Seriāla “16+” varonis Aleksis Vilciņš: “Ir brīnišķīgi, ka ir parādījusies tāda Grēta Tūnberga!” 0
“Latvijas Radio 5” – “Pieci.lv” raidījumu vadītājs Aleksis Vilciņš darboties radio sācis vēl vidusskolā, un strauji kļuvis par vienu no dzirdamākajām radio balsīm, vai, kā tagad pieņemts teikt – personībām. Aleksi, starp citu, būs ievērojuši arī LTV jauniešu seriāla “16+” skatītāji, sekojot viņa spēlētā vidusskolnieka Mārtiņa gaitām. Šis rudens nesis pamatīgas pārmaiņas Alekša ikdienā – viņš ne tikai uzsācis studēt vides zinātni Latvijas Universitātē, bet arī kļuvis par vienu no jaunā LTV raidījuma “Kultūrdeva” vadītājiem, summējot interneta sabiedrības reakciju uz kultūras notikumiem. Pats Aleksis gan atzīst, kameru spožums īpaši nevilinot, un sevi dēvē par cilvēku “ar novirzi uz saturu”.
Karjeru medijos, konkrētāk – radio, esi sācis pavisam agri – jau skolas laikā. Bērnības aicinājums?
Tas bija jau 10. klasē, bet nekāds lielais bērnības sapnis tas gan nebija. Vienubrīd gribēju mācīties bioloģiju, tad – iet uz ārstiem, tad vēl kaut ko citu. Kaut kas no tā palicis joprojām – daru simts lietas vienlaikus. Īsais un reizē garais stāsts – mans tētis, kurš, tāpat kā es, mācījās Juglas vidusskolā, starpbrīžos darbojās skolas radio. Kad to uzzināju, kopā ar klasesbiedru gribējām radio būšanu atjaunot, tiesa, diemžēl nekas no vecās radio tehnikas nebija saglabājies un ideja izčākstēja. Tomēr ap to laiku uzradās Latvijas Radio konkurss jauniešu kanālam – meklēja jaunas, nedzirdētas ētera balsis, un mēs kopā ar klasesbiedru vienkārši pieteicāmies “feisbukā”. Tagad zinu, ka mēs bijām jaunākie pretendenti – CV toreiz varējām ierakstīt tikai skolas kori. Artis Volfs mācīja rīkoties ar pulti, pirmie ēteri bija naktī. Tikām iekšā un kā “zaļie gurķi” sākumā strādājām drošajā laikā, tas ir, brīvdienās. Skola, vakaros radio, mājas – tas bija neticams divu gadu riņķis.
Brīnos, kā es, ne pārāk apzinīgs būdams, to vispār spēju!
Pēc tam uzzināju, ka mūs paņēma, jo demo ierakstā biju sarunājis kaut ko vecākiem kolēģiem pilnīgi nesaprotamu, mūs uzskatīja par atslēgu uz jauno paaudzi.
Tagad jūties kā medijs starp paaudzēm? Pats laikam vairs pie tā dēvētajiem mileniāļiem nepiederi.
Laikam esmu kaut kas tuvāk “Gen Z” (Generation Z jeb Z paaudze), esmu dzimis uz paaudžu maiņas robežas. Tomēr dīvainā kārtā, nonākot radio, medijos, vienaudžus satiku arvien mazāk. Visi vienmēr bija vecāki par mani. Esmu par to domājis, un, jāatzīst, tobrīd pat zuda manas paaudzes realitātes sajūta. Tagad esmu sācis studēt, atkal esmu kopā ar vienaudžiem, nu jau atkal sāku aptuveni saprast, par ko viņi runā.
Pastāsti par savām studijām!
Trīs gadus pēc vidusskolas neko nestudēju, jo pēc 12. klases jau biju noskrējies skolā un darbos, nolēmu, ka gribu dienā pagulēt un tikai tad nākt uz darbu. Tomēr šobrīd bija sajūta, ka ir atkal jāmācās, citādi šķita – vēl viens gads, un vispār nestudēšu. It kā jau būtu likumsakarīgi, ka man vajadzētu studēt komunikāciju zinātni vai medijus, bet tad padomāju, vai gribu celties astoņos no rīta, domāt skolā to pašu ko darbā, tad sapratu, ka mazliet sajuktu prātā. Mani vienmēr interesējis arī dabaszinātņu virziens, un tā nu studēju vides zinātni.
Ļoti aktuāla izvēle, īpaši ņemot vērā pēdējā laika diskusijas par klimatu.
Šobrīd līdz tam vēl neesam tikuši – ir padziļināta ķīmija, bioloģija. Vienkārši ir jāmācās, lai vides jautājumus vispār varētu izprast. Citādi visi šķiet baigie eksperti, bet ir kaut kas jāzina, lai varētu saprast kaut vai to, ko saka zinātnieki, kuros mums visiem iesaka klausīties. Var teikt tā – es vienkārši gribēju saprast, ko viņi saka. Domāju, ka klimata krīze ir reāla lieta, bet piekrītu nesen lasītajam – cilvēki kliedz, ka mums ir jāglābj planēta, bet planētai viss būs kārtībā! Klimats mainās, un tas miljoniem gadu tā ir noticis.
Tomēr mums ir jādomā par cilvēkiem un citām dzīvības formām! Ir brīnišķīgi, ka ir parādījusies tāda Grēta Tūnberga.
Tiem, kas saka, ka viņa ir projekts un aiz viņas “stāv” cilvēki, kas virza šo lietu, ir taisnība – skaidrs, ka aiz viņas ir komanda, cilvēki kuriem šie jautājumi ir svarīgi, un tik svarīgai kampaņai ir izvēlēta brīnišķīga seja. Viņi ir atraduši labu veidu, kā aktualizēt šos jautājumus.
