Aleksandrs Kiršteins: “Pašreizējās valdības mērķis – neizglītots un viegli manipulējams pilsonis” 93
Autors: Edvarts Krusts
Saeimas 14. sasaukuma deputāts Aleksandrs Kiršteins ir politiķis ar ilgāko parlamentārieša pieredzi Latvijā, kas politikā ienācis kā viens no Atmodas laika līderiem. Mūsu saruna par aktuālo, noklusēto un to, kas būtu jāzina ikvienam godprātīgam Latvijas pilsonim.
Jaunā valdība strādā jau simts dienas. Premjere Siliņa apgalvo, ka “izdevies paveikt teju visus neatliekamos darbus”. Protams, padarīto viņa vērtē pozitīvi. Bet kas patiesībā ir šajās simts dienās noticis?
Lai uzzinātu patiesību, jāapgriež otrādi viss premjeres teiktais. Liekulīgi plātīties ar “ilgtspējīgu izglītības finansējuma modeļa” izveidi, kas drīzāk nosaucams par “lauku skolu un latviskās identitātes likvidēšanas modeli”, jo paredz slēgt skolas 332 pagastos, kas šajā modelī skaitās mazapdzīvota teritorija. Patlaban modīga ir tā sauktā “ekseļa” jeb ciparu domāšana. Vērtējot skolēnus naudas izteiksmē, Siliņa un Izglītības ministrija redz nevis cilvēku un Latvijas nākotni, bet gan liekēdi!
Tālāk – valsts budžets ar lielu deficītu, valsts ārēja parāda palielināšana līdz gandrīz 19 miljardiem eiro. Tomēr lielākā liekulība ir bijusi Stambulas konvencijas ratifikācija un partnerības institūta izveide, apzināti melojot sabiedrībai par šo likumu juridiskajām sekām. Piemēram, Stambulas konvencijas ielaušanos izglītības saturā, jau no mazotnes bērniem paredzot tādu seksuāli izglītojošu informāciju, kas neatbilst latviskai dzīvesziņai un sabiedrības vairuma izpratnei par to, kas ir dabiska ģimene un ka dzimumi ir tikai divi –ir vīrietis un ir sieviete. Tā vietā paredzot jēdziena “dženders” jeb “sociālā dzimte” ieviešanu. Konvencija neveicinās bērnu aizsardzību pret vardarbību, jo tā atvieglos abortu pieejamību, nevis mācīs par izsargāšanos.
Tātad vardarbības apkarošana kļūst par vardarbību, jo ieņemtais bērns tiek uzskatīts nevis par dzīvību, bet par sievietes tiesību ierobežotāju. Absurds!
Nemitīgi tiek uzsvērts, ka vairums Eiropas Savienības valstu ir ratificējušas šo konvenciju, bet tiek noklusēts, ka tas ir absolūts mazākums ANO valstu sastāva. Piemēram, Izraēla atteicās ratificēt konvenciju, atzīstot to par draudu neatkarībai, jo
Stambulas konvencija atvieglo imigrāciju no trešajām pasaules valstīm.
Pietiek ar sūdzību par cilvēka “džendera” neatzīšanu kādā valstī, lai tas kļūtu par neatraidāmu ieganstu patvēruma sniegšanai.
Savukārt partnerības institūts ir laulības dublikāts, kas paredzēts viendzimuma pāriem.
Nesaucot lietas īstajos vārdos, baidoties no vēlētāju dusmām, tiek bruģēts ceļš arī viendzimuma pāru laulāšanai ar visām no tā izrietošajām sekām, taču saucot to citos vārdos, piemēram, par “grozījumiem likumu pakotnē”, kas palīdzēšot galvenokārt pensionāriem. Muļķības.
Par laimi 34 opozīcijas deputāti parakstīja iesniegumu Valsts prezidentam, lūdzot neizsludināt likuma grozījumus, ļaujot jautājumu par partnerības institūta ieviešanu lemt tautai. Centrālā Vēlēšanu komisija līdz 5. janvārim organizē parakstu vākšanu referenduma ierosināšanai par šo grozījumu atcelšanu. Kādēļ tikai mēnesis teju 155 tūkstošu parakstu iegūšanai?
