Pediatre Vizma Meikšāne klāsta savu pieeju. “Vispirms, tiekoties ar vecākiem, cenšamies pēc stāstītā uzminēt, kas mainījies bērna uzturā, kādi iepriekš nelietoti produkti tajā iekļauti, kas varētu izraisīt alerģiju. Ja alerģiskā reakcija parādījusies laikā, kad sākts vairāk dzert dažādas sulas vai ēst jogurtu ar “krāsainām” piedevām, iesaku pārtraukt tos lietot. Pāris mēnešu laikā alerģija var pāriet – ja vien bērnam nesāk dot kādu citu viņa ēdienkartē jaunu produktu, kas atkal kaitē. 0
Ja bērnam uz ādas jau ir izsitumi, tas nozīmē, ka organisms “kliedz”: nevaru vairs to izturēt!” “Ja bērnam alerģijas ārstēšanai jālieto hormonālie preparāti, kombinējam tos ar ājurvēdas līdzekļiem,” stāsta daktere Ilona Ābele-Šrenka. “Nereti vecāki, nesagaidot uzlabojumu, šos medikamentus bērnam vairs nedod, bet, pateicoties paralēli veiktai ājurvēdiskai terapijai, parasti saasinājuma nav. Taču ierasto zāļu lietošanu nedrīkst pārtraukt pēkšņi – vakar lietoju, šodien vairs ne. To dara pakāpeniski – stabilizē situāciju ar ājurvēdas metodēm un tikai tad atsakās no hormonālajiem preparātiem vai pakāpeniski samazina to devu. Ideāli, ja arī tradicionāli ārstējošais ārsts tajā iesaistās. Tā kā tiek veikta organisma attīrīšana, lai šūnas atbrīvotos no liekā, ārstēšanās sākumā var būt paasinājums. Tāpēc, īpaši mazākiem bērniem, jācenšas izvēlēties tādu taktiku, lai saasinājums būtu pēc iespējas maigāks,” uzsver ājurvēdas ārste.
Romāns Goldrins, kurš pacientiem palīdz, izmantojot dažādu metožu – masāžas, manuālās terapijas, ķīniešu tradicionālās un ājurvēdas medicīnas, lietišķās kinezioloģijas u. c. – kopumu, un laiku pa laikam konsultē pacientus Āgenskalna klīnikā, uzskata, ka centieni nenonākt saskarē ar alergēnu vai mazināt šādu iespēju var būt risinājums uz laiku, kad ir spēcīgākās slimīgi saasinātās reakcijas izpausmes. Daudzi arī tālāk neiet, nemeklē iemeslus, kāpēc organisms dažas dabiskas vielas uztver sev kā svešas.
Ļoti bieži alerģija ir saistīta ar emocijām. Nereti bērns sāk slimot, neapzināti vēloties saturēt vecāku attiecības. Tas var notikt arī tad, ja viņam trūkst uzmanības – kvalitatīvas uzmanības, bieži vien – miesiska kontakta, apskāviena, glāsta. Un vēl – mēs esam pieraduši daudz domāt, bet pārstājuši just. Tāpēc situācijās, kad vajadzētu rīkoties pēc izjūtām, ieciklējamies uz to, kas ir it kā pareizi, nenovērtējot psihoemocionālos faktorus, kas ietekmē bērnu, atgādina Romāns Goldrins.
Lai bērns veseļotos, strādā ar vecākiem
Tā kā liela daļa bērna alerģijas iemeslu var būt saistīta ar psiholoģisko vidi ģimenē, Romāns Goldrins strādā ar vecākiem vai vienu no viņiem, izzina bērna un pieaugošo psihoemocionālo stāvokli. “Vispirms noskaidroju, kad bērnam alerģiskās reakcijas sākušās – vai uzreiz pēc dzimšanas vai pēc zīdīšanas beigšanas, vai kādā citā periodā. Daudziem šīs sūdzības rodas, kad ģimenē ienāk vēl viens mazulis, jo bērnam tas ir ļoti liels stress. Tāpat sākot apmeklēt bērnudārzu vai skolu, kad palielinās emocionālais spiediens uz bērnu – no viņa prasa arvien vairāk – un pieaug ierobežojumi. Bērni ar “ķimizētu” ēdienu – čipsiem, kolu, krāsainajām konfektēm – mēdz neapzināti sevi mierināt, bet šajos produktos esošās vielas alerģiju var pastiprināt.
