Alesandro Bariko ģeniālā “Leģenda par pianistu” ar Uldi Marhileviču pie klavierēm 1
Sākot ar šo “Mājas Viesa” numuru, jaunajā rubrikā “Pie kafijas tases” lasiet sarunas ar māksliniekiem, mūziķiem, aktieriem, šovu dalībniekiem – tēlaini sakot, vienas kafijas tases garumā un vienmēr saistībā ar kādu kultūras notikumu, izstādi, pasākumu, uzvedumu, seriālu, televīzijas raidījumu, kas guvis plašu publikas ievērību.
Uzveduma “1900. Leģenda par pianistu” pirmizrāde M. Čehova Rīgas Krievu teātrī notika pagājušogad, tieši “Spēlmaņu naktī”. Līdzko afišā parādījusies, tā blakus sarkana uzlīme – izpārdots. Uz skatuves stundu un četrdesmit minūtes viņi ir divi vien. Pie klavierēm Muzikants – pianists un komponists Uldis Marhilevičs – un Stāstnieks – aktieris Maksims Busels. Kāpēc izrāde iemantojusi tik lielu skatītāju mīlestību?
Alesandro Bariko savu trešo sacerējumu nosaucis par “Novecento”, kas tulkojumā no itāļu valodas nozīmē “tūkstoš deviņsimtais” jeb “divdesmitais gadsimts”. Taču hronoloģijai un kalendāram ar to nav nekāda sakara. “Novecento” ir galvenā varoņa iesauka. Tā iedēvēja uz kuģa pamestu zīdaini, kas, neviena neskolots, kļuva par džeza pianistu un komponistu un savā 37 gadus ilgajā mūžā tā arī ne reizi nenokāpa krastā. Viņš aizgāja bojā līdz ar savu kuģi, taču leģenda palika.
Par ko izrādes vēstījums?
Uldis Marhilevičs: Par ziedošanos kaut kam lielam un dzīves vērtībām virs ikdienišķā. Par pianistu, mākslinieku, kurš dzīvo savā pasaulē, ārpus šā laika un telpas ar visām tās problēmām. Mazliet netverama muzikanta pasaule, arī ar savu mistikas devu. Tas viss man deva ļoti spēcīgu impulsu. Kļuvu pats pat nedaudz savādāks, nekā ierasts ikdienā. Autors radījis ļoti spēcīgu darbu par mūziku un mākslu, kuru katrs cilvēks izjūt citādi. Un tieši tāpēc jau tā ir māksla.
Maksims Busels: Sižets beidzas ar ļoti svarīgu brīdi – sākas Pirmais pasaules karš. Pasaules krīze. Caur pasaules traumu izstāstu stāstu par vienu cilvēku, toties kādu – viņa dēļ ļaudis pirka biļetes uz vienu konkrētu kuģi, klausījās viņa mūziku un – raudāja! Bariko radītais varonis pieder ar īpašu talantu apveltītajiem. Kad šāds talants rodas, Dievs vai kosmoss to nav radījis neviļus, viņš to nedāvina cilvēcei nejauši. Tāpēc žēl, ka šodienas pasaule nepalīdz izciliem māksliniekiem sevi līdz galam īstenot.
