Aleksejs Grigorjevs: Vilki avju ādās jeb Krievijas “miera uzturētāji” 10
Aleksejs Grigorjevs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tas beidzās ar krasu Krievijas militārās klātbūtnes palielināšanos Dienvidkaukāzā: Krievijas karavīri izmitināti armēņu Kalna Karabahas daļā, Lačinas koridorā (ceļš, kas savieno Kalnu Karabahu un Armēniju, bet neietilpst ne vienā, ne otrā), tāpat Krievija kontrolēs arī vēl izveidojamo koridoru cauri Armēnijas teritorijai no Azerbaidžānas daļas (Nahčivanas Autonomās republikas) uz Azerbaidžānas pamatteritoriju.
Līdz ar to ceļš, kas savienos Azerbaidžānu un tās sabiedroto Turciju, arī nonāk Krievijas militārajā kontrolē. Pastiprinās jau tā milzīgā Krievijas ietekme Armēnijā, un Krievijas militārās vienības sāk spēlēt nozīmīgu lomu Azerbaidžānā. Runa nav tikai par piecu gadu periodu, pieredze rāda, ka Krievijas tā sauktie miera uzturētāji vēl nav aizgājuši ne no vienas valsts, kur viņi atradušies bijušās PSRS teritorijā.
Krievija zina, kā, izmantojot karaspēku, pastiprināt ietekmi kādā valstī. Viss sākas ar īsto vai šķietamo konfliktu uzkurināšanu, saasināšanu. Ja īsta konflikta nav (kā nebija konflikta Krimā un Donbasā), pietiek ar tā bildi masu medijos. Mērķus vieglāk sasniegt, ja teritorijā jau iepriekš ir Krievijas karaspēks, kā tas bija Krimā, Moldovas Piedņestrā, Armēnijā un Azerbaidžānā (90. gadu sākumā), Tadžikistānā.
Galvenais, ka līdz kādam kritiskam brīdim Krievija nevēlas, lai tās militārā un nemilitārā darbība tiktu pamanīta. Kad izdodas panākt bruņota konflikta izcelšanos, Krievija vispirms slēpti militāri atbalsta vienu no konfliktējošām pusēm, bet pēc tam pasludina sevi par vidutāju un miera uzturētāju. Turklāt tās karaspēks paliek tās valsts teritorijā, kuru Krievija vēlas ietekmēt (pakļaut), bet jau it kā izlīguma rezultātā, kuru ar savu klātbūtni un parakstiem apstiprina un legalizē konflikta it kā puses un arī starptautiskās organizācijas (NVS, EDSO, ANO), Krievija un vēl kāda Minskas (Normandijas, Ženēvas utt.) grupa.
Krievijai labvēlīgs taktiskais rezultāts panākts: konflikts iesaldēts, Krievijas karaspēks paliek jau uz starptautiski atzītiem pamatiem, pakļaujamo valsti (Krievijas stratēģiskais mērķis ir tieši pakļaut apkārtējās valstis un atjaunot Krievijas impēriju tādā vai citā veidā) var mānīt un pievilināt ar galīgā miera izlīguma plāniem, turpinot uzdoties par vidutāju un miera uzturētāju.
Kā pēc grāmatas, punktu pēc punkta, šo politiku Krievija īstenoja Moldovas Republikā. Tās austrumu rajonos deviņdesmito gadu sākumā bija dislocēta PSRS 14. armija un kara noliktavās Kobasnas sādžā bija (un atrodas joprojām) milzīgi PSRS munīcijas krājumi.
Tieši Dņestras kreisā krasta rajonos, kuri neietilpa Rumānijā pirms padomju okupācijas 1940. gada jūnijā (kāda sakritība ar Latviju!), bija visrusificētākie iedzīvotāji, no kuriem trešdaļa bija krievi, trešdaļa moldāvi un trešdaļa ukraiņi. Tur tika izveidota Interfronte (to mēs pazīstam), tad Darba kolektīvu padome (bija arī Latvijā kaut kas līdzīgs) un pasludināta Piedņestras Autonomā republika.
Kad Moldova mēģināja ieviest kārtību savos austrumu rajonos, tur pēkšņi parādījās labi apbruņotas it kā vietējo iedzīvotāju grupas un izcēlās asiņains konflikts, kuru it kā apspieda miera uzturētāja – PSRS 14. armija ar ģenerāli Ļebedu priekšgalā. Pēc konflikta Moldova un Krievija 1992. gadā parakstīja Maskavā vienošanos “Par bruņotā konflikta Moldovas Republikas Piedņestras reģionā noregulēšanās principiem”.
14. armija joprojām Moldovā it kā apsargājot munīcijas noliktavas, Krievijas tanki stāv uz robežām starp dažādiem Moldovas rajoniem un pie svarīgākajiem tiltiem. Krievija finansē un citādi atbalsta no dažiem rajoniem izveidoto separātistu republiku ar autoritāru režīmu. Turpinās sarunas par miera izlīgumu, kuras nekur nenoved.
Tieši tas pats notika Gruzijā līdz 2008. gadam, tikai tur Krievija nolēma sodīt šo valsti un tās vadību par sekmīgām reformām un vēlēšanos iestāties NATO. Pēc vairāku mēnešu ilgām provokācijām Krievija sāka pret Gruziju karu, kuru liekulīgi nosauca par Piespiešanu mieram.
Cik viegli iedomāties, kā kaut ko līdzīgu Moldovas Piedņestrai Krievija mēģinātu izveidot mūsu Latgalē! Mums nav konfliktu? Ukrainā arī nebija. Nekāda liela konflikta nebija arī Moldovā, vienkārši tur bija Krievijas karaspēks. Tomēr gatavībai izlēmīgi un nekavējoties dot spēcīgu pretsparu arī ir noteicoša nozīme.
