Gleznotāja un Latvijas Mākslas akadēmijas rektora Alekseja Naumova trīs dimensijas 0
Aleksejs Naumovs ir vismaz trīs vienā. Aizrautīgs plenēra gleznotājs, kurš uztver ainavas enerģiju un, daudz neprātodams, tūdaļ to atveido spožām un spēcīgām krāsām. Profesors, kuram nav žēl studentiem dot visu, ko pats zina. Un Latvijas Mākslas akadēmijas rektors, kurš pārvalda un rīko, lai talantīgi jaunieši būtu arī labi izglītoti. Šeit un nākamajā žurnāla numurā mākslinieka dzīves epizodes.
“Te katrs ir ģēnijs”
Rīts Mākslas akadēmijā sākas ar pārsteigumu. Kamēr gaidu Alekseju Naumovu, kāds jauns un brīvdomīgi tērpies mākslinieks no rektora kabineta iznes Jēkaba Kazāka gleznu “Bēgļi” un vēl pēc mirkļa arī Purvīša “Pavasara ūdeņus”! Kas te notiek? Aleksejs Naumovs pasmaida un skaidro, ka top Mākslas akadēmijas pasniedzēju un studentu izstāde “Kanona mantojums”, kur viņi interpretē Latvijas Kultūras kanonā ietvertos vizuālās mākslas darbus. Lūk, arī pāris rektora Alekseja Naumova gleznas – “Vecjauži”. Šo ainavu viņš gleznojis Mākslas akadēmijas dibinātāja un pirmā rektora Vilhelma Purvīša dzimtajās mājās. Un “Arkādija parks”, kur arī Purvītis savulaik gleznojis. Jauka pirmā un tagadējā rektora sasaukšanās! Tiesa gan, diena, kad Naumovs gleznojis Arkādijā, bijusi tik auksta, ka sasalušās otas un krāsas nācies atdzīvināt ar grapu. Kāpēc mākslinieks pats ar to nesildījās, uzzināsiet žurnāla nākamajā numurā. Bet šodienas sarunu ar Alekseju Naumova sākam par Mākslas akadēmiju. Tā ir liela viņa dzīves daļa – septītais gads rektora postenī, pirms tam desmit aizvadīti prorektora amatā un jau gandrīz trīsdesmit – skolojot studentus.
Aleksejs Naumovs stāsta, ka strādāt akadēmijas kolektīvā ir viens vienīgs prieks. Jo te visi ir, kā saka, meža dīvainīši, kuri mēģina saglabāt cilvēciskas attiecības. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, ja cits citam var uzticēties. Ar šādām uzticēšanās pilnām attiecībām māksliniekam akadēmija saistās jau kopš studentu laikiem. Un tāda tā ir arī šobaltdien, tas ir ne vien jauki, tas rada brīvības izjūtu.
– Brīvība domāt, brīvība radīt, brīvība kontaktēties. Pat ja tev ir cits viedoklis, tevi uzklausīs, tev oponēs. Jaunā mākslinieku paaudze aktīvi piedalās akadēmijas dzīvē. Mani kolēģi mācību spēki – Kristaps Zariņš, Normunds Brasliņš, Kaspars Zariņš, Andris Vītoliņš… Un vecā gvarde – Imants Vecozols, Juris Gagainis, Aija Baumane, Bruno Strautiņš, Edvīns Kalnenieks, Jānis Andris Osis, Ivars Heinrihsons… Tās ir vērtības. Katrs ir ģēnijs. Vajag uzmanīgi uzklausīt katra kolēģa domas. Darām kopīgu darbu, skan patētiski, bet tā arī ir. Kultūra, māksla, mūzika – ar to Latvija tik tiešām var lepoties. Tālab arī izveidojām Latvijas Mākslas augstskolu asociāciju (Latvijas Mākslas akadēmija, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija un Latvijas Kultūras akadēmija). Apzināmies, ka mēs sagatavojam cilvēkus, kas pēc desmit gadiem būs pozīcijā gan mākslā, gan mūzikā, un ir svarīgi nepārtraukt šo procesu, – tāda ir LMA rektora pārliecība. Bet kāds viņš bija bērnībā, kad sāka interesēties par krāsām un zīmēšanu? Aleksejs Naumovs stāsta.
Monē un Mežaparks
Man krāsa patika. Gāju parastajā skolā, bet man paveicās ar zīmēšanas skolotāju. Viņš mani rosināja stāties mākslas skolā. Un mamma pie rociņas aizveda uz rozīšiem. Lai iestātos, bija jākārto eksāmeni, bet es tiem nebiju gatavojies. Ko mācēju, uzzīmēju un tiku iekšā. Ko uzzīmēju? Es pat nezinu, kā mums mājās bija gadījusies Monē darba “Laivu stacija” reprodukcija. Tie jau nebija tādi laiki, kad impresionistu darbi būtu pieejami, bet mans onkulis dzīvoja Anglijā, varbūt viņš bija atsūtījis. Biju gājis gleznot arī Mežaparka laivu staciju. Un iestāšanās eksāmenā kaut kā abas laivu stacijas saslēdzās kopā – uzgleznoju Mežaparka laivu staciju, atceroties Monē darbu.
