Alfrēds Rubiks: padomju laikā bija vieglāka dzīve 162
Pētījumi rāda, ka nostalģija pēc padomju laikiem Latvijā samazinās, tomēr pēdējais LPSR līderis Alfrēds Rubiks joprojām uzskata, ka padomju režīms bija pārāks par tagadējo valsts iekārtu. “Vēl tagad cilvēki nāk man klāt un saka, ka manā laikā dzīvot bijis labāk. Nevar apšaubīt to, ka vienkāršam ierindas cilvēkam padomju laikā bija vieglāk, cilvēki redzēja redzēja perspektīvu, ar cerībām raudzījās nākotnē,” stāsta 82 gadus vecais Rubiks.
“Tolaik mēs uzcēlām tūkstošiem dzīvokļu gadā, ko cilvēki saņēma par brīvu. Jā, uz dzīvokli bija jāgaida rindā un tie nebija tik grezni kā tagad, bet kurš gan tagad var atļauties nopirkt to grezno dzīvokli? Tie, kas ir sazagušies vai nodarbojas ar spekulāciju, ko tagad lepni sauc par biznesu! Protams, tādiem kā Šķēle viss ir labi!” secina Rubiks.
“Padomju laikā cilvēki brauca uz Latviju, lai šeit dzīvotu un strādātu, bet tagad simtiem tūkstošu aizbraukuši projām. 80. gadu beigās Latvijā bija gandrīz 2,7 miljoni iedzīvotāju, tagad palikusi knapi puse. Un ar šādu bilanci mēs soļojam pretī Latvijas simtgadei!” sūrojas Rubiks, kura mazmeita Alīna arī pievienojusies emigrantu pulkam: precējusies ar skotu un dzīvo Londonā, kur strādā labi atalgotu darbu.
Nostalģija pēc padomju laikiem nav izprotama dzejniekam Knutam Skujeniekam, kurš pretpadomju uzskatu dēļ tika notiesāts uz septiņiem gadiem Mordovijas stingrā režīma nometnē. “Ja kāds slavē padomju laiku un saka, ka tolaik nebija bezdarba, varu atbildēt: jā, man pat bija jāstrādā piespiedu darbs lēģerī!” Skujenieks norāda, ka bezdarbs bija arī padomju laikā, tikai tas bija slēpts. “To risināja tādējādi, ka pie vienas ķerras stumšanas norīkoja trīs vai piecus cilvēkus. It kā visi bija nodarbināti, taču darba ražīgums bija ļoti zems.
Piemēram, lauksaimniecībā iedzīvotāju piemājas saimniecības, ko valdošais režīms stingri ierobežoja, bija daudz efektīvākas par padomju kolhoziem un saražoja lielu daļu pārtikas produktu.”
Rundāles pils direktors Imants Lancmanis pat salīdzina padomju režīmu ar vergturu iekārtu, kur cilvēkiem bija liegtas viņu pamatbrīvības. “Nekad neesmu sapratis, kā iespējams ilgoties pēc tik briesmīgiem laikiem, ilgoties pēc cietuma,” uzskata Lancmanis. “Tolaik man nebija nācies satikt nevienu pārliecinātu komunistu, jo domāju, ka visi tikai izliekas.”
Rakstu “Vai zūd nostaļģija pēc padomju “paradīzes”” meklējiet jaunākajā “Mājas viesī”
