Alergoloģe: “Trauksmes pārņemtām mātēm vieglāk liegt bērnam ēdienu nekā doties pie psihologa” 0
Bērniem, kas cieš no atopiskā dermatīta, pārāk bieži tiek liegta pārtika, uzskata profesore, alergoloģe-imunoloģe Asja Kudrjavceva. Uz pieņemšanu pie ārstes ierodas izbadējušies, stingru diētu ievērojoši bērni. Satrauktās mātes meklē ārēju iemeslu, visa ģimene ir gatava neēst glutēnu saturošu pārtiku, lai bērnam būtu labi. Tikai tas nepalīdz. Kāpēc?
Ielūkosimies portālā Pravmir.ru publicētajā intervijā ar alergoloģi – imunoloģi Asju Kudrjavcevu. Viņa vecākiem stāsta par to, kā vajadzētu rīkoties, tā vietā, lai meklētu brīnumzāles.
Mēs nodarbojamies tikai ar to, ka ņemam nost ēdienu
Mamma neko neēd, izņemot tītaru un zaļos ābolus, taču zīdainim ir nieze. Vai pie jums bieži nāk šādi klienti un kā jūs risināt situāciju?
“Bieži” nebūtu atbilstošs vārds. Visi ir tādi.
Mūsdienās nezināmu iemeslu dēļ jebkuru bērna stāvokli, kas nav normāls, ārsti izskaidro ar pārtikas ietekmi.
Patiesībā bērniem ir pārejas stāvokļi, kad uz ādas rodas izmaiņas, bet tās ātri pāriet. Tie saistīti, piemēram, ar mātes hormonālo fonu – bērns uz to reaģē, ja viņa baro bērnu ar krūti.
Bet mātes pašas saka: “Es apēdu kūku, un bērnam uz ādas parādījās izsitumi.”
Ja ārsts nosaucis pārtikas faktoru, mēs domāsim tikai par to. Ir virkne dažādu apstākļu, bet mēs fokusējamies tikai uz pārtiku. Ja, piemēram, nosauktu ūdeni, kurā mazgājam bērnu, mēs pievērstu uzmanību tikai tam.
Ja pie vainas nav ēdiens, kas tad?
No desmit bērniem, kuriem ir izpausmes uz ādas, tikai trim četriem var būt pārtikas alerģija, bet pārējiem nav. Ārvalstu ārsti to visticamāk sauc par ādas barjeru traucējumu. Tāpēc viņi vispirms izpēta ādu un tikai pēc tam, ja nepieciešams, nonāk pie uztura ierobežojumiem.
Atopiskais dermatīts ne vienmēr ir alerģiska slimība. Mēs parasti uzskatām to par alerģiju, vienmēr meklējam ārēju iemeslu.
Jūs sūtāt mammas droši ēst apelsīnus un šokolādi?
Ja skaidri zinu, ka tā nav alerģija, bet ādas slimība, saku: “Jūs varat ēst absolūti visu. Bet āda noteikti ir jāārstē.” Man tic, jo, pirmkārt, es esmu profesore, un, otrkārt, tie, kas nonāk pie manis, ir jau visur pabijuši un nepiekrīt iepriekšējiem ārstiem.
Cilvēki ir gatavi pārmaiņām. Aiziet priecīgi un atgriežas ar tīru ādu: “Paldies, ka devāt mums pārliecību – pie vainas nav uzturs.”
Atopiskais dermatīts ir ādas bojājums. Āda ir ārējs objekts, tas jāaizsargā, jo to var ietekmēt jebkas. Bērnam vēl nedarbojas aizsardzības mehānismi. Pieaugot viņš mācās arvien labāk aizsargāties no infekcijām.
Mums nevajadzētu izteikt prognozes par dermatītu
Vai pacienti bieži liek vienādības zīmi starp alerģiju un atopisko dermatītu?
