– Vai Latvijā esat pirmo reizi? 5
– Pirms daudziem gadiem kā students nonācis praksē Maskavas Enerģētikas institūtā katru nedēļu – ceļš taču maksāja kapeikas! – braucu uz Rīgu ciemos pie saviem studiju biedriem, kuriem palaimējās nokļūt mācībās Rīgā. Pēdējo reizi Rīgā biju 1969. gada vasarā. Tagad esmu atkal ieradies šeit pēc četrdesmit pieciem gadiem. Esmu sajūsmā par redzēto. Rīga ir atturīga, negreznojas, kā uz paplātes izlikta. Bet, ielūkojoties dziļāk, atklājas smalka pilsēta ar skaistiem namiem, koptiem, tīriem pagalmiņiem un nostūrīšiem, un pats galvenais, sirsnīgiem, talantīgiem, kā teiktu mūsu klasiķi, cilvēkiem no agrākiem laikiem – audzinātiem un taktiskiem. Protams, nevaru tā teikt par absolūti visiem, taču tāds iespaids man radās, satiekoties pārsvarā ar latviešiem Jēkabpilī un Rīgā.
– Esmu dzirdējusi, ka Ukrainā pasēs vairs nav ailes tautības ierakstam. Arī Latvijā vienubrīd tā bija no dokumenta pazudusi, taču tagad ir atjaunota.
– Jā, kopš Ukraina, paldies Dievam, vairs nav padomju republika, tā ir. Kad mainīja padomju pases pret Ukrainas, nacionalitātes aile pazuda. Mans personiskais viedoklis – nav jākautrējas no savas nacionalitātes, bet jālepojas ar to. Arī tautības ieraksta ailei Ukrainas pilsoņu pasēs vajadzētu būt. Katrai tautai ir savas vērtības, savas izcilās personības.