Jau kādu laiku esi ne tikai dzirdams radio, bet arī redzams vizuālos medijos. Vispirms jauniešu seriālā “16+” aktiera lomā un nu – jaunajā raidījumā “Kultūrdeva” kā sociālo tīklu kultūrdevas uzraugs. Seriāls bija tāds loģisks tiltiņš ceļā uz šo?
Seriālā tiku interesantā veidā – sludinot jauniešu pieteikšanos aktieru atlasei, galu galā pieteicos arī pats. Tā gan nav mana pirmā filmēšanas pieredze – 2013. gadā piedalījos Māra Martinsona spēlfilmā “Romeo un Džuljeta”.
Tomēr seriāls īsti nav tas iemesls, kādēļ esmu “Kultūrdevā”. Tas, kāpēc vispār jutos kompetents internetā apspriesto kultūras notikumu apskatam, – iepriekšējos Dziesmu svētkos mēs arī taisījām sociālo mediju apskatu. Toreiz gan pats to neveidoju, bet strādāju kopā ar Pēteri Krievkalnu – viņš sakārtoja notikumus, bet es tos pasniedzu klausītājiem. Šoreiz pirmoreiz saturu veidoju es pats – par lielo izaicinājumu uzskatu tieši šo aspektu, nevis gozēšanos kameru priekšā. Patiesībā es tīri labi varētu palikt tikai pie rakstīšanas. Man vairāk patīk gatavošanās process vai, piemēram, “16 +” sakarā – iešana cauri scenārijam, ne pati filmēšana. Tikpat labi kā savulaik darbošanos labdarības akcijas “Dod pieci!” ēterā izbaudīju arī būšanu producenta lomā blakustelpā. Šobrīd man patīk vairāk gatavot saturu nekā to pasniegt.
Kas ir tevis paša ikdienas kultūrdeva?
Manu kultūrdevu piegādā mans darbs. Tā ir svētība, ka tu vienkārši satiec daudz cilvēku no dažādām nozarēm un vari “izsūkt” informāciju no pirmavota. Tā ir iespēja runāt ar mūziķiem, aktieriem, režisoriem, māksliniekiem ikdienā, ēterā un bieži – aiz ētera. Tas kaut kādā ziņā kompensē to, ka pats skolas un darba dēļ tik bieži nevaru apmeklēt dažādus notikumus. Atceros gadījumu, kad mēs, kopā ar Lindu Samsonovu, divi jauni gurķi, reiz bijām uzaicinājuši uz radio Gustavu Terzenu. Intervija izvērtās par īstu mūzikas žurnālistikas meistarklasi. Pēc sarunas pat skaņu operators teica – lūk, tā ir jārunā par mūziku!
Katrs “Pieci.lv” moderators neizbēgami ir arī mazliet melomāns?
Kaut kādā mērā jā, bez tā nevar, sevišķi ja vadi mūzikai veltītu raidījumu “Pieci klausās”. Tomēr esmu cilvēks, kurš spēj sevi iedomāties arī strādājam, piemēram, “Latvijas Radio 1”. Viena daļa no mums ir ar lielāku novirzi uz mūziku, bet es esmu no tiem, kuriem vairāk ir novirze uz saturu. Bet man ir ļoti daudz kolēģu, kas man nepiekristu šajā jautājumā (smejas).
Ko Aleksis dara tad, kad neuzrunā jaunatni radio un nestudē? Tavs “Instagram”, piemēram, signalizē par maratonu un skriešanas klātbūtni tavā dzīvē.
Patiesībā skriešanas pasākumos vairāk vadu un runāju nekā skrienu. Tomēr, ja radies iespaids, ka sportoju, tad “promo” materiāli ir “nostrādājuši” (smejas). Mans hobiju loks drīzāk sastāv no lasīšanas, bet, ja uzskata, ka hobijs ir tas, kas nav darbs, tad tagad mans hobijs ir mācības. Sestdienas ir tās dienas, kad cenšos nedarīt neko un atpūsties.
Un atbildēt uz vēstulēm, ko raksta fanes.
Tik daudz viņu nemaz nav. Skaidrs, ka tagad jūtu mazliet lielāku uzmanību pret sevi nekā tad, kad biju 10. klases skolnieks, bet es noteikti nestrādāju, lai to kaut kā īpaši veicinātu. Nevēlos, piemēram, būt influenceris. Pat neesmu ļoti aktīvs sociālo tīklu satura veidotājs. Neesmu tas cilvēks, kuru varēs redzēt, piemēram, reklamējam kāda uzņēmuma jauno kampaņu.
Tev piedāvā tā dēvētās interneta sadarbības?
Jā, gadās. Sadarbības piedāvājumos meklēju kaut kādu jēgu. Tā esmu “sasējies” ar Sabiedrības integrācijas fondu un domnīcu “Providus”. Braukājam, vadām viņu debates skolēniem un pirmo kursu studentiem – runājam par etnisko minoritāšu integrāciju.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Zemes krāsas. Neticiet tam kolorītam, kas ir “Kultūrdevā”, lai gan man nav iebildumu pret spilgtām krāsām. Izpratne, jo nespēju dusmoties uz kādu, drīzāk vienmēr analizēju situāciju, cēloņus.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez kafijas. Bez mūzikas austiņās. Bez atpūtas brīža.
Lielākais sasniegums darbā?
Dalība akcijā “Dod pieci!” gan kadrā, gan aizkadrā.
Labākā izklaide?
Būt pie dabas. Sēņot. Vasarā – pludmales volejbols, kas ir vienīgais sporta veids, kurā kaut ko jēdzīgu varu izdarīt. Grāmatas. Seriāli un dokumentālas filmas.
