Aleksandrs Vasiļjevs: Man ar rīdziniecēm ir bezkompromisa mīlestība 3
Slavenais modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs sadarbībā ar arhitekti Nataļju Muzičkinu ver durvis Modes muzejam Rīgā, veido izrādi M. Čehova Rīgas krievu teātrī kopā ar režisori Allu Sigalovu un slavē latviešu sieviešu stila izjūtu.
– Jauns muzejs Rīgā – tas ir notikums…
– Liels notikums Latvijai, Rīgai, man – tas ir pirmais privātais modes muzejs, ko es atveru, kā arī pirmais privātais šādas tematikas muzejs šajā reģionā. Lietuvā, Arsenāla pilī man ir modes ekspozīcija, bet Rīgā, kaut gan man bijis daudz izstāžu gan Rīgā, gan Liepājā, Ventspilī, Daugavpilī, nākamgad būs Kuldīgā, līdz šim nevarēju atrast piemērotas telpas. Esmu atradis ļoti interesantu mecenāti – arhitekti Nataļju Muzičkinu. Viņa ir viena no tiem krieviem, kuri pārcēlušies uz Rīgu, iegādājoties uzturēšanās atļaujas. Latvija ir tāda – tas varbūt izklausīsies dīvaini – Krimas sala.
– Šis teikums man lika nodrebēt.
– Nē, nē, es paskaidrošu. Krievijā bija rakstnieks Vasilijs Aksjonovs, viņš uzrakstījis romānu “Ostrov Krim” – utopiju, kurā Krima, kas viņa grāmatā ir sala Melnajā jūrā, 1. Pasaules kara laikā atdalījās no PSRS un nekļuva komunistisks – gluži kā Ķīna un Taivāna, kur viena ir kapitālistiska, otra – komunistiska.
Latvija piesaista daudz krievu – tādēļ, ka Latvijā cilvēki runā krieviski, turklāt, atšķirībā no Francijas vai Beļģijas, šeit nav arābu tautu un tumšādaino iedzīvotāju, ir ierasts klimats un satriecoša attieksme pret dzīvi. Es saprotu, kāpēc tik daudz krievu iedzīvotāju savulaik nopirkuši šeit dzīvesvietas – jo viņi grib šo izjūtu, šo dzīvi. Un viņi šeit ieguldījuši daudz naudas – pirkuši mājas, iedzīvi, veikuši remontus. Man šķiet, tagad sankciju dēļ Latvija ir cietusi finansiāli, bet ne morāli. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ es tieši šeit veidoju Modes muzeju – man tas ir veids, kā palūgt piedošanu par to, ko komunisti darīja ar latviešiem daudzus gadus – izsūtīja, represēja, nojauca viņu viensētas. Ja viens krievs var Latvijā kaut ko izdarīt ar plus, nevis mīnus zīmi, tad tas jādara. Vai šāds skaidrojums jums patīk?
– Precīzāk laikam būs teikt: aizkustina. Ziniet, kad piesaka kārtējo Aleksandra Vasiļjeva izstādi, es vienmēr iedomājos, ka jūs dzīvojat milzīgā muižā kādā Parīzes priekšpilsētā, un tur katrā telpā izkārtoti noteikta laikmeta tērpi….
– Nē, nē, tā gan nav. Parīzē darbojas Aleksandra Vasiļjeva fonds un man ir dzīvoklis, bet tērpi glabājas Arsenāla noliktavās Viļņā – tie ir izkārtoti horizontāli, speciāli iesaiņoti. Es nevaru dzīvot starp tērpiem, jūs saprotat, tiem jāatrodas tumsā, ļoti konkrētos klimatiskos apstākļos, citādi tie nesaglabātos.
Latvijā sievietes man ļoti daudz dāvina tērpus, cepurītes, somiņas – viņām ļoti gribas to saglabāt, taču Modes muzeja nav, un viņas baidās, ka pēcnācēji to sadedzinās, izmetis. Un arī muzeja pirmizrādē jūs redzēsiet vienu reālas rīdzinieces, mūziķes tērpu – ļoti skaistu. Vispār man katrs brauciens uz Rīgu ir svētki. Es ļoti mīlu šo vietu, man patīk arhitektūra, bet galvenais – mani mīl vietējie cilvēki. Man bija tikšanās ar rīdziniecēm grāmatnīcā “Polaris”, un visas gribēja ar mani sasveicināties, ierakstīt autogrāfus. Man ar rīdziniecēm ir bezkompromisa mīlestība, tā arī uzrakstiet, – viņas no manis neko citu negaida, kā tikai svētkus, es no viņām – tikai prieku.
