centru, Igaunijas Izdevēju asociāciju un Igaunijas Nacionālo bibliotēku. Pirmajā reizē saņēmām 54 pieteikumu uz piecām algām. Taču visa procedūra ir tik caurskatāma un izvēlētie rakstnieki – tik sabiedrībā zināmi, ka neesmu dzirdējis par jebkādām domstarpībām. Paša finansējuma izlietojumu pārrauga Kultūras ministrija.
– Kā dzima rakstnieku algu ideja?
– Jau ilgāku laiku pētījām, kāds ir veiksmīgākais rakstnieku un visu radošo mākslinieku atbalsta modelis Ziemeļvalstīs, īpaši Somijā. Jo rakstīšana nevar būt tikai vaļasprieks; nopietni romāni nevar rasties no algas darba brīvajos brīžos. Nozīmīgi ir arī tas, ka no šīm rakstnieku algām tiek maksāti sociālie nodokļi. Jāņem vērā, ka rakstīšana prasa laiku un īpašu koncentrēšanos procesam. Igaunijas sabiedrībā rakstnieka darbs vienmēr ir augstu vērtēts un ticis uzskatīts par nozīmīgu, tāpēc bija tikai likumsakarīgi, ka tas tiek vērtēts ar noteiktu algu. Igauņu autori tik tiešām rada augstākās raudzes literatūru, mūsu romānos meklējama daļa no tautas vēstures un valodas.
– Kādi ir kritēriji, lai pieteiktos rakstnieka algai?
– Tie ir pavisam vienkārši un skaidri definējami – pēdējo piecu gadu radošā darba pārskats un nākamo trīs gadu radošās ieceres. Gados vecākie autori galvenokārt ir vienas radošās jomas pārstāvji, jaunākie mēdz būt gan dzejnieki, gan rakstnieki, gan tulkotāji reizē. Būt rakstniekam ar algu – tas paver autoram iespēju rakstīt profesionāli, un rezultātā parasti dzimst labāki darbi. Starp citu, lai pieteiktos rakstnieka algai, nav obligāti jābūt Igaunijas Rakstnieku savienības biedram. Ja vēlamies, lai mūsu valoda dzīvotu un attīstītos, Igaunijas autori ir īpaši jāatbalsta. Bez valodas un kultūras tauta nevar pastāvēt.
“Nav svarīgi, kurš būs nākamais kultūras ministrs”
Sākot no 2012. gada, Igaunijas valsts apņēmās pilnībā finansēt 16 kultūras izdevumus, nodibinot īpašu Kultūras laikrakstu fondu. “KZ” Tallinā satikās ar iknedēļas kultūras laikraksta “Sirp” (“Sirpis”, 40 lpp.) galveno redaktoru Kārelu Tarandu.
K. Tarands: – Šī sistēma darbojas jau aptuveni divdesmit gadus. Vēl padomju varas laikā bija izdevniecība “Periodika”, kas tolaik pārraudzīja un izdeva laikrakstus un žurnālus (kopš 1940. gada iznāca kultūras laikraksts “Sirp ja Vasar” – “Sirpis un āmurs”, kas bija līdzīgs mūsu “Literatūrai un Mākslai” – D.J.). Jaunākajos laikos, brīvā tirgus ekonomikas apstākļos, “Periodika” bankrotēja, un valstij nekas cits neatlika, kā atbalstu turpināt. Šobrīd to jau jau var nosaukt par nozīmīgu igauņu kultūras ekosistēmas daļu.
– Kā asajā konkurencē iztiek jūsu vadītais izdevums?
– Pēdējos trīs gadus mums ir bijis sociāldemokrātu partijas kultūras ministrs, un viens no pamatmērķiem bija paaugstināt kultūras darbinieku algas. Šis mērķis ir sasniegts, šobrīd kultūras darbinieku alga ir vismaz 1300 eiro mēnesī, tāda ir arī visiem maniem redaktoriem. Tiesa, līdzās valsts atbalstam kādu daļu līdzekļu mūsu laikraksts nopelna arī pats, pateicoties mūsu uzticamajiem lasītājiem, papīra versijā “Sirp” metiens ir pieci tūkstoši eksemplāru, no kuriem puse nonāk privāto pastāvīgo abonentu pasta kastītēs. Gribu uzsvērt, ka, lai arī lielo dienas laikrakstu papīra versiju abonentu skaits pēdējos gados krities turpat par 40%, “Sirp” lasītāju pulks piecpadsmit gados īpaši nav mainījies. 40 tūkstoši lasītāju ir vienreizējie lietotāji internetā, kopumā mēneša laikā mūs lasa vismaz 70 tūkstošus reižu. Puse lasītāju dzīvo Tallinā, desmit procenti internetā ir igauņi ārzemēs. Jā, esam valsts subsidēts izdevums, jo no kopējā finansējuma valsts atbalsts tuvojas 80%, bet līdzīgi notiek citās mazās valstīs, kur nevar paļauties tikai uz pašu ieņēmumiem. Mazām tautām ir īpaši jārūpējas par savu kultūru.
