Aleksandrs Kiršteins: Par “uzvaras” pieminekli – referendumu 0
Ar Nacionālās apvienības (NA) Rīgas domes vēlēšanu saraksta kandidātu Aleksandru Kiršteinu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
V. Krustiņš: – Kiršteina kungs, jūs esat pieredzējis politiķis, nacionālists ar stāžu. Kā skatāties uz Nacionālās apvienības perspektīvām Rīgas domes vēlēšanās?
– Es domāju, arvien vairāk vēlētāju saprot, ka vēl četri gadi ar tādu Rīgas domes vadību, kas ir opozīcijā valdībai, – tā būs katastrofa. Gan Rīgai, gan valstij, ņemot vērā, kādu lomu galvaspilsēta spēlē valsts politikā un ekonomikā. Jau iepriekšējie četri gadi parādīja, ka šāda koalīcija nevar atrisināt nevienu būtisku problēmu, kurai ir vajadzīga valsts līdzdalība. Tas attiecas, piemēram, uz transporta vai siltumenerģijas problēmām, kas nav atrisināmas bez Eiropas Savienības fondu naudas piesaistes.
– Jūs gribat teikt, ka NA būs tie, kas nodrošinās šo sadarbību ar valdību?
– Mēs redzam, ka šī sadarbība palīdzēs atrisināt Rīgas problēmas, uz to ir balstīta mūsu programma.
– Vai jūs nepieļaujat teorētisku varbūtību, ka pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām “Saskaņas centrs” būs valdībā? Būs cita situācija?
– Teorētiski, protams, ja “Saskaņas centrs” vispār var mainīties, ņemot vērā, ka uz Rīgas domes vēlēšanām tas iet kopā ar partiju “Gods kalpot Rīgai”, kur starp kandidātiem, lai cik neticami, ir tādi cilvēki kā profesore Ausma Cimdiņa vai Sarmīte Pīka, kuras taču kādreiz uzskatīja par nacionālām.
Var jau būt – kādā jaukā dienā šī jaunā koalīcija sapratīs, ka Latvijā nevar būt divas valsts valodas, bet tikai viena, un tāpēc arī valsts izglītībai jābūt tikai latviešu valodā. Bet pagaidām tas izskatās mazticami.
– Vai jūs esat gatavi piedāvāt savu nacionālu programmu, kas būtu pietiekami izteiksmīga un pārliecinoša, lai vēlētāji tai sekotu?
– Es domāju, visi, kas iepazīsies ar mūsu programmu, sapratīs, ka mums ir ļoti pragmatiski un tālejoši uzstādījumi visos Rīgai svarīgajos jautājumos – transports, maģistrāles, tilti, ēku siltināšana, racionāla līdzekļu izlietošana un tā tālāk.
– Vai nebaidāties, ka jūs pārsolīs?
– Pie mums jau politisko ideju “zagšana” nav nekas jauns. Pagājušā gadā mums bija seminārs, un tur tika izteikta tēze par Rīgu kā Ziemeļeiropas un Baltijas jūras metropoli. To ātri pārķēra “Vienotība”. Taču, ja kāds atzīst mūsu idejas par labām, mēs tikai priecājamies. Nacionālisms jau nav pretrunā pragmatiskiem risinājumiem. Tā kā pēc izglītības esmu arhitekts un mans darbs ilgu laiku bija saistīts ar šo jomu, esmu diezgan pamatīgi iedziļinājies šajās problēmās. Piemēram, braucot caur Čiekurkalnu, mēs redzam ļoti labi izplānota, latviešu mentalitātei tuva pilsētas rajona degradāciju. Šie rajoni, tāpat kā Āgenskalns, Torņakalns, Teika, Mežaparks ar tiem raksturīgo apbūvi ir Latvijas vēsturisko pamatiedzīvotāju rajoni. Padomju laikā sākās to kropļošana. Starp vecajām mājām “iedētas” daudzstāvu paneļmājas. Es nerunāju par okupācijas laikā tapušajiem mikrorajoniem. Bet arī šobrīd, kad it kā apzināmies savas vēsturiskās vērtības, vienalga netiek darīts pietiekami to aizsargāšanai un atjaunošanai, tās pamazām iet bojā.
Pats sliktākais, ka pašreizējai domes vadībai pat trūkst izpratnes par šiem jautājumiem. Andris Ameriks radioreklāmā stāsta, ka paredzēts asfaltēt iekšpagalmus. Kuldīga un Ventspils jau desmit gadus neasfaltē iekšpagalmus, bet noklāj ar dekoratīvām plāksnītēm, kas izskatās daudz labāk un izmaksu ziņā nav dārgāk. Vai tad Rīga ir sliktāka?