Cik sarežģīta var būt alerģijas izcelsme, liecina šāds gadījums. Pie manis reiz atnāca mamma ar meitu, kurai bija sākušās klepus lēkmes ar smakšanu. Analīzes liecināja par putekļu ērcītes izraisītu alerģiju, tāpēc vecāki no dzīvokļa izmeta visu, kur vien varēja būt to perēklis. Nopirka dārgas gaisa attīrīšanas iekārtas, bet izmaiņu vienalga nebija. Alerģiskās reakcijas meitenei bija sākušās ap sešu gadu vecumu. Kad veicu lietišķajā kinezioloģijā (tā ir daudzfunkcionāla ārstniecības nozare, kas pēta muskuļu tonusa saistību ar organisma kopējo stāvokli) praktizēto muskuļu testu – uzspiežot savu roku izstieptai mātes rokai un uzdodot viņai dažādus jautājumus – ķermeniskā atbildes reakcija atklāja, ka galvenais bērna problēmu cēlonis ir mammā. Mamma atsāka darba gaitas, bet meitene īsti nevarēja pierast pie bērnudārza, arvien biežāk slimoja, tāpēc mammai nācās aiziet no darba. Pastāvīgi esot mājās un nodarbojoties ar mazo, sieviete no tā nogura. Bērns viņu ātri aizkaitināja, izveda no pacietības, izprovocēja uz balss paaugstināšanu. Vienlaikus sievietei bija radusies vainas izjūta, ka viņa nestrādā algotu darbu, tāpēc mājās gan viss jāpaveic perfekti. Vīrs centās strādāt vairāk, lai nopelnītu vairāk, sieva ar bērnu arvien biežāk mājās bija viena. Bet bērnam kļuva sliktāk.Noskaidrojām, ka mammai galīgi nav laika sev pašai. Tāpēc mudināju 2–3 reizes nedēļā atrast vismaz stundu laika sev, lai darītu ko citu, atslēgtos no ikdienišķajām rūpēm. Aicināju ar vienkāršas kopābūšanas palīdzību – pieskārieniem, mierīgu elpošanu – ļaut bērnam sajust, ka mīl viņu, līdz minimumam cenšoties mazināt tāda veida audzināšanu, kas bērnu iebiedē, tā vietā izmantojot pārliecināšanu, skaidrošanu. Mātei mērķtiecīgi mainot sevi, bērnam drīz vien kļuva labāk, meitene pēc dažām nedēļām gandrīz pārstāja klepot. Tiesa, mamma teica: meitai kļuva labāk, bet man – grūtāk, jo jākontrolē sevi, savu izturēšanos pret bērnu. Tas tiešām ir nopietns darbs.”Romāns Goldrins parasti ar bērniem strādā no 10 gadu vecuma, kad viņi spēj apgūt mierīgas elpošanas tehnikas, kas labi palīdz novērst psihoemocionālas izcelsmes veselības problēmas.
“Protams, noderīgas ir tādas pārbaudītas metodes kā masāža vai jebkura veida pozitīva uzmanība ķermenim, imūnsistēmas stiprināšana ar dabiskiem līdzekļiem, tomēr bērna dzīvības spēkus ļoti atraisa prieks, kas interesants, par ko acis iemirdzas. Lai noskaidrotu, kas bērnu pa īstam iepriecinātu, izmantoju jau minētos muskuļu testus, kas dziļāk atklāj zemapziņas doto atbildi. Jo var gadīties, ka bērns patiesi grib dejot, taču dejošanas skolotāja viņam nepatīk. Ja ir kāda aizraušanās, bērns kļūst spēcīgāks, jo rodas motivācija darīt ko interesantu, viņa imūnsistēma aktivizējas.
Ar muskuļu testu palīdzību nosaku arī, kāds ēdiens bērnam būs spēcinošs. Zināms, ka bērna atveseļošanās spēkus mazina vecāku bailes un spriedze, bet reizēm ir tik grūti nebaidīties par savu bērnu. “Bailes un mīlestība ir savstarpēji saistītas emocijas,” skaidro Romāns Goldrins. “Ir tikai viens, ko varam darīt, lai mazinātu bailes – vairot patīkamo, nevis uztraucošo. Jo vairāk mūsos ir mīlestības un prieka, jo mazāk baiļu.
Raksts no tematiskās avīzes “Bērns – vesels un drošībā”