– Kāds ir jūsu ideālais lasītājs?
– Galvenokārt tie ir izglītoti cilvēki Igaunijā: ārsti, zinātnieki, skolotāji, mākslinieki, literāti… Jūtam, ka esam vajadzīgi, lai rosinātu diskusijas, iepazīstinātu ar Igaunijas un pasaules kultūras vērtībām. Mūsu lasītāji ir no visām vecuma grupām, un tāpat kā citur, divas trešdaļas no visiem ir sievietes.
– Vai starp kultūras izdevumiem ir jūtama konkurence?
– Nē, tā īsti nevar teikt – katram ir sava darbības joma, līdz ar to nesacenšamies, bet atbalstam viens otru. Starp dienas laikrakstiem konkurences cīņa ir daudz asāka, mūsu iespēja un privilēģija ir izglītot sabiedrību. Domāju, ka Igaunijas finansēšanas sistēma kultūras izdevumiem ir viena no labākajām Eiropā. Protams, urbanizācijas process turpinās arī pie mums un laukos lasītāji pamazām zūd, viņiem nav daudz iespēju redzēt mūsu recenzētās teātra izrādes un mākslas izstādes.
Mūsu izdevumā koncentrējamies tieši uz tekstiem, mums ir astoņi redaktori, kuri katrs pārstāv savu jomu, un tās ir literatūra, māksla – vizuālā māksla, audiovizuālā māksla –, teātris, arhitektūra, mūzika, zinātne. Esam pievērsušies arī sociālajiem jautājumiem un analizējam problēmas, sākot ar filozofiju līdz pat parlamenta vēlēšanām. Mums ir arī divi valodas redaktori, jo uzskatām, ka viens no mērķiem ir laba igauņu valoda. “Sirp” redaktori, protams, raksta arī paši, tomēr cenšamies piesaistīt ļoti daudzus ārštata autorus, jo nevienam nav iespējams apmeklēt visus kultūras pasākumus. Gada laikā Igaunijā iestudē vismaz 200 lugas un notiek vairāk kā tūkstotis koncertu. Redaktoriem ir nozīmīga loma kultūras dzīves atspoguļošanā, jo viņiem visu laiku nākas izvēlēties, par ko rakstīt. “Sirp” apjoms ir 40 lapaspušu katru nedēļu. Cenšamies rakstīt par spilgtākajiem notikumiem un, ja kāds no kultūras notikumiem netiek pieminēts “Sirp”, tas nozīmē, ka to piemeklējusi neveiksme.
Protams, cenšamies informēt arī par notikumiem ārzemēs: atspoguļojot lielākās mākslas izstādes, kino festivālus, runājot, piemēram, pat par Brexit. Uzskatām, ka izglītotam lasītājam Igaunijā nepietiek ar ārzemju preses apskatiem, viņiem ir svarīgs arī “Sirp” autoru viedoklis.
– Vai ir iespējams, ka Igaunijā amatā stāsies kāds cits kultūras ministrs, kuram varbūt kultūras laikraksti nav tik tuvi?
– Nē, patiesībā nav svarīgi, kurš būs nākamais kultūras ministrs. Kaut arī tieši sociāldemokrāta Indreka Sāra vadībā notika kultūras darbinieku algu pacelšana, tā bija nerakstīta vienošanās, ka tās tiks paaugstinātas līdz tādam pašam līmenim, kā izglītības darbiniekiem. Protams, ja vien neparādīsies kādas neparedzētas problēmas ārpus mūsu valsts, nākošais kultūras ministrs kultūras izdevumu un darbinieku finansējumu vairs nespēs mainīt – ja arī gribētu.