Es nenāku no mākslinieku ģimenes. Mani vecāki nu jau ir citā saulē. Mamma ir rīdziniece, tēva dzimtā puse – Saratova. Manā bērnībā mamma strādāja par sētnieci, tēvs bija labs atslēdznieks, ņēmās ar mašīnām. Pirms tam bija gājis jūrā uz zvejas kuģiem. Tagad saprotu, ka mamma bija mājas dvēsele, viņa interesējās arī par mākslu, bet tēvs gādāja un rūpējās par mums. Nebija jau viegli, bet zupas šķīvi mēs vienmēr varējām dabūt. Man ir trīs gadus jaunākas māsas, dvīnes Irina un Lidija, bērnībā viņas bija ļoti līdzīgas un ar visiem dvīņu stiķiem un niķiem. Dzīvojām Lejas ielā, tas ir ļoti interesants rajons ar savdabīgiem ielu nosaukumiem – Kazarmu iela, Miera iela, Hospitāļu iela, ar pagalmu labirintiem. Bērnībā daudz zīmēju, gan skatoties pa logu, gan arī ārā. Veidoju arī akvareļus. Nesen mājās atradu Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas 5. klases skolnieka Alekseja Naumova darbus. Kāds tolaik biju? Rozīšos biju gariem matiem kā hipijs. Skolotāji man lika tos nogriezt un pat deva naudu frizierim. Pēc bītlu parauga žaketei nogriezu atloka daļu. Onkulis no Anglijas man bija atsūtījis džinsus. Tā bija liela lieta! Tolaik jau džinsus nevarēja dabūt, ja arī varēja, tie maksāja milzu naudu. Šādi tērpušos skolotāji mani dzina prom, sak, kamēr nebūšu normāli apģērbies, lai nenākot. Bet matus tomēr nenogriezu. Biju disidentiski noskaņots, lasīju aizliegto literatūru, klausījos plates – sākot ar “Jethro Tull” un beidzot ar smago roku “Led Zeppelin”, “Pink Floid”. Nu lūk, un skolotājiem nekas cits neatlika – rekomendēja iet armijā.
Divi trakie un citi studenti
Es biju pacifists, turklāt man nenāca ne prātā tērēt pāris gadu dienestam armijā. Pabeidzu rozīšus un iestājos Mākslas akadēmijā kā pirmais no visa kursa. Akadēmijā turpināju nēsāt garos matus, bet zem tiem galvā sākās mākslas izpratne, jo mākslas skolā jau cilvēks vēl ir jauns un zaļš. Man bija liels gods 1. kursā mācīties pie Imanta Vecozola, otrajā – pie Konrāda Ubāna, ceturtajā – pie Induļa Zariņa un aspirantūrā – pie Eduarda Kalniņa. No Zariņa mana krāsu izjūta kļuva vēl spilgtāka, jo viņš man atklāja francūžus, fovistus. Un Kalniņš deva tonālo izpratni. Gan Kalniņš, gan Zariņš stāstīja par trim attiecībām – ja gleznā pareizi noliec, piemēram, debesis, zemi un ūdeni, tad tu vari darīt visu, ko gribi.
Kā nonācu pie košajām krāsām? Ne es viens. Mana kursa biedrene bija Ilze Avotiņa. Bijām divi trakie, kā mūs sauca. Kad iestājos Mākslinieku savienībā, braukāju uz Gruziju, tur Melnā jūra bija tirkīzzila un mani darbi – ļoti krāsaini. Nesen aplūkoju savas tālaika gleznas – jā, tur krāsa ir, varbūt laika gaitā tā kļuvusi mazliet tumšāka, jo tad par krāsu saglabāšanas tehniku nedomāju, strādāju ar temperu. Košo krāsu ziņā ar pasniedzējiem problēmu nebija, studēju taču pie Zariņa un saņēmu atbalstu. Profesors uzskatīja, ka pēc 3. kursa studentam ir jāspēj izstādīties ārpus Mākslas akadēmijas. Pirmajā izstādē iesniedzu nevis ainavu, bet gan kluso dabu. Nepieņēma. Kāpēc, nezinu. Bija vai nu par spilgtu, vai par tumšu, vai par melnu, to nepaskaidroja. Toreiz Zariņš man teica: “Tas taču ir štrunts! Vienreiz, otrreiz nepieņems, jūs tādēļ sliktāk nekrāsosiet!” Un patiesi – nākamajā izstādē manus darbus pieņēma.
