Intrigas un uzdzīve 2
Atšķirībā no “Labajiem gadiem” Bērziņš, saglabājot pilnīgu lojalitāti Ulmanim, memuāros biežāk runā par domstarpībām ar savu patronu: “Manas personīgās attiecības ar prezidentu pēc apvērsuma ne vienmēr bija sevišķi labas. Neraugoties uz manu pilnīgo lojalitāti valdībā un ārpus tās, bija čukstētāji, kas pienes prezidentam dažādas valodas, pat tik ģeķīgas, ka man pastāvot nodoms Ulmani gāzt un pašam sagrābt varu.” Intrigantu, arī Ulmanim tuvās aprindās, diemžēl pietika. Pie saviem nedraugiem un galvenajiem intrigu vērpējiem Bērziņš pieskaita “Brīvās Zemes” redaktoru Druvu un Kredītbankas direktoru Andreju Bērziņu, kam lišķīguma dēļ bijusi palama “Lapsiņš”. Ar Andreja Bērziņa gādību Kredītbankā notika finanšu mahinācijas, kuru rezultāts, jādomā, nogūla ne jau valsts budžetā. Pat Ulmanis par šo Bērziņu, kaut augstu vērtējis viņa saimnieciskās aktivitātes, reiz izteicies: “Pasakat vēl vienu otru citu bez Andreja Bērziņa, kurš vajadzības brīdī varētu izskrāpēt savam tēvam acis?” Tomēr pats bīstamākais Alfrēda Bērziņa sāncensis cīņā par Ulmaņa labvēlību izrādījās 1938. gadā amatā ieceltais finanšu ministrs Alfrēds Valdmanis. Par ministru viņš kļuva tikai 30 gadu vecumā, un viņa klātbūtne uzreiz negatīvi mainījusi iekšējo atmosfēru valdībā. “Valdmanis pats bija neparasta parādība – cilvēks ar nenormālu godkārības kompleksu un nepietiekamu kontroli par savas rīcības pareizību.” Bērziņš Valdmani raksturo kā izlikšanās un melu meistaru. Viņš pratis veikli manipulēt, tajā skaitā arī ar Ulmani, izplatot baumas un sējot savstarpēju neuzticēšanos, ko centās izmantot, lai pats izvirzītos.
Par vienu otru Latvijas 20. – 30. gadu vēsturē pazīstamu personu Bērziņš memuāros atzīmē – “viņš mīlēja iedzert”. Tāds bijis arī 1934./1935. gada valdības izglītības ministrs Ludvigs Ernests Adamovičs. Tolaik Rīgā cirkulējis nostāsts: “Labi pēc pusnakts Adamovičs, būdams labā omā, ar dažiem draugiem sēdējis klubā “OUK” pie glāzītes. Kāds students, arī labā kunga prātā, esot pienācis pie Adamoviča galdiņa un, uzsitot viņam uz pleca, teicis: – Onkulīt, tu izskaties gluži pēc mūsu izglītības ministra. – Adamovičs uz to esot lepni atbildējis: nevis izskatos vien, es arī esmu izglītības ministrs.” Šīs un citas valodas kļuva par iemeslu, kāpēc Adamoviču nomainīja ar Augustu Tenteli. Līdzīgu iemeslu dēļ nācās aiziet sākotnējam zemkopības ministram Jānim Kauliņam, kura nelaime bijusi ne tikai iedzeršana, bet arī izšķērdīgais dzīvesveids un lielie parādi. No tās pašas sērijas ir stāsts par finanšu ministru Ludvigu Ēķi, kas reiz naktslokālā “Alhambra” noplēsis bandroli Ls 10 banknošu paciņai, paņēmis no tās žūksni un metis muzikantiem ar piezīmi: “Vai man žēl, pats drukāju.”