Jebkuras sevi cienošas partijas programmā būtu jābūt mērķim pazemināt slieksni tautas nobalsošanas ierosināšanai līdz sākotnējiem 50 tūkstošiem, lai atjaunotu tautas iespēju līdzdarboties politiskajā procesā un atlabotu to, kas pirms desmit gadiem ar “Jaunās Vienotības” pūlēm tika trīskāršots.
Viens mēnesis, protams, ir pārāk īss laiks nepieciešamā parakstu skaita iegūšanai. Turklāt nenotiek informatīvas kampaņas sabiedriskajos medijos. Parakstīšanos apgrūtina arī demokrātiju graujošā birokrātija, piemēram, parakstu vākšanas punktos iespējams parakstīties katru dienu, bet atšķirīgos laikos, turklāt tādos, kuros strādājošie gluži vienkārši to nevar izdarīt. Sabotāža.
Vai tas, ka jaunākais SKDS partiju reitings netika publicēts, varētu būt saistīts ar valdības “dižajiem” sasniegumiem? Mīts par sabiedrisko mediju neatkarību, šādi tiek izgaisināts, jo šie reitingi bija ļoti nepatīkami “Jaunajai Vienotībai”, bet faktam, ka tie netika publicēti, nav racionāla izskaidrojuma.
Diemžēl sabiedrība ir ļoti inerta. To apliecina arī līdz šim parakstījušos cilvēku skaits – 22 600 no nepieciešamajiem teju 155 000. Protams, te lielu lomu spēlē sabiedriskie mediji, kas, būdami atkarīgi no vadības finansējuma, apzināti veido neinformētu vai pa daļai informētu pilsoni, kas nav spējīgs līdzdarboties politiskajos procesos. Daudzi vispār nezina, ka ir organizēta parakstu vākšana un ka tu ar savu balsi vari ietekmēt ne vien savu, bet arī savu bērnu un mazbērnu nākotni.
Taču tieši tāds ir pašreizējās valdības mērķis – neizglītots un viegli manipulējams pilsonis. Pēdējie valdības lēmumi iezīmē “Jaunās Vienotības” un “Progresīvo”, kā arī nodevēju ZZS ideoloģiskās robežas. Taču sabiedrības vairumu lielākoties interesē labklājība, cilvēki sarosās tikai tad, kad valdība savu garo roku ielaiž viņu maciņos.
Tomēr galvenais – pirmo reizi Latvijas vēsturē ir izveidota tāda valdība, kas nezina, ko valstij vajag garīgas un ekonomiskas labklājības nodrošināšanai.
Pētniecības un attīstības budžets būtu jātrīskāršo attiecībā pret IKP. Kvalitatīva augstākā izglītība un inovācijas ir labklājības pamats, taču šīs nozares finansējums ir viens no zemākajiem Eiropā (aptuveni 1% no IKP), kamēr igauņiem tie ir 2,4%, bet Ziemeļvalstīs vidēji 3%.
Patlaban ārkārtīgi daudz naudas tiek šķērdēts projektos, kas organizatoriskās neprasmes dēļ visticamāk nekad netiks īstenoti. Patlaban uzmanības centrā ir “Rail Baltic”. Būsim godīgi: tas, ka sadārdzinājums būšot 7 līdz 8 miljardi, ir meli. Ņemot vērā inflāciju būvniecības nozarē un materiālu cenu kāpumu, līdz 2030. gadam “Rail Baltica” izmaksas sasniegs 16 līdz 18 miljardus. Salīdzinājumam: 1921. gada atklāja dzelzceļa līniju no Rīgas uz Briseli. Gada laikā! Bet šodien runā, ka ātrvilciens varētu apiet Rīgu.
Turpinot par pilsoņu maciņiem, valdība nav pateikusi, ka
no nākamā gada valsts parāda maksājumi būs aptuveni 500 miljoni eiro.
Paredzēts jauns aizņēmums aptuveni 1,5 miljardi eiro esošo kredītu pārfinansēšanai, taču tas nav droši, jo inflācija aug straujāk par kredīta samazināšanos. No 2027. gada Latvija maksās soda naudu par iekšdedzes dzinēju transportu izmantošanu, nespējot nodrošināt pāreju uz atjaunojamās enerģijas auto. Igaunija jau paziņoja, ka valdība maksās 270 miljonus eiro gadā.
