Alfrēda Jaunušana cilvēcības skolas 2
“Lilioms”, “Silta jauka ausainīte”, “Man 30 gadu”, “Ilgu tramvajs”, “Jaunības putns ar saldo balsi” – šo un daudzu citu leģendāru Latvijas Nacionālā – tobrīd Drāmas – teātra izrāžu nebūtu, ja nebijis kautrīgā, sevi visu mūžu asi kritizējušā un noliegušā, taču ārkārtīgi talantīgā aktiera un režisora Alfrēda Jaunušana.
Aktieris un režisors Valdis Lūriņš, kurš pie Jaunušana gan studējis aktiermeistarības noslēpumus, gan vēlāk strādājis viņa vadītajā teātrī, meistaru atceras kā ārkārtīgi cilvēcīgu režisoru, un teic – Alfrēdam Jaunušanam bijušas trīs cilvēcības skolas.
“Pirmā bija viņa bērnība, kad viņš ļoti pārdzīvoja, ka ir tik sīks un neizskatīgs, un ļoti gribēja kļūt aktieris, bet nevienam tajā neatzinās. Otrā – Zeltmata teātra kursi pusaudža gados. Jaunušans bija domājis, ka pieņemšana kursos beidzot apliecina viņa talantu, un jutās vīlies, uzzinot, ka tajos pieņēma visus, kas maksāja. Un trešā lielā cilvēcības skola bija karš. No tā viņš atgriezās ar četriem lodes ievainojumiem, viena no tām bija trāpījusi galvā – tas ir brīnums, ka viņš vispār izdzīvoja,” stāsta Valdis Lūriņš.
No brīnumputna līdz skatuvei
Tiešām, sapnis par teātri Jaunušanam bijis kopš pašas bērnības, un savā skopajā autobiogrāfijā pēc Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanas režisors raksta: “Kur šī doma – kļūt par aktieri – radās, īsti nezinu. Laikam no pirmās noskatītās izrādes Nacionālajā teātrī – Annas Brigaderes pasaku lugas “Lolitas brīnumputns”.”
Ceļš līdz teātrim bija garš. Nemaz jau nerunājot par skolas laiku, kad tikai ieskatīšanās spogulī vien radīja kompleksus, kā mēs teiktu tagad, īpaši salīdzinot sevi ar teātrī redzētajiem slavenajiem aktieriem: “Uzreiz arī gribēju līdzināties viņiem – tik skaistiem, brašiem, cildeniem. Tiklīdz ieraudzīju savu attēlu spogulī, sagumu. Mazs, vājš – tās var būt labojamas vainas, izaugšu taču! Bet izskats? Ar tādu būt līdzīgam aktierim varu pat nesapņot – nav lemts!”
Arī Zeltmata kursos, kuru apmeklēšanai ilgi nācās pārliecināt vecākus, jaunais censonis nenoturējās ilgāk par pusgadu – saprata, ka pietrūkst brieduma, un aizmuka. Vecākiem atzīties baidījās, tādēļ mājās divus mēnešus neko neteica un, lai slēptu, ka uz kursiem vairs neiet, vakarus pavadīja teātros vai, vēl biežāk, kinīšos, kā pats teica.
Kad skolu beidza, iespējas mācīties aktiermākslu nebija, tādēļ Jaunušans iestājās Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē. Tiesa, sapnis par teātri netika aizmirsts, – tiklīdz fakultātē nodibinājusies teātra studija, topošais vēsturnieks sācis tajā darboties tik aktīvi, ka nenokārtojis nevienu eksāmenu un lūdzis pasniedzējiem sesijas pagarinājumu…
Sākoties Otrajam pasaules karam, kā brīvprātīgais pieteicies 201. latviešu strēlnieku divīzijā, taču karojis mazāk par gadu, jo jau 1942. gada ziemā ievainots, vairākus mēnešus nodzīvojis pa dažādiem hospitāļiem, līdz beidzot demobilizēts kā karadienestam nederīgs. Kostromā īpašos Baltijas republiku iedzīvotājiem nodibinātos kursos izmācījies par grāmatvedi un arī pēc atgriešanās Latvijā darbojies šajā profesijā, pat kļuvis par nodaļas priekšnieku Finanšu ministrijā.