Es vienmēr jautāju bērnam: “Ar ko tu slimo?” 90% atbild: “Man ir alerģija.” “Kāpēc tu tā domā?” “Mamma teica.” Alerģija ir ļoti emocionāli piesātināts vārds. Tā ir vienādības zīme ar ārēju iemeslu. Bez tā alerģijas nav. Sākās bērzu ziedputekšņi – šķaudām, berzējam acis. Ieēdām zemesriekstus – parādās nātrene. Atopiskais dermatīts nav tas pats, kas alerģija, jo ļoti bieži nav ārēju aģentu, kas ietekmē organismu.
Galvenie alergēni ir piens, olas, kvieši, sojas, zemesrieksti. Pieņemsim, ka bērns ir alerģisks pret pienu. Mēs varam dot ārstniecisku piena maisījumu.
Ja divu līdz četru nedēļu laikā bērns nejūtas labāk, diagnoze uzstādīta nepareizi.
Bērniem ar dermatītu āda bieži ir sausa, mēs tikai mitrinām to – un viss ir labi. Ar laiku sausums var pāriet.
Kad bērnam parādās pirmās problēmas ar ādu?
Visbiežāk divu līdz sešu mēnešu vecumā un parasti tas ir pirmais bērns.
Cēlonis ir nenobriedušās ādas, zarnu barjeras. Arī psiholoģiski iemesli – bērns šajā vecumā sāk atspoguļot māti. Gada vecumā, trīs, piecos gados – iespējamie remisijas periodi. No zinātnes viedokļa tam pagaidām nav izskaidrojuma.
Psihologi uzskata, ka gada vecumā bērns sāk staigāt un it kā atstāj māti, trijos gados viņam ir personības krīze, piecos – krīze sociālajās attiecībās. 5-6-7 gados atopiskais dermatīts var pāriet uz visiem laikiem. Ja tas nenotiek – prognoze ir sliktāka.
Vai varat nosaukt trīs galvenos mītus par alerģijām?
Pirmais – jebkurš atopiskais dermatīts ir pārtikas alerģija. Otrais – hormoni iedzen slimību iekšienē. Tā nav taisnība. Tie kontrolē simptomus. Ar ādas sausumu un iekaisumu ir jācīnās. Trešais – alerģija ir neārstējama. Zinātniskās konferencēs es dzirdu, ka dermatīts ir nepārtraukti recidivējoša slimība.
Ja pie manis ierodas noraizējusies māte, kura jau salasījusies visu pieejamo informāciju, un es piebalsoju, ka bērns visu mūžu slimos, un viss beigsies ar astmu, tad es nedodu viņai iespēju kaut ko mainīt.
Nevajadzētu izteikt prognozes par dermatītu. Bērns var atveseļoties pēc gada, trīs gadu vecumā, un ar lielu varbūtību – piecos gados.
Taču simptomi var saglabāties arī turpmāk.
Nozīme ir arī vecāku attiecībām un attieksmei pret bērnu
Kas notiek jūsu kabinetā pēc tam, kad vecāki pieklauvē un vaicā: “Vai drīkstam ienākt”?
Es aicinu un skatos, kā visi ienāk.
Ja bērns ieskrien kabinetā, tā ir zīme, ka viņš nav pārāk saistīts ar māti, viņam ir savs viedoklis un viņš labi var manipulēt ar māti.
Viņš bija tas, kurš izlēma, kā izskatīsies ieiešana kabinetā.
Tad vēroju, kā mamma reaģē – apstādina, apsauc, ļauj brīvi rīkoties. Ko dara, ja bērns bez prasīšanas aiztiek lietas, vai nokrīt uz grīdas un kliedz. Svarīgs ir viss, kas notiek manā kabinetā.
Visbiežāk man blakus apsēžas māte, nevis bērns, un šī ir simptoma pazīme.
Es pārsēdinu un skatos, kā māte reaģē. Ir bērni, kas pārtrauc stāstīt, ja pamana mātes negatīvo reakciju. Bērnam jautāju: “Kas ar tevi noticis?” Gandrīz visi bērni saka, ka viss ir kārtībā, sūdzību nav. Vecāki reaģē ar: “Tu neko nesaproti.”
Man bērns, kurš uzskata sevi par veselu, ir svarīga zīme. Viņam atopiskais dermatīts ir norma.
Tātad kāda iemesla dēļ viņam šis simptoms ir vajadzīgs.