Jūs esat politiķis ar ilgāko parlamentārieša pieredzi. Kā pa šiem gadiem ir mainījies intelektuālais klimats politiskajā elitē? Vai taisnība tiem, kas apgalvo, ka ar katru sasaukumu Saeimas intelektuālais līmenis kļūst arvien zemāks?
Sagrautā izglītības sistēma producē muļķus, kas tiek ievēlēti Saeimā. Nenoliedzami.
Interesants piemērs ir Latvijā ieradušies ukraiņu bēgļi. Salīdzinoši daudz bēgļu strādā IT nozarē. Runājot ar šīs nozares uzņēmumu vadītājiem, esmu uzzinājis, ka viņiem ir ārkārtīgi labas zinības gan humanitārajās, gan eksaktajās zinātnēs – matemātikā, fizikā, ķīmijā, inženierijā. Izrādās, Ukrainas skolās nav bijušas kompetenču pieejas reformas, tādēļ vidusskolas diplomu nevar iegūt, ja matemātikas eksāmena vērtējums ir zemāks par 40 procentiem. Latvijā vēl pirms gada tie bija 5 (!) procenti. Nākamgad vajadzētu būt 20 procentiem, bet būs trīs grūtības pakāpju eksāmeni – vispārīgais, optimālais un padziļinātais.
Patlaban 30 procenti vidusskolēnu nespēj absolvēt skolu. Tie neprot pareizi rakstīt, lasīt, rēķināt. Latviešu valodā izkrīt sacerējumu daļā, tāpēc nevajag brīnīties, ka Saeimas deputāti neatšķir “ka” no “kad”, nespēj izteikt loģisku, strukturētu domu un pirms katras uzstāšanās medijos dodas pie sabiedrisko attiecību speciālista, lai uzzinātu, kas jāsaka par šo konkrēto jautājumā.
Tikai zinību trūkuma dēļ deputāti var apgalvot, ka fotosintēze ir kaitīga. Kā citādi var izskaidrot CO2 apkarošanu?
Tomēr ļaunākais ir tas, ka ir atcelta jebkāda profesionalitāte un viedokļa paušanas kritēriji. Tamdēļ arī “Domburšovā” var satikties “politiķi” – piensaimnieki, reklāmas speciālisti, ministriju ierēdņi un žurnālisti, lai spriestu par Stambulas konvenciju, kaut gan tālāk par virsrakstu viņi nav lasījuši un nejēdz ieraudzīt procesu kopsakarības. Muļķības slavinājums!
Kā jūs definētu lielākās atšķirības starp Atmodas laika līderiem un patreizējiem politikāņiem?
Pārlasiet 4. maija Neatkarības deklarāciju! Tās kā konstitucionāla akta loģika nav atkārtota nevienā vēlākā līdzvērtīgā dokumentā. Tie, kas to sarakstīja, nebija jurisprudences profesionāļi. Protams, ar dažiem izņēmumiem. Tomēr pamatā to veidoja fiziķi, piemēram, Rolands Rikards, Vilnis Eglājs.
Pašreizējo ministru izteiksmi varētu salīdzināt ar vidusskolēnu domu izklāstu. Nav prāta asuma, domas skaidrības un prasmes to noformulēt.
Piemēram, Krišjānis Kariņš ieviesa vārdu salikumu “dinamiskā attīstība”.
Vārdi, kuru nozīme nav skaidri definējama. Taču izrādās, ka pirms viņa to izmantoja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena.
Vai par šādu Latviju jūs cīnījāties Atmodas laikā?
Jāatbild ar retoriskiem pretjautājumiem. Vai pirms divdesmit gadiem, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, mēs balsojām par valodas cenzūru? Par to, ka Agatas Kristi “Desmit maziem nēģerēniem” būs jākļūst par “Desmit maziem indiāņiem”? Vai balsojām par to, ka zemnieki nedrīkstēs art zemi, bet nāksies izmantot koka puļķīšus, lai uztaisītu zemē caurumu, kurā iesēt miežu graudu? Vai mēs balsojām par to, ka dārzkopībā nedrīkstēs izmantot kūdru? Vai balsojām par Latvijas ainavas nodošanu vēja parku rokās, lai gan mums ir neizmērojami kūdras krājumi? Un, vai tikām brīdināti par imigrācijas vārtu atvēršanu?