“Viss bija it kā labi, bet doma par teātri mani nelaida vaļā. Rīgas teātri sāka atvērt studijas, nodibinājās Teātra skola. Pametu darbu ministrijā, sameloju, ka gribu atsākt studijas universitātē, un iestājos toreizējā Drāmas teātra studijā. To beidzu kā ceturtās kategorijas aktieris ar viszemāko algu, ko par lielu atzina vienīgi mana vecmāmiņa,” atceras Alfrēds Jaunušans.
Valsts Drāmas teātra studiju 1948. gadā beidzot, Jaunušanam jau bija gandrīz 30 gadu. Jauno, skaisto, drosmīgo varoņu laiks, vēl lāgā nesācies, šķita beidzies. Aktieris atkal pārdzīvoja, ka viņam dod tēlot tikai raksturlomas – “večus ar ķērcošām balsīm”.
Tomēr Jaunušana skolotāja Vera Baļuna bija pamanījusi komiķa dzirksti, kuru nekavējās uzpūst košās liesmās. “Visu to, ko Alfrēds Jaunušans uzskatīja par savu trūkumu – augumu, balsi –, audzinātāja tik gudri apjūsmoja, ka vispirms pati sevī, tad apkārtējos cilvēkos un visbeidzot arī aktierī pašā iedvesa pārliecību, ka viņam ir komiķa dotumi,” rakstīja ģeniālā teātra kritiķe Lilija Dzene.
Pirmajai pārbaudei tika iedota Golutvina loma Aleksandra Ostrovska lugā “Arī gudrinieks pārskatās”, tad jau Alfrēds Amtmanis-Briedītis iedalīja Jaunušanam Pietuka Krustiņa lomu, kuras spilgtākai raksturošanai Jaunušans centās runāt piebaldzēnu izloksnē.
“Publikā šī loma pilnīgi nostiprināja Alfrēda Jaunušana komiķa slavu,” raksta Dzene, “viņam pietika uz skatuves tikai parādīties, iepīkstēties, kad zālē sēdošie bija jau gatavi smiekliem.”
Alfrēda Jaunušana kā komisko lomu tēlotāja augstākais punkts pienāca, kad aktierim bija jau 37 gadi, un kas tā bija par lomu, kas par izrādi!
Uz Drāmas teātra skatuves atgriezās “Skroderdienas Silmačos” – vērts piebilst, ka pasaulē ir 1955. gads, komunistiskās partijas “augšas” visai aizdomīgi skatās uz Jāņu svinēšanu, kur nu vēl šādu aizdomīgu nacionālu svētku glorificēšanu uz Latvijas PSR galvenā teātra skatuves…
Lai izrādi atļautu, jāķeras pie viltībām: Antonija tiek padarīta par aptrakušu, vecu raganu, kura nežēlīgi izdzen savus ļaudis. Bet Rūdis uz skatuves ir tas pats Rūdis – gaišs, jestrs un draiskulīgs.
Speciāli šai lomai Alfrēds Jaunušans gāja mācīties dziedāšanu pie slavenās operdziedātājas Alīdas Vānes. Līdz tam neviens nekad nebija dzirdējis Jaunušanu dziedam. “Vēl tagad atceros, kā, šūnamo apģērba gabalu gludinādams, Rūdis vilka meldiju “Cik bēdīgi tie vecāki…”,” savulaik rakstīja Viktors Hausmanis.
Bet Lilija Dzene atceras: “Viss veicās – arī nolādētā dziedāšana. Marga Spertāle apgādā ar apģērbu, kurā var ir puiciski izlēkāties, ir kundziski izgrozīties, cigāru pīpējot, un skatītāju zāle strāvo pretī ar prieku un sirsnību. Neviena mākonīša virs galvas.”
