Alekseja Ogrinčuka trešais koncerts Rīgā 0
Krievu obojists Aleksejs Ogrinčuks dzimis Maskavā, skolojies Parīzē, strādā Amsterdamā un Ženēvā. Protams, arī citur, un tagad solista un diriģenta gaitas viņu trešo reizi atvedušas uz Rīgu. Tas nozīmē, ka iepriekšējās divās programmās obojists un Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” piedzīvojuši radošu saprašanos, un tā nonākusi arī līdz klausītājiem.
Tādu iespaidu vismaz atstājušas atmiņas – “Sinfonietta Rīga” sezonas atklāšanas koncerts 2014. gada rudenī pārliecināja ar Fēliksa Mendelsona uvertīras “Skaistā Meluzīne” un divu Riharda Štrausa opusu, tostarp obojas koncerta, interpretācijām, turpretī divus gadus vēlāk līdzās Vinčenco Bellīni lakoniskā obojas koncerta atskaņojumam Aleksejs Ogrinčuks jau stājās pie kamerorķestra diriģenta pults, apliecinot savas dotības pūšaminstrumentiem rakstītās Volfganga Amadeja Mocarta serenādes un Mendelsona Trešās simfonijas lasījumos.
Tagad nu pienākusi 2019. gada 22. marta programma Lielajā ģildē – un atkal ar nožēlu, ka obojas spēlei Ogrinčuks te pievērsies tik maz, repertuārā iekļaujot tikai instrumentālā versijā pārlikto Mocarta koncertāriju “Ah se in ciel’, benigne stelle”.
Taču tā arī vienīgā nožēla, jo tūlīt pēc tam solists piedevās iepriecināja klausītājus ar Johana Sebastiāna Baha mūzikas paraugu, bet pārējā koncerta gaita uzskatāmi vēstīja, ka Aleksejs Ogrinčuks diriģenta karjerai nav pievērsies nejauši.
Mendelsona darbi aizvadīto mēnešu koncertos spēlēti gana daudz, Mocarta mūzika arī, tādēļ programmas sākumā skanēja kāda cita serenāde – pūšaminstrumentiem, čellam un kontrabasam, ko Antonīns Dvoržāks komponējis 1878. gadā.
Izvēle gluži dabiska, jo Ogrinčuks, pats būdams pūšaminstrumentālists, te varēja pārliecināties par “Sinfonietta Rīga” pūtēju līmeni un pamēģināt izveidot savu ideālo skanējuma versiju – un rezultāts abos gadījumos raksturojams kā teicams.
Dvoržāka serenādes četrdaļu cikls nebūt nav vienkāršākais komponista darbs – oboju, klarnešu, fagotu un mežragu ansamblim abu stīginstrumentu pavadībā jāspēlē intensīvi un virtuozi, iedzīvinot tembru, tempu, dinamikas, faktūras maiņas, un interpretācija parādīja, ka priekšnesums guvis nopietnu slīpējumu, “Sinfonietta Rīga” māksliniekiem muzicējot izteiksmīgi un plastiski.
Atskaņojot Dvoržāka serenādi, mūziķiem tikpat nopietni jāiedziļinās arī šī darba visnotaļ daudznozīmīgajā un daudzslāņainajā vēstījumā un raksturā, un šeit Alekseja Ogrinčuka devumam partitūras iztulkojumā un sadarbībai ar atskaņotājmāksliniekiem bija vēlamās sekmes – spriegos un kolorītos tēlu un noskaņu kontrastus varēja ar interesi klausīties līdz pašām skaņdarba beigām.
Turpinājumā sekoja Mocarta koncertārija, kur piedāvātais tulkojums dziedājuma pirmajai rindai būtu šāds: “Ja spožās zvaigznes debesīs ir visu žēlīgas, tās pārtrauks manas ciešanas vai ļaus, lai mīļotais atgriežas.”
Bez šaubām, mūzika vērtīgāka par Metastazio dzeju, un Alekseja Ogrinčuka obojas spēles šķietami bezgalīgais plūdums, toņa piepildījums un emociju valdzinājums lieliski atspoguļoja koncertārijas profesionālās kvalitātes, kuru atklāsmē arī “Sinfonietta Rīga” ansamblis iejutās tikpat droši.
Turpat blakus arī Baha mūzikas pārlaicīgais skaistums, un te savukārt līdzās solista priekšnesumam priecēja kamerorķestra acumirklīgā pārslēgšanās no klasicisma skaņuraksta uz baroka estētiku, radot pamatotu pārliecību, ka dažādu laikmetu skaņumākslas stilistiskās atšķirības un dziļāko jēgu orķestris apguvis ne reizi vien.
Šādu pārliecību atstāja arī koncerta otrā daļa ar Ludviga van Bēthovena Septīto simfoniju, kur interpretācijas izcilie panākumi tieši tāpat vērtējami augsti profesionāla orķestra un tam atbilstoša diriģenta vairāk nekā veiksmīgas sadarbības kontekstā – jeb, vienkārši sakot, “Sinfonietta Rīga” spožo priekšnesumu nodrošināja Alekseja Ogrinčuka veikums un otrādi.
Šādos gadījumos var tikai konstatēt divus aspektus. Pirmkārt, “Sinfonietta Rīga” stīgu grupas, pūšaminstrumentu ansambļa un timpānu saspēle skanēja vienlīdz dzīvīgi un dabiski, atklājot katrai instrumentālajai līnijai piemītošo harmoniju, kas sasaucās ar Alekseja Ogrinčuka interpretācijas koncepcijā rodamo gaumes izjūtu un dramaturģiskās arhitektonikas precizitāti. Otrkārt, gan orķestra mākslinieki, gan diriģents nepārprotami saprata, kas tieši Bēthovena šedevrā pateikts, uztverot un izjūtot to, kas nav izsakāms vārdos, un tādēļ arī četrdaļu cikla iedzīvinājums izcēlās ar tādu emocionālo piesātinājumu, skaidrību, aizrautību un metafizisko dziļumu.
Šis nav vienīgais koncerts, kur kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” uzrunājis ar mākslinieciska brieduma klātbūtni – kā zināms, orķestra sniegums aizvadītajā gadā tika novērtēts ar Lielo mūzikas balvu, kam sekoja vairākas kvalitātes ziņā līdzvērtīgas 2019. gada programmas.
Arī tādēļ joprojām paliek vēlēšanās, lai orķestris un Aleksejs Ogrinčuks klausītājiem pienācīgi atklātu savu radošo potenciālu, jo ceturtajā kopīgajā programmā beidzot varētu būt ne tikai klasika vien.
Ideālā variantā, protams, sagaidītu latviešu komponista radīta obojas koncerta pirmatskaņojumu, taču tā ir tikai viena no iespējām – galu galā pēckoncerta sarunās Aleksejs Ogrinčuks stāstīja par viņam rakstītu Rodiona Ščedrina jaundarbu. Un, jā, – arī Latvijā tas būtu īsti nepieciešams atgādinājums, ka 1932. gadā dzimušā Ščedrina skaņdarbu saraksts vēl nebūt nav noslēdzies.