Vai iespējams radīt tādu nācijas un valsts nākotnes ideālu, kas nemainītos ar katru nākamo paaudzi? Līdz šim ir valdījis uzskats, ka vecie jau neko nesaprot, tāpēc atkal jāveido kaut kas jauns. Interesanta situācija ir izveidojusies Polijā. Tauta, kas tika uzskatīta par ļoti monolītu, mainoties koalīcijai patlaban ir uz pilsoņu kara robežas. Jaunā valdība izmantoja policiju, lai vienas dienas laikā nomainītu sabiedrisko mediju un izlūkdienestu vadību. Vai te var saskatīt līdzību ar Latviju?
Precīzi! Kamēr politiskais spēks darbojas opozīcijā, tas cīnās par “cilvēktiesībām”, taču kolīdz tas nonāk pozīcijā, tiek pielietotas metodes, kurām ar demokrātiju nav nekā kopīga.
Vardarbības apkarotāji kļūst par vardarbības autoriem.
Latvijā notiek tas pats, bet bez policijas iesaistes. Tiek mainīti valsts sekretāri, ministri, taču departamentu vadītāju līmenī kadru maiņa nenotiek, kamēr Polijā tika mainīti arī tie. Latvijā departamentu līmeņa ierēdniecība un tā sauktā “ceturtā vara” ir tie, kas dara, ko valdība liek. Protams, var nedarīt, bet tad jārēķinās ar negatīvām sekām.
Ja runājam par ideālu, tad Atmodas laikā tās bija atmiņas par neatkarīgo Latviju, ko raksturoja turība, nacionālā valūta, spēcīga ražošana, tostarp arī automobiļu, modernākais cementa un šīfera kombināts, izcili izgudrojumi, kas bija zināmi ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē, piemēram, iznīcinātāju prototipi un “Minox” – pasaulē mazākais fotoaparāts.
Taču šie ideāli bija piepildāmi līdz deviņdesmito gadu sākumam, pirms Eiropas Kopiena pārdēvējās par Savienību, pieņemot vairākus tiesību aktus, piemēram, Kopenhāgenas kritērijus, kas tagad uzliek mums par pienākumu tādus lēmumus, kas nav savienojami ar Latvijas suverenitāti.
Tā Eiropa, kādā sevi redzēja Latvija Atmodas laikā, nav tā pati Eiropa, kādā esam tagad. Patlaban latviešiem Eiropa nav kultūras telpa, kur iekļauties, bet gan, vēsturnieka Gunta Apala vārdiem runājot, “slaucama govs”.
Pašreizējā Eiropas Savienība ir izaudzinājusi diedelnieku paaudzi, kas “mēģina izsist naudu”.
Ja iestāšanās labumu mērām tikai naudā, tad tā nekad neattaisnos iestāšanās mērķus, jo naudas nekad nebūs gana. Tā ir tāda sociālistiska domāšana. Piemēram, Krišjāņa Kariņa atruna, ka saviem lidojumiem ar privātu lidmašīnu viņš esot izmantojis Eiropas, nevis Latvijas naudu. Bet kur tad Eiropa ņem to naudu? No mūsu nodokļu maksātāju maciņiem!
Kādas ir nākotnes perspektīvas?
Arvien aktuālāks kļūs jautājums par jaunām starptautiskām aliansēm Eiropas Savienības iekšienē. Piemēram, Višegradas valstu modelis – Čehija, Slovākija un Polija. Latvijas gadījumā tā būtu Ziemeļeiropas valstu alianse, ko raksturotu, piemēram, no Dienvideiropas atšķirīga klimata politika un vēl citi jautājumi, kuros visām dalībvalstīm a priori nevar būt vienāda nostāja.
Taču to var panākt tikai ar suverenitātes palielināšanu. Bet, palielinoties suverenitātei, zūd starptautisko tiesību jēga. Jo te ir lielo valstu tiesības un mazo valstu pienākumi.
Mazajām valstīm apvienojoties, tās maina spēku samēru sev par labu.
Bet par suverenitātes tematu vairāk būs iespējams dzirdēt konservatīvās domas konferencē “Demos”, kas notiks trešdien, 10. janvārī, Rīgas Latviešu biedrības namā.
