Alergologam bieži vien nākas darboties gluži kā detektīvam. Vai atceraties gadījumus, kas lika pamatīgi pasvīst? 0
Divas reizes mēnesī braucu konsultēt pacientus uz Preiļiem, kur ir manas sievas dzimtā puse. Uz pieņemšanu atnāca kāda sieviete, kam pirms pāris mēnešiem bija konstatēta tā sauktā fermeru slimība, kuras spilgtākā izpausme ir elpas trūkums. Ja šo alerģisko, ļoti nopietno plaušu slimību laikus neatklāj un neārstē, tā var izraisīt plaušu mazspēju. Pie manis viņa bija atsūtīta tādēļ, lai noskaidrotu slimības izraisītāju. Pārbaudes neatklāja alerģiju ne pret dzīvnieku apmatojumu, ne ziedputekšņiem, ne mājas putekļu ērcītēm, bet gan pret pelējuma sēņu sporām. Izrādījās, viņa kopā ar kaimiņiem nopirkusi vecu fermu. Kaimiņš nav visai kārtīgs saimnieks, mēdz iedzert, tāpēc nav piesedzis sienu, ar kuru lopi baroti, un tas sācis pelēt. Teicu pacientei, ka turpmāk viņa šajā kūtī vairs nedrīkst spert savu kāju!
Kāds puisis no laukiem mocījās ar alerģiskām iesnām. Atbraucot uz Rīgu mācīties, iesnas mitējās, taču, brīvdienās atgriežoties vecāku mājā, kas atrodas zemā, mitrā vietā pie upes, iesnas un elpas trūkums atkal bija klāt. Kopmītnēs pēc divām trim dienām simptomi pazuda kā uz burvju mājienu. Vecmamma dusmojas, ka viņš, Rīgā dzīvojot, lepns palicis, nebrauc mājās, bet viņam ir alerģija pret mājas putekļu ērcīti! Visiem pacientiem ar šo alerģiju būtu jāpavēro, vai tā uzliesmo tikai savās mājās vai arī viesos, kur ir sausas telpas ar labu ventilāciju. Ja, atgriežoties mājās, atkal kļūst sliktāk, steidzami jāmaina dzīvesvieta. Nelīdzēs nekāda tīrīšana un vēdināšana!
Atceros vēl vienu interesantu gadījumu. Kāda paciente mājās vienmēr mocījās ar iesnām, acu graušanu, taču šie simptomi parādījās nevis augu ziedēšanas laikā, bet gan ziemā. Iztaujāju viņu par dzīvokli. Esot sauss, pelējuma nav. Vai mājās ir dzīvnieki? Jā, man ir trusis, viņa atzīstas. Ahā! Veicām alerģijas testu – negatīvs. Turpināju izjautāt: ar ko trusi barojat? Ar sienu, viņa saka. Veicām testu pret graudzālēm. Trāpīts! Kolīdz aizvāca no dzīvokļa sienu, tā arī iesnas pārgāja.
Nedrīkst piemirst apjautāties arī par pacienta hobijiem. Kādai sievietei astmas simptomi vienmēr parādījās pirms gulētiešanas. Viņai bija alerģija pret trušu vilnu, bet mājā neturēja nevienu mājdzīvnieku. Galu galā izrādījās, ka pirms vairākiem gadiem sieviete aizrāvusies ar cepuru un kažoku darināšanu, tāpēc pagultē stāv kaste ar trušādiņām.
Un kāds ir jūsu paša hobijs? Kas palīdz atpūsties pēc darba dienas?
Man jau kopš bērnības patīk fotografēt, it īpaši Latvijas dabu. Tas padara acis redzīgākas un ļauj ieraudzīt pasauli citādu. Lai fotogrāfija radītu noskaņu, aizkustinātu sirdi, pie tās jāpiestrādā. Labākās rodas pirms un pēc saules lēkta vai negaisa, kad mainās gaisma, atmosfēras spiediens. Pastaiga ar fotokameru rokās sagādā man patiesu prieku.
Esam privatizējuši sievas vecāku zemi Preiļu novadā, cenšamies paši to apstrādāt, lai neaizaug. Tā kā vairs nestrādāju uz pilnu slodzi, varu tur pavadīt nedēļas nogales, lai pafotografētu. Man tur ir arī bišu drava ar desmit saimēm. Ar bitēm ņemos jau trīsdesmit gadu. Pabeidzu pat divgadīgus kursus, kurus vadīja slavenais biškopis Andrejs Mizis. Tur es jūtos savā elementā.