Iespējams, šī bija vienīgā reize citādi viegli satraucamā un sarūgtināmā, par sevi līdz galam nepārliecinātā aktiera un režisora dzīvē, kad viņš jutās pilnīgi, neapēnoti laimīgs un pārliecināts par publikas mīlestību un kolēģu atzinību. Vismaz pēc iespēlēšanās, jo pirmajās izrādēs vēl lipušas klāt šādas tādas aizdomu šķiezniņas, ka kolēģi viņu salīdzina ar agrākos iestudējumos redzētiem Rūda atveidotājiem…
Šķiet, tiem, kuri Alfrēdu Jaunušanu redzējuši uz skatuves, viņa komiskie varoņi palikuši prātā visspilgtāk.
Tomēr ar viņu bijis kā palaikam ar lielajiem komiķiem – viņi citus spēj līdz asarām un krampjiem vēderā smīdināt uz skatuves, taču īstajā dzīvē ir diezgan klusi, nopietni un drūmi.
Par Jaunušanu, vismaz jaunībā, gan būtu drīzāk sakāms – viņam humora izjūta bija, taču visai nepieradināma un neparasta, fantāzija mēdza izspēlēt jokus visnepiemērotākajos brīžos.
Tā jau pieminētajā Zeltmata studijā tīri vai sanācis konflikts, kad beidzot – beidzot! – iedalīta vērā ņemamāka loma, proti, Antiņš.
“Tomēr prieks par to beidzās jau pirmajā mēģinājumā, kad man uznāca neapturama smieklu lēkme,” atceras pats Jaunušans. “Freda Kaufmaņa Baltais tēvs sēdēja uz neliela koka bluķīša, bet mans Antiņš viņam blakus bija nometies ceļos. Sāku runāt savu tekstu un sapratu, ka ar noliektu galvu tas neizdodas, pacēlu seju augšup un… mani pārņēma smieklu lēkme. Locījos, rēcu, raustījos krampjos – līdz histērijai… Jo es nekad nebiju redzējis, ka cilvēka nāsis ir pilnas matiņu kā Kaufmanim. Ieraudzīju, apsmējos, skatu, protams, pārtrauca. Iemeslu, kāpēc smējos, neatklāju, taču partneris atteicās mēģināt kopā ar mani.”
Īpaši rosinoša nevaldāmām smieklu lēkmēm esot bijusi svinīga atmosfēra, kura ar aktiera fantāziju, šķiet, veikusi brīnumu lietas. Tā reiz viņam uznākuši brāzmaini smiekli svētkos, kad bija jānosauc teātra cilvēki, kuriem jāieņem vieta prezidijā. Alfrēds Jaunušans uz skatuves stāvējis ar sarakstu rokā, līdz baltām asarām nosmējies, un aizrīdamies saucis visu teātra vadību.
Taču šādi nekontrolējami jautrības uzplūdi, gluži tāpat kā aktiera izcilais sniegums komiskās lomās palaikam radījuši pārpratumus. Piemēram, aicināt Alfrēdu Jaunušanu uz viesībām un cerēt, ka tādējādi tās izdosies neaizmirstami interesantas, neesot bijis nekādas jēgas, to intervijā mūža nogalē atzina arī pats aktieris: “Vienreiz kāzās biju par vedējtēvu, vedējmāte bija Helēna Romānova.
Pēc kāzām jaunais sievastēvs teica: Romānova vēl nekas, bet jūs pavisam nederējāt.
Tas bija briesmīgi, es nevienu jēdzīgu vārdu nepateicu, sēdēju pavisam kluss. Līdzīgi jaunībā mums reiz gadījās abiem ar Liniņu (aktieris Arnolds Liniņš. – L.K.-Š.). Uzaicināja uz viesībām, bija diezgan grūti laiki, mūs tur krietni sabaro, viss vienos taukos un sviestā, mēs pieēduši smagi, un nav ne prātā jokus dzīt. Sēdējām drūmi, un tie visi arī sēdēja drūmi. Tur neko nevar darīt, jokiem vajag atmosfēru vai arī laba autora lugu, kurā var smieties.”