Pieņemsim, ka viņš ar to manipulē un pret viņu tāpēc izturas labāk.
Es novēroju, kā komunicē mamma un tētis. Bērns var nonākt remisijā tikai tāpēc, ka mainījusies attieksme pret viņu vai komunikācija ģimenē. Bērns no zīdaiņa vecuma pielāgojas mātei, sāk viņu atspoguļot, viņam svarīgi, lai māte justos ērti.
Ja māte ir stipra un nosvērta, viņai blakus ir pieaudzis spēcīgs vīrietis, bērnam būs vieglāk mijiedarboties ar māti, nevis tad, ja viņa ir apjukusi, satraukta, neapmierināta. Bērns nonāk stresa stāvoklī kopā ar māti. Bērns ar savu psihi nespēj samazināt stresu, viņš var tikai slimot.
Psihologiem ir jēdziens: sēras kā dedzinoša āda
Kam vēl ir nozīme?
Mamma var ļoti agresīvi reaģēt uz bērna “es negribu”, lai kāds tas būtu, piemēram, zābaciņu uzvilkšana vai vizīte pie vecmāmiņas. Taču bērns nepanes nekādu agresiju. Psihologiem ir tāda jēdziens: sēras kā dedzinoša āda. Bērns zaudē sevi, un ar ādu viņš jūt sevi. Šī “es esmu” sajūta caur ādu.
No otras puses, tas var būt mēģinājums iekarot tādas mātes labvēlību, kura dienas laikā nepārtraukti uzbrūk bērnam: “Kā tu sēdi?”, “Ko tu dari?”, “Kāpēc nenomazgāji traukus?”. Naktī viņa guļ blakus un kasa bērnu.
Ļoti bieži bērni ar atopisko dermatītu guļ kopā ar māti vienā gultā. Starp citu, tētis, ja viņš ir spēcīga rakstura, var līdzsvarot satraukto māti.
Tas sniedz bērnam aizsardzības sajūtu, un bērns atveseļojas ātrāk.
Bērns saņem konfekti, ja labi uzvedies, nesāka raudāt saņemot poti u.tml. Un tajā pašā laikā viņš dzird no mātes, ka saldumi ir slikti, tev niezēs. Viņš nevar dzīvot šajos stāvokļos vienlaikus.
Simptoms rodas tikai tāpēc, ka mamma teica. Ja bērns slepeni ēdis konfektes, viņš gaidīs atmaksu. Un arī niezēs.
Ja māte nepamatoti ierobežo bērna uzturu, viņa dzīve var kļūt par elli. Jau tā ir tik slikti, un vēl garšīgo atņem.
Vai jūs piedāvājat mammai apmeklēt psihologu?
Es kā ārsts strādāju ar simptomu, ārstēju atopisko dermatītu un uzreiz nesūtu cilvēku pie psihoterapeita. No pieaugušajiem par problēmu aizdomāsies viens no desmit, un tikai katrs simtais dosies pie psihologa.
Lai pieaugušais izlemtu mainīt sevi, jānotiek lielam iekšējam darbam! Bet vismaz pamēģiniet, izmetiet no prāta šo pārtikas alerģiju, paskatieties citā virzienā!
Pie manis nāk veseli bērni ar alerģijas diagnozi
Ir atšķirība starp paaudzēm, teiksim, pirms 15 gadiem un tagad?
Tas, kā jaunās māmiņas interpretē simptomus, ir bēdīgi. Piemēram, māte saka: viņam trūkst elpas un smok. Patiesībā bērns vienkārši nevar paelpot caur degunu. Man jāuzdod ļoti daudz jautājumu, lai saprastu, kas patiesībā notiek. Agrāk tā nebija. Mūsdienu mammām viss uzreiz ir murgs un katastrofa.
Ir daudz ārkārtīgi trauksmainu mammu, kurām pietrūkst spēka, nav robežu, sava kodola un mierīgas ostas.
Agrāk tā nebija, ka visi baidītos zaudēt savus bērnus.
