Kauns. Ja nav panākumu futbolā, tad nav arī gultā… 1
Latvijas futbola izlase viņnedēļ aizvadīja vienu no bēdīgākajām spēlēm savā pastāvēšanas vēsturē, Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa klātbūtnē Tbilisi ar 0:5 zaudējot pliekanajai Gruzijas izlasei.
Pēc kā atlūgumu iesniedza galvenais treneris Marians Pahars. Arī federācijas vadībai būtu jāpaskatās spogulī – saimniecība novesta tiktāl, ka valsts izlasei drīz nebūs kur aizvadīt mājas spēles, Barona ielas stadiona projekts tika izgāzts, dokumentos iztērēto miljonu nodēvējot par “vērtīgu pieredzi”, futbola infrastruktūra kopumā ir visnotaļ bēdīgā stāvoklī un ziemā bumbu var spārdīt tikai divās hallēs. Nav brīnums, ka futbolā atšķirībā no basketbola un hokeja mums nav neviena pasaules mēroga spēlētāja.
Latvijas futbola sabiedrība pērnajā pavasarī prezidenta vēlēšanās nobalsoja par to, lai viss turpinātos tāpat kā līdz šim, vēl vienu termiņu uzticot organizācijas ilggadējam vadītājam Guntim Indriksonam. Dižas alternatīvas (tikai Krišjānis Kļaviņš) gan, jāatzīst, nebija. Tagad Indriksons gaida, kad karjeru beigs Latvijas izlases kapteinis Kaspars Gorkšs un cer, ka varu varēs nodot gandrīz kā monarhijā. Dīvaini, ka nav gribētāju pārvaldīt bagātāko sabiedrisko organizāciju valstī.
Ir jau arī labais. Latvijas čempionāts šogad solās būt aizraujošāks nekā jebkad, veselām sešām komandām ir visaugstākās ambīcijas un finansiālais segums, lai tās īstenotu.
P. S. Islandē martā esot nākuši pasaulē neierasti daudz mazuļu. Tas notika deviņus mēnešus pēc mazās valstiņas sensacionālā snieguma Eiropas futbola čempionātā. Mēs varētu cerēt, ka maijā Ķelnē plosīsies Latvijas hokeja izlase un, kazi, arī februārī sagaidīsim demogrāfisko sprādzienu…