Pāri sāpju kalnam
Līdzās teātra spēlēšanai Alfrēds Jaunušans diezgan drīz sāka vēlēties kādu izrādi arī iestudēt, taču tās pašas kautrības un sakāpinātās jūtības dēļ nevienam teātrī par šo vēlmi neatzinās.
Lai vismaz izmēģinātu spēkus, piekritis kļūt par dramatiskā pulciņa vadītāju Rīgas 3. vidusskolā, aiz kanāla, tieši pretī teātrim. Bet 1962. gadā, kad jau vairāk nekā pāris izrādes Nacionālajā teātrī uzvestas, Alfrēds Jaunušans aizbrauc uz Maskavu mācīties Augstākajos režisoru kursos.
Taču 1965. gadā, kad 80 gadu apritēja Drāmas teātra patriarham Alfrēdam Amtmanim-Briedītim, galvenais režisors bija gatavs no teātra aiziet un sava pēcteča amatam bija nolūkojis tieši Alfrēdu Jaunušanu.
Atvadu vakarā tieši Jaunušanu Amtmanis-Briedītis visvairāk būtu gribējis redzēt apsveicēju rindās, bet… tās pašas pārjūtīgās uztveres un neizskaidrojamā, sakāpinātā kautrīguma “ko par mani padomās” dēļ Jaunušans nebija spējis uz slavenā vārdabrāļa godināšanas vakaru ierasties, aizsūtījis tikai rakstisku apsveikumu.
Te jāatzīst, ka personiskās attiecības Alfrēdam Jaunušanam vienmēr sagādājušas grūtības. Viņš pats atzina – koleģiālas attiecības viņš spēj un prot uzturēt, bet draudzība nepadodas.
Neviena sirdsdrauga viņam mūžā nav bijis, un arī īsti tādu gribējis viņš nekad nav.
“Man patīk sabiedrība, bet es daudz esmu viens, tas ir pareizi, ļoti daudz. Vienam ir domāt labāk, strādāt labāk. Es vienmēr baidos no draudzības, kas ir pilna kaut kādu pretenziju. Kāpēc tu tur biji, kāpēc tu nepasauci arī mani, kāpēc tu man nepateici šito un to? Labāk esmu nesaistīts. Bet es nevaru teikt, ka esmu cilvēknīdējs, man cilvēki patīk. Un, ja viņi vēl ir jauki un normāli… tad tas ir brīnišķīgi, bet tā ir labu attiecību uzturēšana, nevis draudzība, draudzība ir kas ārkārtējs,” intervijā 90. gados atzina režisors, piebilstot, ka nekad nevarētu vienkārši aiziet ciemos un pieklauvēt pie pazīstama cilvēka durvīm – ne kādas nepatikas, bet bikluma dēļ, iespējams, kādas agrākas vilšanās cilvēkos dēļ.
Kas tā par vilšanos, kurš Alfrēdam Jaunušanam nodarījis tik gauži, lai pēc tam nevienam nevarētu līdz galam uzticēties, tikai pats sev – tas paliek nezināms. Nebūs taču pie tā vainojama tikai atstumtības izjūta skolas laikos, par kuru vēlāk pats pasmīnēja: kad kļuvis pazīstamāks, ne viens vien bijušais klasesbiedrs jautājis: atceries, kā mēs tad braucām uz pilsdrupām, uz ezeru vēžot? Aiz pieklājības esot gan piebalsojis, taču patiesībā nekur kopā ar skolasbiedriem neesot ne gājis, ne braucis.
Bet kas zina – varbūt izšķirošais faktors rakstura veidošanā bija smagie ievainojumi un pārdzīvotais karā. Tuvinieki jau uzskatīja Alfrēdu Jaunušanu par pazudušu, – kad viņš beidzot atgriezies Latvijā un ienācis mājās, tēvs tikai spējis pacelt galvu no pusdienām un pateikt: “Fredis…” Atkalredzēšanās prieks atgriezies tikai lēnām, pāri sāpju kalniem.