Kādai meitenei bija mežonīgas sāpes vēderā. Analīzes neko nerāda. Meita guļ kopā ar vecākiem, viņi uzmanīgi ieklausās, kā viņa elpo. Viņa saprot, ka, ja pasūdzas par vēderu, visa ģimene danco apkārt. Pusstundas pieņemšanas laikā man jāsaprot, kas tas ir: manipulācija vai slimība.
Kā rīkojaties tādos gadījumos?
Es, saprotot, ka drīzāk tā ir manipulācija, stingri pateicu: “Tā, steidzami taisām kolonoskopiju, gastroskopiju.” “Nē, tikai ne kolonoskopiju!” Es: “Nu, tad dodieties pie psihologa un tieciet skaidrībā, kāpēc bērns ar jums manipulē.” Mamma izvēlējās psihologu.
Puisim draudēja bada nāve, un viņš sāka ēst zivis
Vai iespējams izvairīties no alerģijas?
Četru līdz septiņu mēnešu vecuma dodiet bērnam visdažādāko ēdienu. Šajā laikā attīstās imunitāte. Pēc trīs mēnešu sasniegšanas bērns sāk zaudēt mātes antivielas. Pēc tam, sākot ar pieciem mēnešiem, jo vairāk viņš saņem dažādus pārtikas produktus, jo labāk. Jo organismam viss ir svešs. Piens, olas, gaļa – visi svešinieki.
Kad attīstās imunitāte, organisms to uztver kā savu. Ja bērns ir no riska grupas un līdz gada vecumam pārtiek no medicīniskiem maisījumiem, un tikai pēc tam sāk ēst ko citu, alerģijas risks ir daudz lielāks. Gada vecumā imūnsistēma jau ir ļoti attīstījusies.
Kāpēc gan četrus līdz septiņus mēnešus vecam bērnam nesatikties ar bērzu?
Ne visiem to atļauj piedzimšanas laiks. Ja bērns piedzimst pavasarī, bērzu ziedēšanas laikā, visticamāk, viņš saslimst ar polinozi. Tika veikti pētījumi, kas to pierādīja.
Aptaujājot polinozes slimniekus, izrādījās, ka viņu dzimšanas diena ir marts-aprīlis-maijs.
Ja bērns piedzimis pēc ziedēšanas perioda – augusts-septembris vai ziemā, mazāka iespēja, ka viņam parādīsies simptomi.
Tad vienīgā ārstēšanas iespēja ir alergēnu specifiskā imūnterapija (ASI)?
Jā, vienīgā ārstēšanas iespēja ir neliela alergēna deva. Tā var izārstēt alerģijas pret visiem augiem, mājas putekļiem, ērcītēm.
Kas notiktu, ja vienā reizē speciāli uzņemtu lielu alergēna devu? Izdzertu trīs litrus piena, dzīvotu kopā ar 12 kaķiem? Varbūt organisms uzreiz pielāgotos?
Tādu ieteikumu nevaru dot. Lai gan es zinu stāstu par jaunu vīrieti, kuram bija alerģija pret zivīm. Viņam bija jāiet dienēt armijā, un tajā vietā visi ēda tikai zivis. Nekādu alternatīvu, un citiem bija vienalga, ka viņam alerģija. Viņam bija iespēja nomirt bada nāvē vai ēst zivis. Un viņš sāka lēnām ēst zivis.
Viņš palielināja deva un dienesta beigās jau visu ēda. Tas ir imūnterapijas variants.
Vai var nepievērst uzmanību alerģijām un neārstēt? Kas notiks?
Ja tā nav smaga, var. Dažreiz tā ir bīstama, tad gan jāārstējas.
Pārtikas alerģija bērnam, visticamāk, ar laiku pāries. Visas pārējās, piemēram, polinoze, pašas nepāries.
Nepieciešama imūnterapija.
Kas ir jūsu profesionālais izaicinājums?
Pārāk daudzi bērni pieaugušo vainas dēļ nepamatoti badojas. Mums jādomā, ko darām nepareizi. Es bezgalīgi mīlu bērnus. Es vēlos radīt ērtākos apstākļus viņu attīstībai. Es vēlos palīdzēt māmiņām saprast, kas notiek.