Šo Bariko darbu iepriekš spēlējāt arī “Latvijas koncertu” paspārnē ar Vestardu Šimku pie klavierēm, kur latviešu versijā Stāstnieka lomā iejutās aktieris Kristaps Ķeselis…
Jā, un paldies tās režisoram Dmitrijam Petrenko, kura iestudējumā pie klavierēm sēdēja pianists Vestards Šimkus un latviešu versijā Stāstnieka lomā iejutās Kristaps Ķeselis. Krievu valodā izrāde notika reti, bet Krievu teātrī tā ir pilnīgi cita, atraktīvāka, eksplozīvāka. Režisors Sergejs Golomazovs vēlējās, lai, veidojot kuģa tēlu, izmantojam visu zāli, arī kāpnes. Kaut izrāde radīta krietni vērienīgāka, tajā netrūkst intimitātes, jo darbība notiek kā amfiteātrī, kur aktieris ir viducī un skatītāji visriņķī. Man ir viena stunda un četrdesmit minūtes, lai paņemtu skatītāju savā varā ar stāstu par savu labāko draugu “Tūkstoš deviņsimt”, kurš eksistē un dzīvo joprojām tāpēc, ka es par viņu stāstu. Kaut aktiera profesija ir atklāta, uz publiku vērsta, taču man pēc rakstura intravertam, kam nepatīk burziņi – tajos drīzāk mēdzu paslēpties un palūkoties no malas –, šī izrāde ir izaicinājums: lai stāsts būtu mans vēstījums, intīms un īsts, lai skatītājs noticētu, ka katrs vārds ir mans, kā manis paša radīts, izsapņots, izdzīvots, izsāpēts. Man bija ļoti svarīgi sadzirdēt mūziku, jo tieši tā dod uzvedumam elpu, ritmu, brīvību. Kad Uldis Marhilevičs piesēdās pie klavierēm, o, mana dvēsele atvērās, jutu, viņa spēlētās skaņas mani aizrauj. Forši, ka mums ar Uldi izdevās sadraudzēties. Redzot Uldi un klausoties viņa mūzikā, man rodas sajūta, it kā tas būtu bijis viņš uz tā kuģa, kura vairs nav, bet tepat kaut kur ir kuģa pianista dvēsele un mūzika. Tekstu šajā izrādē iemācīties bija grūti, jo tas ir itāļu teksta ļoti brīvs, moderns tulkojums krieviski, bet tajā pašā laikā svarīgi ievērot katru Bariko rakstītā vārda niansi, precizitāti līdz zilbei. Diemžēl neprotu itāļu valodu, kaut ļoti mīlu Itāliju.
U. Marhilevičs: Libretā ir ierakstīti konkrēti džeza gabali. Bet… vai tomēr es nevarētu likt iekšā ko savu un nevis atspēlēt? Uzmanīgi ieminējos režisoram Sergejam Golomazovam. Viņš priecīgs – protams, visi izrādes veidotāji taču esot radītāji! Mūziku izvēlos, klausoties Maksima stāstā, it sevišķi intermēdijās. Izrādē ir viens rekviēms no Čaplina, tāds mazs fragmentiņš, bet kopumā tā ir mana mūzika – gan šai izrādei īpaši radīta, gan ļoti transformēta no iepriekš sacerētā.
M. Busels: Mēs spēlējamies ar ritmu. Tas ir ļoti svarīgi, jo īsts džezs rodas šajā mirklī un tepat.
Uldi, kāda sajūta, ka izrādē vienā ainā līdzās jums uz pianista soliņa uz pāris minūtēm apsēžas arī aktieris? Skatītājiem tas bija pārsteigums – vai tiešām aktieris arī spēlē pa īstam?
U. Marhilevičs: Sākumā Maksims tā bikli ar vienu pirkstu pieskārās klaviatūrai, beigās arvien vērienīgāk. Es pat ieminējos – vairāk, lūdzu, ne… Tā vienā mirklī kļuvu gandrīz vai par režisoru (pasmaida).
Kā vērtējat Maksima pianista talantu?
Nu tā jau tie kordiriģenti spēlē… Sākumā nemaz nezināju, ka Maksimam piemīt arī tāds talants.
M. Busels: Pirms stāšanās Kultūras akadēmijā pat domāju studēt mūziku, jo iepriekš biju beidzis privāto mūzikas skolu. Tā kā mans tēvs Mihails Busels ir futbolists, vairākkārtējs pludmales un zāles futbola čempions, arī manā bērnībā dominēja treniņi futbolā, karatē, peldēšanā, volejbolā. Forši, bet dvēsele alka dailes. Vēlējos spēlēt klavieres, lūdzu mammu aizvest mani uz mūzikas skolu, bet viņa pretim – nē, tev tas nav vajadzīgs, tā tikai iedoma. Mammas attieksmi sapratu pēc gadiem.