– Tas, ko jūs sakāt, sasaucas ar stāstu par Ķemeru sanatoriju – arī vēsturiska, nacionāla vērtība, bet valsts tur neko nevarot darīt. Bija kauns TV klausīties! Arī pašvaldību vēlēšanu programmās – viens vienīgs pragmatisms. Kur lielas nacionālas idejas, kas aizrautu cilvēkus?
– Ķemeri ir saistīti ar Rīgu. Mums programmā ir priekšlikums izveidot Lielrīgas padomi, kur sanāk kopā Rīga un tuvāko pašvaldību – Mār-upes, Garkalnes, Jūrmalas un citu – pārstāvji, lai apspriestu koordinācijas jautājumus. Rīgas lidosta ir Mārupes teritorijā, un, ja mēs nolemjam celt pie lidostas lielu izstāžu un konferenču centru, kas konkurētu ar Frankfurti, Ženēvu, Berlīni, tad bez tā neiztikt. Pašreizējai domei ir problēma sadarboties ar latviskām pašvaldībām, tā ir iekārtojusies Rīgā kā cietoksnī.
Runājot par Ķemeru sanatoriju, mani ļoti izbrīna Privatizācijas aģentūras un Ekonomikas ministrijas nolaidība, kuras uzdevums bija to uzraudzīt.
– Pēdējā laikā ir moderni runāt par vēstures “mītiem”, kurus vajag apkarot. Izrādās, ka tie saistīti ar ulmaņlaikiem. Varbūt arī Ķemeru sanatorija tiek uzskatīta par šādu “mītu” – ja jau tā būvēta pirmskara Latvijā, tad nekas derīgs mūsu liberālo sludinātāju acīs tas nevar būt.
– Tikko Lielbritānija pieminēja Mārgaretu Tečeri, bija daudz pārraižu. Tās skatoties, man ienāca prātā, ka Tečeri var salīdzināt ar Kārli Ulmani. Mums ir bijušas daudzas ilūzijas. Viena ilūzija bija, ka pietiek iedibināt demokrātisku un liberālu sabiedrību un visas problēmas atrisināsies pašas no sevis. Tirgus visu sakārtos. Izrādījās, ka tā tomēr nav. Tajās pilsētās, kur pie varas ir mazs “diktators” vai “oligarhs”, tur ir kārtība un lielāks iedzīvotāju atbalsts. Kuldīga, Ventspils, Jelgava – tie ir daži piemēri. Kad investori meklē, kur ieguldīt, viņi grib runāt ar vienu cilvēku, dzirdēt skaidras atbildes, nevis skraidīt apkārt, saskaņojot viedokļus. Es nedomāju, ka Kārļa Ulmaņa laikā būtu iespējama situācija, ka Ķemeru sanatorijai divas nedēļas nav apsardzes. Tas nebūtu iespējams arī Ventspilī un Kuldīgā ar pašvaldību īpašumiem.
Arī Tečere politikā darbojās ar autoritārām metodēm. Viņai bija pretinieki, daudzi tagad, pēc viņas nāves, dejo, dzied “Ragana ir mirusi”, atceras, ka viņa “nozaga” bērniem bezmaksas pienu. Bet aizmirst, ka šo naudu viņa neiebāza kabatā, bet izmaksāja pabalstos trūcīgajiem studentiem. Pateicoties viņas reformām, Lielbritānija izrāvās, un viņai nepaslīdēja garām neviens sīkums.
Kārlim Ulmanim bija līdzīgi. Jā, tagad mēs to lasām atmiņās, un tie it kā ir mīti, bet cilvēki šīs īpašības gribētu redzēt mūsdienu politiķos, taču neatrod.
M. Antonevičs: – Ir bijis solījums Rīgu padarīt latviskāku. Tas labi, taču vispirms laikam būtu jānoskaidro, kur šobrīd izpaužas Rīgas krieviskums vai kosmopolītisms, ko nākamajai domei vajadzētu izskaust.
– Ko šobrīd redz cilvēks, kurš ieradies Latvijas galvaspilsētā un atnācis uz Kaļķu ielu Vecrīgā – lieliem burtiem “Cabaret Burlesque”, nākamais uzraksts “Bar Ampir”. “Nu labi,” viņš domā, “varbūt esmu nonācis kādā sarkano lukturu rajonā.” Dodas tālāk uz Ministru kabineta pusi, Brīvības ielu un lasa: “Ad Gustum”, “Sony center”, “Benu aptieka” un tā tālāk. Kā var izārstēt no šīs slimības? Trīs dienās! Pilsēta var iedot nekustamā īpašuma nodokļa atlaides tiem uzņēmumiem, kas lieto latviskos nosaukumus. Ir jau tādi – “Laima”, “Saules aptieka”, “Kūkotava” – tikai uz kopējā fona pazūd. Jau tas parādītu to, kas šeit ir saimnieki un kādas ir viņu vērtības.
