Nodokļu dati demonstrē “pelēko zonu” gaļas pārstrādes nozarē 0
Autori: Lato Lapsa, Kristīne Bormane, pietiek.com, speciāli “LA”
Gaļas pārstrādes industrijā joprojām ir daudzi uzņēmumi, kas strādā tā sauktajā pelēkajā zonā un nenomaksā visus nodokļus. Kā
rāda “Lursoft” apkopotā oficiālā informācija par nodokļu nomaksu, uzņēmumu maksātā vidējā alga vienā un tajā pašā nozarē var atšķirties pat desmit reizes – no 122 līdz 1266 eiro mēnesī.
Izmantojot uzņēmumu gada pārskatu publisko informāciju un Valsts ieņēmumu dienesta (VID) interneta mājas lapā piedāvāto algu kalkulatoru, ir iespējams iegūt pietiekami pilnīgu ainu par reālajiem nomaksātajiem nodokļiem. Turklāt šādu analīzi var veikt ikviens interesents, ne tikai VID.
Vispirms, par pamatu ņemot 2016. gada darbības pārskatus (dati par pagājušo gadu lielākajai daļai uzņēmumu vēl nav pieejami), tiek saskaitīts, cik uzņēmums kopumā nomaksājis iedzīvotāju ienākuma nodoklī (IIN) un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksās. Iegūtā summa tiek dalīta ar darbinieku skaitu. Iegūtais skaitlis tad arī ir vidējais nomaksātais nodokļu apjoms par vienu darbinieku. Savukārt, lai aprēķinātu, kāda katrā konkrētajā uzņēmumā ir vidējā alga, iegūtais skaitlis tiek dalīts ar mēnešu skaitu gadā – 12, bet pēc tam šī summa tiek ierakstīta VID algu kalkulatorā. Tas savukārt izrēķina, kāda ir vidējā darbinieka alga uzņēmumā.
Veicot aprēķinus par kopumā 68 gaļas pārstrādes uzņēmumiem, rezultāti faktiski apliecina – “pelēkajā zonā” joprojām atrodas būtiska daļa šīs jomas uzņēmumu. Izrādās, ka vienā un tajā pašā nozarē, tikai dažādos uzņēmumos vidējā darbiniekam maksātā mēnešalga var būt gan 1266 – 1414 eiro (atkarībā no apgādājamo skaita), gan nieka 122 – 270 eiro (tāpat atkarībā no apgādājamo skaita). Realitātē šīs atšķirības turklāt var būt vēl lielākas, jo šie ir tikai vidējie rādītāji, bet katrā uzņēmumā ir darbinieki, kuri saņem gan būtiski lielāku, gan arī būtiski mazāku algu.
Protams, neviens no apkopoto datu tabulas lejasgala uzņēmumiem, kas, kā rāda šie dati, saviem darbiniekiem oficiāli nemaksā pat minimālo algu, “aplokšņu algu” maksāšanā neatzīstas un lielākoties par šo tēmu izteikties atsakās vispār. SIA “Turaidas pils” (vidējā oficiālā alga 282 – 429 eiro) valdes priekšsēdētāja Sandra Greibere ir viens no retajiem izņēmumiem, kas komentē: “Strādājam maiņās un pa stundām. Cilvēkus varam atrast, lai gan ir grūti. Tomēr tas, ka nav pilna darba diena, ir iemesls, kādēļ cilvēki ir gatavi strādāt. Vispār ļoti grūti izdzīvot ar tik augstiem nodokļiem. Ļoti nopietni jādomā, kā noturēt uzņēmumu virs ūdens.”
To, ka oficiālie dati esot skaidrojami ar darbu maiņās, apgalvo arī SIA “Bišu muižas meistars” (vidējā oficiālā alga – 136 – 284 eiro) menedžeris Viktors Mihailovs: “Mums darbinieki strādā maiņās, pārsvarā nepilnu darba laiku, tādēļ arī algas ir attiecīgas. Tomēr mums ir arvien grūtāk pārdot savu produkciju, jo tirgus kļuvis cilvēkiem grūti pieejams, tur pat pirmo pusstundu nav iespējams nolikt mašīnu bez maksas. Līdz ar to varam orientēties tikai uz pircējiem ar zemiem un ļoti zemiem ienākumiem. Tas atspoguļojas arī algās.”
Savukārt tabulas augšgala uzņēmumu pārstāvji, runājot par mazajiem nozares pārstāvjiem ar oficiāli niecīgajām algām, pietiekami skaidri norāda uz iespējamu nodokļu apiešanu. “Ar tik augstiem nodokļiem, kādi ir Latvijā, ir gandrīz neiespējami strādāt ar peļņu, darot visu oficiāli. Maziem uzņēmumiem šādā situācijā ir grūti izdzīvot. Manā paziņu lokā ir kafejnīcas īpašnieks, kurš nostrādāja tikai gadu, turklāt tā arī nespēja maksāt algas legāli pilnībā. Ja visu būtu maksājis legāli, tad nostrādātu vien pāris mēnešus,” stāsta SIA “Biovela” grāmatvede Alla Kostanjana.
Tiesa, pati “Biovela” var lepoties ar otrām augstākajām algām nozarē (vidējā oficiālā alga 1218 – 1365 eiro mēnesī). Taču, kā stāsta A. Kostanjana, realitātē tas nozīmējot pamatīgus zaudējumus: “Strādājam kopš 2002. gada, un visu laiku tikai legāli, mums nekad nav bijušas aplokšņu algas. Tā ir mūsu kompānijas politika. Neslēpšu, ka mums ir lieli zaudējumi, jo par tik zemām cenām, kādas nosaka veikali, ir neiespējami strādāt ar peļņu, maksājot konkurētspējīgas algas. Šajā ziņā mūs glābj tas, ka esam Lietuvas kompānija un finanšu pārskats tiek konsolidēts abām valstīm kopā. Tādējādi sanāk peļņa…”
Arī SIA “Rubeņi” (trešā vieta lielāko algu maksātāju vidū ar 1021 – 1168 eiro lielu vidējo oficiālo mēnešalgu) finanšu direktors Gatis Skrīveris dod skaidru mājienu par to, ka “mazās ražotnes, kas pārdod produkciju tirgū, iespējams, var būt daudz elastīgākas darba algu izvēlē, jo ir jākonkurē citā segmentā”.
Taču “Rubeņiem” šāds “elastīgums” neesot iespējams, jo “mums vidējā alga ir tuvu tūkstotim, un mēs par zemākām algām nespētu piesaistīt darbiniekus, turklāt esam izvirzījuši par mērķi piedāvāt tikai augstvērtīgus un kvalitatīvus gaļas izstrādājumus un iesaistīties konkurencē par lielveikalu pircējiem, kas mums neizdotos, ja mēs mēģinātu daļēji vai pilnībā strādāt nelegāli”.
Tikmēr Valsts ieņēmumu dienests šos gadījumus nekomentē, tradicionāli vēstot, ka likums tam aizliedzot sniegt ziņas par konkrētiem nodokļu maksātājiem.
