Reizēm organisms uz alergēnu reaģē tik spēcīgi, ka apdraud dzīvību. Televīzijas seriālu varoņi pat aiziet bojā, netīšām apēdot salātus ar zemesriekstiem. Kāpēc tā notiek? 0
Tā ir vissmagākā alerģiskā reakcija, ko sauc par anafilaktisko šoku. Latvijā nopietnu, dzīvībai bīstamu reakciju visbiežāk izraisa bišu, lapseņu, sirseņu un kameņu dzēlieni. Normāla reakcija uz kukaiņu indi ir pietūkums dzēliena vietā, kas pēc dažām stundām vai dienām pāriet. Taču var būt arī ģeneralizēta reakcija, kad cilvēkam pēc dzēliena dažādās ķermeņa vietās parādās izsitumi, tūska, piemēram, piepampst lūpas, sāk reibt galva, parādās sāpes vēderā, nelaba dūša vai pat zūd samaņa. Esmu redzējis dramatiskus gadījumus, kad bišu sadzelts cilvēks vairākas stundas nogulējis bezsamaņā, jo tuvumā nav neviena, kas varētu sniegt palīdzību. Taču pēc dzēliena var nomirt arī dažu minūšu laikā.
No bitēm un kamenēm pilsētā var izvairīties, bet no lapsenēm glābiņa nav nekur, tāpēc vienīgā ārstēšanas metode ir kukaiņu indes injekcijas. Sāk ar pavisam nelielu indes daudzumu, pakāpeniski to palielinot, līdz sasniegta nepieciešamā terapeitiskā deva. Ievadot to reizi pāris mēnešos piecus gadus pēc kārtas, pacienta organismā izveidojas aizsargmehānisms, kas jau gadu pēc terapijas uzsākšanas ļauj izturēt kukaiņu dzēlienus bez dzīvībai bīstamām sekām, turklāt šis efekts saglabājas piecus gadus un pat ilgāk. Šāda kukaiņu indes terapija gadā izmaksā 200 eiro. Pašlaik mūsu centrā to saņem aptuveni 20 pacientu.
Ģeneralizētu anafilaktisku reakciju var izraisīt arī daži pārtikas produkti. Visspēcīgākie, bīstamākie alergēni ir rieksti, īpaši zemesrieksti. Arī jūras veltes, piemēram, zivis, vēžveidīgie, un selerijas. Latvijā tomēr tāda reakcija uz pārtikas produktiem novērojama samērā reti. Biežāk ir vieglākas alerģijas izpausmes – nātrene, izsitumi, nieze, reizēm gremošanas traucējumi.
Vai pret alerģiju nav iespējams potēties?
Jau gandrīz simt gadu pasaulē tiek izmantotas alergēnu vakcīnas, arī ziedputekšņu ekstrakti, kuru regulāra un ilgstoša ievadīšana samazina pacienta jutību pret konkrēto kairinātāju. Vakcīnām nav blakņu, bet ārstēšanas kurss ilgst vismaz trīs gadus. Pacientiem, kuri šo kursu saņēmuši, slimības simptomi ir viegli vai pat izzūd pavisam. Ja vakcīnas ievada zemādā, ārstēšanas kurss izmaksā aptuveni 200–220 eiro gadā. Ja izmanto zemmēles vakcīnas, kuras pacients var iepilināt pats, ārstēšanās kurss ir dārgāks – ap 400 eiro gadā. Vakcinēties var jau kopš piecu gadu vecuma.
Vakcinācija ar ziedputekšņu alergēniem vismaz pusei pacientu novērš vai vismaz attālina astmas rašanos terapijas laikā, un šis aizsargājošais efekts saglabājas vēl 5–10 gadus.
Vakcinēties vajag arī pacientiem, kuriem ģimenē jau ir astmas slimnieki, kā arī tiem, kuriem izmeklējumos atklāta paaugstināta bronhu reaktivitāte.
Vakcinēšanai ir vismaz trīs ieguvumi: ir laba pašsajūta, vakcīna novērš vai aizkavē astmas rašanos un aizkavē polisensibilizāciju jeb paaugstinātu jutību vienlaikus pret vairākiem alergēniem.
Alergēnu ir tik daudz. Kā atrast īsto alerģijas izraisītāju?
Īsto vaininieku var viegli noteikt alergoloģiskajos testos. Ir divas galvenās testu sistēmas – ādas dūriena testi un antivielu noteikšana asinīs. Mūsdienās laboratorijā var atklāt antivielas pret simtiem alergēnu. To, kurus alergēnus vajag pārbaudīt, ārstam palīdz izlemt pacienta iztaujāšana, paša ārsta zināšana un gadiem krātā pieredze. Piemēram, reizēm pozitīvs tests liecina tikai par pacienta sensibilizāciju jeb jutību pret kādu alergēnu, kas nerada nekādas veselības problēmas. Piemēram, astmas pacientam mājās ir kaķis, viņš pats apgalvo, ka tas nekādi nekaitē, taču testi uzrāda alerģiju pret kaķa apmatojumu. Ja nu astmu izraisījuši tieši kaķa alergēni? Mūsdienās to var viegli pārbaudīt ar provokācijas testu: uz pacienta deguna gļotādas uzpilina alergēnu noteiktā koncentrācijā. Pēc tam īpaša datorprogramma izvērtē gaisa plūsmas pārmaiņas degunā pirms un pēc tam. Tā var saprast, vai astmas izcelsmē šim alergēnam ir nozīme. Uzskatu, ka katram jaunietim, izvēloties profesiju un nākamo darbavietu, vajadzētu vispirms apmeklēt alergologu un noskaidrot, vai viņš to drīkst darīt, vai vismaz apspriesties ar ģimenes ārstu. Ja kāds no ģimenes locekļiem slimo ar alerģiskām slimībām, piemēram, bronhiālo astmu, bet pašam mazotnē bijis atopiskais dermatīts, nebūtu pareizi izvēlēties profesiju saistībā ar dzīvniekiem, piemēram, kļūt par veterinārārstu vai putnkopi, vai saistībā ar ķīmiskām vielām, piemēram, strādāt frizētavā. Diemžēl bieži nākas redzēt jaunus cilvēkus, kuri sākuši mācīties vai jau beiguši studijas un tikai tad saprot, ka alerģijas dēļ nevarēs strādāt izvēlētajā specialitātē. Tad jāpārkvalificējas, tiek zaudēti gadi un sabrūk sapņi par nākotni.