– Lai tā būtu, bet uzrakstu nomaiņa vien būtu tāda latviskuma ieviešana “Patjomkina sādžas” līmenī. Saturiski jau nekas nemainītos.
– Uzraksti ir ātrāk paveicamais darbs. Tālāk – bērnudārzi latviešu valodā.
Vienā teritorijā nevar vienlīdzīgi pastāvēt divas valodas, agri vai vēlu lielākā valoda asimilēs mazāko. Tā tas bija ar karēļu valodu Karēlijas APSR, prūšu valodu Vācijā. Es ceru, ka valodniece Ausma Cimdiņa to spēs izskaidrot Ušakovam.
Latvija 90. gados ratificēja divas starptautiskās konvencijas – par ārvalstnieku “tiesībām” un par bēgļiem. Abās konvencijās teikts, ka parakstītājvalstis apņemas pēc iespējas asimilēt ārvalstniekus vai bēgļus, kuri ieradušies valstī. Neviena valdība nav centusies šīs konvencijas patiešām pildīt. Tieši pretēji – mums visas partijas, izņemot LNNK un “Visu Latvijai”, sit pie krūtīm un stāsta, ka mēs nevienu netaisāmies asimilēt, bet integrēt, saliedēt. Es vienmēr atgādinu, ka 1991. gadā vairāk nekā 400 000 cilvēku pateica “nē” brīvai un demokrātiskai Latvijai.
V. Krustiņš: – Bet integrācija tagad ir Kultūras ministrijas rokās, un šo ministriju vada Nacionālās apvienības pārstāve.
– Integrācija vispirms ir valdības un Ministru prezidenta rokās. Pirmkārt būtu jāsāk ar izglītību – ar bērnudārziem, ar skolām.
– Integrācijas departaments ir Kultūras ministrijā. Jautājums, vai Nacionālā apvienība (NA) izmanto savas iespējas?
– Es nerunāju par departamentu, bet par kopējo valsts politiku.
NA Saeimā ir 13 deputāti, no kuriem daļa ir bezpartijiski, tā ka iespējas ir diezgan ierobežotas. Kad NA mēģināja vākt parakstus par pakāpenisku pāreju uz izglītību latviešu valodā, diemžēl to neatbalstīja ne “Vienotība”, ne tie inteliģences pārstāvji, kas tagad parakstās par to, ka nevajag rīkot referendumu par eiro.
M. Antonevičs: – Un kā būs ar NA un “Vienotības” sadarbību Rīgas domē? Ēlerte noteikti gribēs spēlēt pirmo vijoli.
– Tas ir elementāri – kurš iegūst vairāk balsu, tas arī ir koalīcijas priekšgalā. Mani šobrīd vairāk uztrauc, kā tiek saskaldītas latviešu vēlētāju balsis. “Saskaņai” faktiski nav konkurentu. Varbūt Lindermana partija dabūs kādu vienu vai divus procentus krievu vēlētāju balsu, bet tas nav nozīmīgi. Ja latviskās partijas būtu spējušas vienoties kaut vai par diviem trim sarakstiem, tad “SC” diez vai dabūtu vairākumu, taču latviešu balsu sašķelšana viņiem šādu iespēju dod. Kāpēc Reformu partija nevarēja iet kopā ar “Vienotību”? Es neticu, ka Zemnieku savienība pārvarēs piecu procentu barjeru, arī zaļie diez vai… Runā, ka ir piešķirta nauda fiktīvu sarakstu veidošanai. Tagad parādās tāds saraksts “Vienoti Latvijai”, kuram saīsinājums “VL” – tāpat kā “Visu Latvijai”.
Tagad “Vienotība” ir palaidusi asu antireklāmu pret Ušakovu. Taču mums šoreiz ir mazliet cita taktika. Cilvēkiem ir apnicis negatīvais, tāpēc mēs liksim uzsvaru uz to, ko apņemamies izdarīt.
V. Krustiņš: – Un ko piedāvāsiet darīt ar “uzvaras” pieminekli Pārdaugavā?
– Es nesen par to jau runāju Pirmajā Baltijas kanālā – mēs uzliksim metāla stendus ar uzrakstiem vairākās valodās, kas pastāstīs, kas notika pēc Latvijas “atbrīvošanas” – kādas bija okupācijas sekas. Lai cilvēki uzzina, ka no Latvijas tikai vienā 1949. gada 25. martā izsūtīja 42 000 cilvēku un vairāk nekā puse no viņiem bija bērni.
– Tātad pieminekli jūs negribat pārcelt cituviet. Vai likvidēt?
– Gribam! Tas ir okupācijas simbols, kas ietekmē zemapziņu. Tad jau vācu “koka Frici” arī vajadzētu atjaunot… Taču vispirms mēs sarīkosim Rīgā dzīvojošo Latvijas pilsoņu aptauju. Juridiskās procedūras ir jāievēro, jo piemineklis ir rīdzinieku īpašums.
