Izcilais alergologs Verners Lozovskis: Esmu “self-made man” 0
Labu alergologu varētu salīdzināt ar detektīvu. Viņam jābūt apveltītam ne tikai ar zināšanām, bet arī ar izcilām novērošanas spējām un analītisku domāšanu, lai starp simtiem augu, dzīvnieku un ķīmisko vielu daļiņu atrastu pacienta ciešanu īsto vaininieku. Tieši tāds ir Alerģisko slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centra vadītājs Verners Lozovskis. Lai gan sevi viņš dēvē par self-made man – paša spēkiem pilnveidojušos speciālistu, tieši viņu 1994. gadā ievēlēja par Latvijas Alergologu asociācijas pirmo prezidentu, bet 2009. gadā viņa redakcijā nāca klajā apjomīgākā grāmata par šo medicīnas nozari – Praktiskā alergoloģija.
Vernera Lozovska kabinetā pie sienas karājas gleznas reprodukcija, kurā attēlots dižais vakcīnu izgudrotājs Luijs Pastērs. Dakteris atzīst – tā rada labu auru un patīk bērniem. Savukārt nedēļas nogales viņš pavada ģimenes īpašumā Preiļu novadā, darbojoties bišu dravā vai fotografējot dabas skatus, kas viņam ļauj kļūt arī profesionāli redzīgākam.
Vai esat viens no pirmajiem alergologiem Latvijā?
Gluži pirmais vis neesmu. Latvijas alergoloģijas dienesta pamatlicēji bija internists, alergologs docents Gaitis Brežinskis, pediatre, alergoloģe Gaida Sinka un interniste Gaida Lībiete. Taču man laimējās strādāt pirmajā alerģisko slimību kabinetā, kas tika izveidots 1969. gadā. Interesanti, ka tas atradās Sadovņikova jeb toreizējā Frunzes ielā 20 – turpat, kur tagad ir Alerģisko slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centrs. Ar Padomju Savienības veselības ministra rīkojumu toreiz visā valstī vienlaikus izveidoja alergoloģijas kabinetu tīklu. Latvijā tapa četri – divi pieaugušajiem un divi bērniem. Vienā pieņēma rīdziniekus, otrā – lauku iedzīvotājus.
60. gados tika atklāts E klases imūnglobulīns, kura līmeņa paaugstināšanās organismā liecina par alerģiskām reakcijām. Tas bija liels sasniegums, kas ļāva alergoloģijai no tīri empīriskas zinātnes kļūt pat patstāvīgu medicīnas nozari. Tā kā jau studiju gados biju par to izrādījis interesi, man piedāvāja alergologa vietu vienā no šiem kabinetiem, kurā ar pārtraukumiem strādāju četrus gadus.
Nesen aprēķināju, ka aptuveni 10 gadu esmu praktizējis kā terapeits Balvu, Daugavpils un Gulbenes centrālajā rajona slimnīcā, 25 gadus bijis pasniedzējs Rīgas Medicīnas institūta Iekšķīgo slimību katedrā, pēc tam vēl 25 gadus – alergologs. 2006. gadā nodibināju Alerģisko slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centru.
Vai nebija bail pievērsties medicīnas nozarei, kurā vēl tik daudz nezināma, neizpētīta?
Zināšanas par alergoloģiju krājās pamazām. Jau studiju gados radās doma uzrakstīt disertāciju par astmas izcelsmi un attīstību. To aizstāvēju 1978. gadā. Angļiem ir apzīmējums self-made man, ko pilnībā varu attiecināt uz sevi. Diemžēl man nebija tādas iespējas mācīties ārzemēs, kā tagad maniem gados jaunajiem kolēģiem, visu esmu apguvis pašmācības ceļā. Taču man ir milzīga praktiskā pieredze.
Varu salīdzināt, kāda bija alergoloģija pirms gadiem 40–50 un tagad. Ir notikušas milzīgas pārmaiņas uz labo pusi, it īpaši pēc neatkarības atgūšanas. Toreiz Latvijā bija tikai četri alergologi, bet tagad tikai mūsu centrā vien strādā astoņi. Visā Latvijā ir 24 sertificēti speciālisti.