Mums bija rosīga studentu dzīve, arī apģērbā centāmies atšķirties no citu augstskolu studentiem – vai nu drēbes šuvām, vai kā citādi mēģinājām interesantāk saģērbties. Es ļoti daudz lasīju, visu pēc kārtas – “Inostrannaja ļiteratura”, “Novij mir”, Aleksandra Solžeņicina, Ivlina Vo, Borisa Pasternaka, Semjuela Beketa, Džeroma Deivida Selindžera darbus. Arī tā izpaudās mana pasniedzēja Induļa Zariņa ietekme, viņš ļoti daudz lasīja un deva man grāmatas. Piemēram, Gaja Svetonija Trankvila grāmatu “Divpadsmit Cēzaru dzīve”, ko es izlasīju ar lielu prieku. Mihailu Bulgakovu lasot, veidoju ilustrācijas, bet tāpat vien – savam priekam. Atceros, bijām praksē Jaunjelgavā, kur maizi atveda reizi nedēļā un blakus atradās ferma. Un mēs, studenti, lasījām Dzordža Orvela romānu “Dzīvnieku ferma. 1984”. Es tolaik brīnījos, kā Orvels savā iztēlē spējis tik ļoti apsteigt laiku, jo romāns taču rakstīts 1948. gadā!
Ak, gribat zināt par studentu gadu delverībām? Nu, reiz karnevālā biju saģērbies strīpainajā peldkostīmā, kādus kungi valkāja Jūrmalas pludmalē 20. gs. sākumā. Mani gribēja izvest ārā no zāles, jo pilsētā peldkostīmā atrasties nevarot. Ieradās miliči, bet tovakar arī viņu formas tērpus uztvērām kā karnevāla kostīmus un viss beidzās ar jokiem.
Strādāt aiz 45. kilometra
Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas sāku strādāt par skolotāju Carnikavas astoņgadīgajā skolā. Tolaik skolās mācīja sievietes vien, un bija kaut kāds nolikums, ja kāds vīrieša cilvēks strādā skolā 45 kilometrus un tālāk aiz Rīgas, tad nevajag iet armijā. Tas man derēja. Šo labo darbavietu, ko biju atradis, vēlāk atdevu saviem kolēģiem Normundam Brasliņam un Kristapam Zariņam. Skolā bija ļoti jauki un mana pirmā saskarsme ar pedagoģiju bija interesanta. Turklāt Carnikava jau nav Rīga, klasē tikai kādi piecpadsmit bērni, valdīja tāda personiska un silta attieksme. Rīkojām izstādes, gleznojām ārā, mums bija pašiem savs žurnāls. Daudzi mani tālaika audzēkņi vēlāk atzinuši, ka mākslas stundas bijušas aizraujošas. Vēl tolaik Rīgā strādāju par sētnieku, jo tad varēja dabūt dienesta dzīvokli. Tas bija vienistabas dzīvoklis Klusajā ielā pie Brasas tilta. Tolaik daudzas apkārtnes mājas gleznoju savam onkulim – tēva brālim. Viņš no Latvijas izbrauca 1944. gadā un Anglijā strādāja ogļu raktuvēs. Kad viņš atbrauca ciemos, daudz ko guvu, tas bija cits skatījums uz dzīvi – nezināms, neredzēts. Tolaik jau nevarēju aizbraukt un pats savām acīm visu skatīt.
Tolaik mans dienas režīms bija šāds: no rīta tīrīju sniegu Klusajā ielā, tad braucu uz Carnikavu mācīt bērnus. Tagad, redzot, ka sētnieki vēl tīra sniegu, kad cilvēki iet uz darbu, varu teikt – tas nav labi, ietvei jābūt tīrai jau agri no rīta. Tā es, divos darbos strādājot, varēju nopelnīt, veidoju arī noformējumus veikaliem. Un gleznoju. Kā Indulis Zariņš teica: vajag ēst rupjmaizi un dzert kefīru, bet nehalturēt. Jāglezno katru dienu, un gan jau parādīsies gaisma tuneļa galā. Es viņam piekrītu un studentiem to pašu saku – jāglezno, un viss. Piedalījos izstādēs kopā ar Ilzi Avotiņu. Pēc akadēmijas studēju radošajā aspirantūrā pie profesora Eduarda Kalniņa. Mums bija laba kompānija – Miervaldis Polis, Vita Merca, un tas bija ļoti interesants laiks. Toreiz jau nekur īpaši nevarēja braukt, bet mums bija radošie komandējumi uz Maskavu, Pēterburgu – muzeji, galerijas, dzīve bija ļoti piesātināta.
(Turpinājums žurnāla nākamajā numurā.)
Uzziņa
Aleksejs Naumovs
Dzimis 1955. gada 10. janvārī Rīgā;
pabeidzis J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu profesora Induļa Zariņa vadībā un radošo aspirantūru profesora Eduarda Kalniņa meistardarbnīcā;
Latvijas Mākslas akadēmijas rektors kopš 2007. gada;
bijis viesprofesors vairākās Eiropas mākslas augstskolās;
bijušas 60 personālizstādes, piedalījies vairāk nekā 50 grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs;
2009. gadā iecelts par Atzinības krusta komandieri, saņēmis arī starptautiskus apbalvojumus;
2013. gadā nominēts Purvīša balvai par izstādi “Pasaules pilsētas” Valmieras muzeja Izstāžu namā;
dzīvesbiedre grafiķe Anita Paegle;
apgādā “Jumava” top mākslas zinātnieces Austras Avotiņas grāmata par Alekseju Naumovu.
