Kāpēc padzina Balodi? 2
Lai arī ģenerālis Jānis Balodis Ulmanim bija nepieciešams kā tautā populāra persona, Bērziņš par šī vīra spējām nav bijis augstās domās, kaut viņu raksturojis kā labsirdīgu, vienkāršu, taču vāja rakstura un manipulējamu cilvēku, kurš atbildīgos brīžos svārstījies, nervozējis un viegli paļāvies ārējai ietekmei: “Sarunāties, tas ir, tērzēt viņš varēja itin labi, dažu brīdi būdams pat interesants sarunu biedrs. Bet atklātu runu teikt vai kaut ko uzrakstīt, pat ne desmits teikumus, viņš nespēja. (..) Politikā Balodis bija pats naivuma iemiesojums.”
Ārlietu ministru Vilhelmu Munteru, pār kuru 1940. gada un vēlāko notikumu dēļ latviešu sabiedrībā klājas neuzticēšanās ēna, Bērziņš atzīst par “nenoliedzami spējīgu ārpolitikas tehniķi, bez emocijām, ar apsvērtu un uzmanīgu pieeju dažādu jautājumu risināšanā”. Munteram bijusi liela ietekme uz Ulmani kā iekšējās, tā ārējās politikas jautājumos, tomēr viņa iecelšana par ārlietu ministru bijusi kļūda, ņemot vērā Muntera vācisko izcelsmi: “Vācieši viņu nīda kā renegātu, latvieši neuzticējās tālab, ka viņš ir vācu izcelsmes. No šī burvju loka Munters nespēja izlauzties.” Protams, viņa iecelšana vai neiecelšana neietekmēja Latvijai nolemto: “Vainas meklēšana pie vienas personas mūsu nacionālā traģēdijā ir aplama un patiesībai neatbilstoša.”
Kā laikabiedram un tiešam notikumu lieciniekam Alfrēdam Bērziņam atmiņu krājumā netrūkst plašam lasītāju lokam mazāk zināmu vai nezināmu epizožu. Kad 1934. gada augustā Kārlis Ulmanis apceļojis Latgali, viņš iegriezies arī krievu sādžās: “Zemnieku delegācijas dažās krievu sādžās pēc savām parašām apsveicināja Prezidentu ar sāli un maizi. Ar interesi gaidīju, kā Ulmanis atbildēs, jo nekad nebiju dzirdējis viņu krieviski runājam. Runas lielāko daļu viņš teica latviski, pa starpām iepinot pa teikumam krievu valodā. Teikumi iznāca stīvi, bet klausītājiem saprotami. No apsveicēju sejām spriežot, tas, ka Prezidents uzrunā kaut tikai dažus teikumus runāja krieviski, likās, zemniekus iepriecināja. Kaut arī latviešu valdnieks, bet nav lepns, viņi sprieda.”
Mūsdienās vēsturnieki negatīvi vērtē Ministru kabineta lēmumu atprasīt Latvijas pilsoņiem ārzemju pases situācijā, kad valstij draudēja bojāeja. Kaut arī nekādu bēgšanas vēlmju nebija, atņemot pases, tika liegta jebkāda iespēja aizbraukt no apdraudētās Latvijas. Bērziņš lēš, ka “jautājumu pie prezidenta būs ierosinājis Munters, bet iekšlietu ministrs Veidnieks tam pievienojies pēc attiecīgā norādījuma saņemšanas tieši no prezidenta”. Motīvs varētu būt: “Kurš Latvijas pilsonis lai būtu privileģēts briesmu brīdī atstāt Latviju, kad vienlīdz briesmas draudēja visiem?” Memuāru autors arī liek paraudzīties citām acīm uz negaidīto ģenerāļa Baloža aiziešanu no kara ministra amata 1940. gada martā. Pēc Bērziņa domām, Baloža aiziešana notika ne tādēļ, ka ģenerālis bija vīlies par Ulmaņa kavēšanos ar jauno Satversmi, bet gan tādēļ, ka skandalozā kārtā 1939. gada novembrī tikai sev vien izprotamu iemeslu dēļ viņš viesnīcā “Roma” bija mēģinājis vienpersoniski vienoties ar Rīgā esošajiem sarkanās armijas ģenerāļiem par padomju armijas vienību izvietošanos Latvijā. Šīs vienības 1939. gada beigās Latvijā tika ielaistas saskaņā ar tā saukto bāzu līgumu. Kad Ulmanim pavēstīja par Baloža “iniciatīvu”, viņš, “galvu rokās atbalstījis, mēmi raudzījās galdā”.
Alfrēda Bērziņa memuāros lasītājs sastapsies arī ar saimniecisko likstu un citu “nesmukumu” aprakstiem, taču, par tiem lasot, paturēsim prātā, ko savu pierakstu beigās uzsver pats autors: “Mums bija kļūdas, bet tās bija mūsu pašu kļūdas, kuras paši uz radušās pieredzes pamata labojām. Bet tās nebija lielākas kļūdas kā citās vecās valstīs. Mūsu valsts vadītāji bija tikai cilvēki ar cilvēkiem piemītošām kļūdām un vājībām. Neviens no mums atsevišķi nebija bez kļūdām, un arī mūsu tautai nepiemīt tikai cildenākās īpašības. Bet, neraugoties uz teikto, mūsu tautas vadītāji brīvības cīņās un Latvijas uzbūves darbā un mūsu tauta neilgos brīvības gados paveica darbus, uz ko tā paaudze, kas cīnījās par Latvijas brīvību un netaupīja sviedrus, ceļot saimniecisko un garīgo Latviju, var būt lepna.”
