82 gadus vecais Alēns Delons: Atstāšu šo pasauli bez nožēlas 1
Par gatavību apkopot dzīves un karjeras laikā paveikto leģendārā ekrāna zvaigzne Alēns Delons pavēstīja sarunā ar Francijas kādreizējo pirmo lēdiju Valēriju Triērvaileri, kas nupat publicēta žurnālā “Paris Match”.
Saruna ar 82 gadus veco aktieri nosaukta “Es, Delons: manas dzīves intervija”, un tā publicēta īpašā, viņa 60 gadus ilgajai karjerai veltītā žurnāla izdevumā. Delons dzimis 1935. gada 8. novembrī.
Atminoties savu dzīvi, lomas, draugus un ģimeni, Delons skaidro nepatiku pret pašreizējo realitāti: “Dzīve man vairs neko nesniedz. Esmu jau visu redzēsis un piedzīvojis. Bet, galvenais, es neieredzu šo laikmetu, man no tā kļūst nelabi.
“Neieredzu šos cilvēkus. Viss ir neīsti, viss – pakaļdarinājums. Cieņa vairs nepastāv, neviens nepilda savus solījumus. Nozīme ir tikai nauda. Katru dienu, no rīta līdz vakaram, mēs dzirdam tikai par noziegumiem. Zinu, ka atstāšu šo pasauli bez nožēlas,” saka aktieris.
Intervijā aktieris arī nedaudz pieskaras personīgās dzīves neveiksmēm un sarežģītajām attiecībām ar ģimeni. Ieminas par sievietēm, kuras mīlējis, draugiem, kuru vairs nav šajā pasaulē.
Īpaša nozīme aktiera dzīvē ir suņiem. Viņa dārzā Parīzes piepilsētā apbedīti aptuveni 50 četrkājainie mīluļi – un kopā ar viņiem vēlas tikt atdusēties arī pats.
Uz jautājumu par savas dzīves pašreizējo jēgu Delons atbild, ka “to īsto” vēl nav atradis. “Es neteiktu, ka man trūkst kandidāšu. Man to ir aptuveni desmit, bet neviena neatbilst tam, lai ar viņu nodzīvotu atlikušo dzīves daļu. (…) Es varētu apprecēties, ja vien sieviete būtu gatava mani pavadīt līdz mūža galam,” viņš skaidro.
Aktiera karjerai gan ne tuvu vēl nav pielikts punkts: intervijā viņš stāsta par filmu, kuru uzņem Patriss Lekonts – tajā galvenās lomas ir Delonam un aktrisei Žiljetai Binošai. Tomēr filmēšana pastāvīgi tiek atlikta.
Delons arī ieminas, ka vēlētos atgriezties uz teātra skatuves.
Beidzamā filma, kurā Delonam bija Cēzara loma, “Asterikss un Olimpiskās spēles”, iznāca uz ekrāniem 2008. gadā. Teātrī viņš pēdējo reizi spēlēja 2013. gadā kopā ar savu meitu Anušku Delonu, un arī uz skatuves atveidoja viņas tēvu.
“Esmu artists, nevis aktieris, neesmu beidzis aktieru akadēmiju,” atgādina Delons, runājot par savu profesiju. “Neko tā labā neesmu darījis. 14 gadu vecumā atstāju skolu, tad aizgāju armijā. Esmu no tiem artistiem, kāds bija Žans Gabēns, Lino Ventura vai Bērts Lankasters – spēcīgas personības, kas uzņēmās kino. Un varu bez liekas kautrības apgalvot, ka man izdevies gūt panākumus šajā profesijā.”
“Nekad neesmu sapņojis par tādu karjeru, tā izveidojās pati,” izteicās Delons. “Es nepiedzimu, lai kļūtu par Alēnu Delonu. Man jau sen bija jānomirst. Bet to sauc par likteni.”
Delons kļuva slavens ar filmām “Roko un viņa brāļi” (1960), “Purple Noon” (1960), “L’Eclisse” (1962), “Le Samouraï (1963), “Lost Command” (1966) un “Samurajs”.