– Tērpi vienmēr ne tikai mākslas, bet arī politikas jautājums…
– …un reliģisks, un seksuāls, un klimatisks. Protams, arī politisks, ja tērpu nēsā valsts pirmā persona, kā to darīja Vaira Vīķe-Freiberga. Man ļoti patika, kā viņa sevi prezentēja, kā viņa nesa tērpus. Viņa nekad nepieļāva lielas kļūdas, viņa zināja, kā vajag ģērbties, vienmēr attēlos kopā ar Eiropas un pasaules līderiem izskatījās ļoti pamanāmi un pārliecinoši. Viņa ģērbās labāk nekā Angela Merkele, ja var tā salīdzināt, – abas ir apmēram viena vecuma, vienas komplekcijas sievietes. Vispār sievietes Latvijā ģērbjas ļoti gaumīgi.
– Nu, man pašai liekas, ka sevišķi ziemā un rudenī mēs esam pārāk tumši.
– Latvieši taču ir protestanti, vai ne? Tas ir reliģijas iespaids. Katoļi varētu ģērbties koši, protestanti ne.
– Bet Latvijā dzīvojošie krievi taču nav protestanti, tomēr ģērbšanās gamma sevišķi neatšķiras.
– Jā, bet viņiem tā ir mimikrija. Viņi nevar atļauties ģērbties bezgaumīgi koši, pat ja gribētos uzvilkt kopā sarkanu, rozā un zaļu vai kaut kā tā. Viņi negrib, lai par viņiem saka – re, tie ir krievi. Man šķiet, reliģija liek šejieniešiem ģērbties divos toņos – teiksim, bēšos, zilos, brūnos, tumši sarkanos. Un tie ir arī dabas toņi, šejienes dabas toņi – izvēle, kurā nevar kļūdīties. Un man patīk, ka Latvijas sievietes ļoti rūpējas par savu ādu, par matiem, matu griezumu, tas ir gandrīz vēl svarīgāk par tērpa izvēli, un nepavisam nav izplatīti.
– Bet, runājot par tērpu politisko nozīmi, es vairāk domāju par to, ka, piemēram, Franču revolūcijas dalībnieki sevi deklarēja caur apģērbu – kā sankilotus, bezbikšus. Vai visiem labi zināmais čekistu simbols – ādas jakas…
– Interesanti, ka tās jakas nebija ne čekistu izdomātas, ne sašūtas – tās bija formas cara armijas lidotājiem, kuras paspēja sašūt pirms 1. Pasaules kara, bet tās tā arī viņiem netika izsniegtas, vienkārši nepaspēja. Tās glabājās noliktavās un pēc revolūcijas tika izsniegtas čekistiem kā formas. Un arī visiem zināmais sarkanarmiešu simbols, budjonovka – to zīmēja mākslinieks Vasņecovs cara armijas karavīriem, bet tāpat nepaspēja izmantot, un sarkanarmieši vienkārši piešuva sarkano zvaigzni…
– Kurš gadsimts apģērba ziņā jūs īpaši valdzina, kurā gribētos paviesoties?
– 16. gadsimts, Florence, pie Mediči. Man vispār ļoti patīk Itālija, Florence, tur starp citu arī ir Modes muzejs, viņus es arī konsultēju, un droši varu teikt: muzejs Rīgā būs Eiropas līmenī, mēs varam ar to lepoties.
Starp citu, muzejā būs arī modes kafejnīca, turklāt tas strādās katru dienu, ieskaitot brīvdienas un nacionālos svētkus, kā arī pirmdienās. Ļoti bieži Latvijā, tāpat kā citur Eiropā, nacionālo svētku laikā, arī pirmdienās, iebraucot viss ir ciet. Bet ja nu auksts? Vai lietus? Tā taču ļoti var gadīties. Lai ir vismaz viena vieta, kup aiziet.
Par Modes muzeju vairāk lasiet 24. oktobra “Latvijas Avīzē” vai e-izdevumā. Portālā būs apskatāma arī fotogalerija.