Iedot vienotu redzējumu
Tomēr nesabiedriskums, kautrība, atturīgums nav liedzis Alfrēdam Jaunušanam kļūt par labu teātra vadītāju. Viņš spējis izlavierēt starp štata izcilo aktieru un režisoru ambīcijām, atceras Valdis Lūriņš, samierināt atšķirīgos skatījumus, izveidot vienotu redzējumu, kura centrā, kā vēlējās jau Amtmanis-Briedītis, būtu cilvēks. Tieši ar šo moto Drāmas teātris uzplauka 20. gadsimta 60. un 70. gadu mijā.
Lilija Dzene uzskata – iespējams, savās režijās arī par sevi pašu Jaunušans pateicis vairāk, nekā to atļāvies darīt aktierdarbos – tēlos bijis daudz masku, turpretī režijās viņš šķitis atklātāks. Un vēl – spējis arī aktieros atklāt jaunas, iespējams, pašu un citu režisoru nepamanītas šķautnes.
Aktieris Uldis Anže atzīst – Alfrēds Jaunušans bija viens no tiem nedaudzajiem režisoriem Nacionālā teātra mūžā, kurš bija ieinteresēts aktierī kā personībā, pat vēl vairāk – kurš audzinājis ne tikai teātri spēlēt, bet arī dzīvot, lai iemācītu sajust dzīves lielumu. “Neesmu nekāds paipuisītis, man ir pietiekami daudz spuru un grēku, par kuriem esam runājuši ar viņu privāti. Tad Jaunušans man stāstīja par saviem kolēģiem, kā dzīvojuši un krituši grēkos, kā bijuši spiesti un mācējuši sevi savākt un atkal radoši strādāt,” intervijā atceras Uldis Anže.
Savukārt Valdis Lūriņš uzsver – kaut arī Nacionālajā teātrī vienmēr bijis daudz spožu aktieru, tas nav un nekad nav bijis “vienas zvaigznes teātris”, Alfrēds Jaunušans spējis tā saplānot izrādes, lai katrai zvaigznei sezonā būtu viena lielāka un vismaz vēl viena mazāka loma.
1987. gadā Alfrēds Jaunušans atteicās no teātra galvenā režisora darba – tas bija laiks, kurā rūgtuma, šķiet, bija vairāk nekā prieka, tomēr viņš iestudēja vēl vairākus uzvedumus, kas teātra skatītājiem nesa tīru prieku, arī leģendāro izrādi “Bezkaunīgie veči”, kurā sastapās Kārlis Sebris, Alfrēds Jaunušans un Jānis Kubilis.
Savā 75 gadu jubilejā vairākās intervijās sacīja – viņš būtu laimīgs, ja izdotos piedzīvot “to gadu, kurš ar trijām nullēm rakstāms”. Viņa vēlēšanās piepildījās, aktieris un režisors nodzīvoja gandrīz līdz 90 gadiem, vēl uz atjaunotās Nacionālā teātra skatuves 2004. gadā paspējot iestudēt Eduarda Vulfa lugu “Sensācija” un aizejot mūžībā 2008. gada Jāņos…
Uzziņa
Alfrēds Jaunušans
(24.03. 1919.–24.06.2008.), latviešu aktieris un režisors.
1947. gadā sāka strādāt LPSR Valsts Drāmas teātrī (mūsdienās – Nacionālais teātris), no 1966. līdz 1987. gadam bijis tā galvenais režisors.
Vairāk nekā 40 iestudējumu autors.
Kā aktieris piedalījies vairākās filmās, starp spilgtākajām – Ķenča loma filmā “Mērnieku laiki” (1968).
1995. gadā apbalvots ar ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Par godu Alfrēda Jaunušana jubilejai režisors Valdis Lūriņš 24. martā rīko jubilejas vakaru (ieeja par brīvu; biļetes var saņemt teātra kasēs).
Savukārt izdevniecībā “Latvijas Mediji”, pieminot režisoru simt gadu jubilejā, iznāks uz viņa atmiņu pamata veidota Intas Kārkliņas grāmata “Labdien un sveiki!”.
