Ne viss bija ideāli 2
Viena no pirmskara Latvijā dominējošajām partijām – Latviešu zemnieku savienība (LZS) – nebūt nebija ideāls veidojums. “Nesaskaņas tik lielā partijā, kāda mūsu apstākļos bija Zemnieku savienība, nav vērtējama kā kāda neparasta parādība, vēl jo vairāk tālab, ka tajā par biedriem sastāvēja ne vien zemnieki, galvenā kārtā vecsaimnieki, bet arī ierēdņi un intelektuāļi, kas bija apvienoti iespaidīgā partijas Rīgas nodaļā,” tā par savu bijušo partiju raksta Bērziņš. Domstarpības dažādos periodos valdīja starp LZS līderi Kārli Ulmani un partijas Rīgas nodaļas ietekmīgajiem politiķiem. Kad Latvijas valsts bija nodibināta un grūtie laiki aiz muguras, 20. gadu sākumā radās mēģinājumi dabūt Ulmani prom no Latvijas. Maz būs dzirdēts, ka Meierovics lūkojis Ulmani pierunāt kļūt par Latvijas sūtni ASV. Viņa dominējošā personība neļāva izpausties citu ambīcijām un vienam otram šķita “apēnojoša”. Taču Bērziņš uzsver, ka Ulmanis nekad nav turējis naidu par šo sāncensību un pat patiesās bēdās apraudājies, kad 1925. gadā saņēma ziņu par Meierovica bojāeju autokatastrofā. “Ulmanis bija liels valsts vīrs, lai nopietnos un izšķirīgos jautājumos viņš vadītos no personīgajām izjūtām. Citāds viņš nereti bija sīkos ikdienas jautājumos.” Jau asāks bija “zemsaviešu” iekšējais konflikts 1931. gada Saeimas vēlēšanās, kad studentu korporāciju biedru atbalstītais Hugo Celmiņš atklāti nostājies pret Ulmani un izvērsa pret viņu aģitāciju laukos. Te varam sastapt arī situācijas, kas sasaucas ar mūsdienu Latvijas politiskajām realitātēm. Piemēram, kā deputāti, kas pēc vēlēšanām nonākuši sarakstu augšgalā, tiek pierunāti atkāpties, lai pavērtu ceļu uz Saeimu negaidīti zemu nokritušam partijas bosam, konkrēti, 1931. gada vēlēšanu gadījumā LZS centrālās valdes loceklim Ādolfam Klīvem. Kad Bērziņš nostājas pret šo kārtību, viņš saņēmis brāzienu no Ulmaņa, jo partijas vadonis “labāk zina, kas ir partijas interesēs”.
Memuāri ļauj ieskatīties politisko spēļu tehnoloģijās. Tajos netrūkst aprakstu, kā partijas Saeimā konkurēja savā starpā, ar kādām intrigām centās atņemt viena otrai politiskos ieročus. Nez vai kas liels kopš tiem laikiem mainījies. Tā vienā no epizodēm deputāts Bērziņš atklāj veidu, kā tolaik Saeimas ļaudis komisijās legāli palielinājuši savus ienākumus: “Mūsu sēdes parasti bija īsas, jo par tām maksāja tikai 2 latus. Lai iegūtu vēl liekus divus latus, reizēm priekšsēdis sēdi uz kādu pusstundu slēdza, lai pēc pārtraukuma sanāktu uz nākamo.”