Parasti ir otrādi – mammas visādi cenšas piedabūt bērnus pie klavierēm, kamēr citi spēlē laukā futbolu!
Mana vecmāmiņa manu mammu bērnībā bija varītēm spiedusi apmeklēt mūzikas skolu, kuru viņa arī pabeidza ar sarkano diplomu, bet sirds tam klāt nebija. Kad mācījos septītajā klasē, mani beidzot aizveda uz privātu mūzikas skolu “Kadence”, kur piecos gados apguvu diriģēšanu un klavieres. Pirms tam vairāk nekā desmit gadus biju dziedājis krievu garīgās mūzikas jauniešu korī “Accolada”. Rakstu arī dzeju, bet par paša radīto mūziku ilgi nebija pārliecības. Pamazām esmu sācis sniegt solokoncertus. Tuva liriski romantiskā stīga. Bet teātrī vairāk par mūzikliem saista traģēdijas, drāmas, jo tur atveras dvēsele, kas ir tik būtiski šajā visās nozīmēs aukstajā laikā, kad sirds čakras saspringtas. Tāpēc svarīgi, ka pastāv tāds dvēseli sasildošs templis kā teātris.
Arī Ulda Marhileviča Pianists saka dažas frāzes, toties ļoti zīmīgas. Piemēram – pie velna likumus! Uldi, kāda sajūta aktiera ādā?
U. Marhilevičs: Ak Dievs, cik videoklipus savā mūžā nav nācies veidot! Vidusskolas laikos tā vien domāju par konservatoriju, teātra fakultāti. Tolaik sāka studēt vēlāk slavenie Paukštello, Līvmane… Kā gribēju būt aktieris, spēlēt teātri! Nu dabūju. Uzreiz un par brīvu.
Jums šī ir pirmā sadarbība ar M. Čehova Rīgas Krievu teātri.
Tiesa. Šajā dzīves posmā kā milzīgu dāvanu uztveru piedāvājumu spēlēt šajā izrādē. Krievu teātrī izjūtu milzīgu kolektīvu enerģiju. Laimējās sadarboties ar izrādes režisoru Sergeju Golomazovu, Krievijas Federācijas nopelniem bagāto mākslas darbinieku, Maskavas Mazās Bronnajas teātra māksliniecisko vadītāju. Tāpat izcils meistars ir izrādes scenogrāfs Nikolajs Simonovs, A. Čehova Maskavas Dailes teātra galvenais mākslinieks. Sava aroda augstākā klase. Nācies strādāt ar daudziem režisoriem, bet, sadarbojoties ar minētajiem viesiem, mirklī pārņem sajūta – jā… ir!
Savukārt jums, Maksim, šis laikam būs pēdējais uzvedums M. Čehova Rīgas Krievu teātrī.
M. Busels: Kā štata aktierim, jā. Taču turpināšu piedalīties iestudētajās izrādēs. Vai nu spēlējot klavieres, vai dejojot, bet esmu šajā teātrī septiņus gadus, jau kopš otrā studiju kursa. Te ir mana skola aktiermākslā. Atšķirībā no mana varoņa izrādē “Tūkstoš deviņsimt”, kurš februārī bija iedomājies pirmoreiz mūžā nokāpt no kuģa, es to, līdzībās runājot, arī izdarīšu. No februāra būšu kā brīvs putns, jo arvien vairāk rodas dažādas iespējas, kuras grūti savienot ar teātra štatu. Man ir pavērušās iespējas Maskavā, taču vairāk neko neatklāšu.
Uzziņa
Alesandro Bariko (dz. 1958. gadā Turīnā)
13 romānu, vairāku scenāriju, kā arī Bēthovena 9. simfonijai veltītas filmas “21. lekcija” autors
“1900. Leģenda par pianistu” hronoloģiski ir Bariko trešais darbs.
Tuvākās izrādes M. Čehova Rīgas Krievu teātrī 22., 24. un 29. janvārī.
