– Kā raugāties uz notikumiem jūsu etniskajā tēvzemē Ukrainā? 6
– Godīgi varu pateikt, ko atceros jau no padomju laikiem. Visi mani radi dzimuši, auguši Rietumukrainā, tieši rietumu daļā, kur Rovna, Sarni, Berezno. Manai vecvecmāmiņai bija 18 bērni, tāpēc radu saime tik liela un izkaisīta. No bērnības atceros naidu, kāds valdīja Rietumukrainā pret visu sovjetisko. Ukrainu ar stingro padomju roku turēja ciet. Šodien Ukrainā notiekošo raksturošu ļoti personiski. Mana māte nesaprot, kā Maidanā no ielas var izcelt bruģakmeni un mest ar to citam cilvēkam. Bet viņas māsa atbildēja – paldies Dievam, ka ir kam mest… Ja vienā ģimenē ir tāda šķelšanās… Godīgi sakot, īsti nesaprotu, kas tur notiek. Zinu, tās ir politiskas spēles. Pāri cilvēku galvām… Sen jau vajadzēja sadalīt Ukrainu divās daļās un likt mierā austrumu daļu, lai viņi runā, kādā valodā grib, dzīvo kopā, ar ko un kā vēlas. Vajag vairāk domāt par savu rietumu daļu, savu ukraiņu kultūru, valodu… Ja divi cilvēki negrib dzīvot kopā, nevar taču viņus turēt šādā “laulībā” ar varu! Cilvēku jūtas ir primārais. Mana māte atceras, kā vēl piecdesmito gadu sākumā, pateicoties padomju režīmam, nebija ko ēst. Viņa gāja zagt salmus govij. Kā gan Sarni pilsētā, kur darbojās piena kombināts, cilvēki nevarētu nopirkt sviestu? Mēs no Latvijas vēl septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito sākumā uz Ukrainu vedām veselu kasti sviesta, lai sadalītu radiem – mātes brālim, vēl kādam… Sviestu vedām!
– Bet atgriezīsimies pie mūzikas. 26. jūlijā “Jūrmalas festivāla” noslēguma koncerta dienā apritēs tieši mēnesis, kopš būsiet nosvinējis četrdesmito dzimšanas dienu. Vai jūtaties sasniedzis visu, ko esat vēlējies?
– Tās skatuves, pēc kurām kāroju, esmu iekarojis. Taču ir skatuves, pēc kurām īpaši nekāroju, bet labprāt uz turieni aizbrauktu. Piemēram, uz teātri “Kolonna” Argentīnā, esmu par to daudz lasījis kā par vienu no lielākajiem pasaules teātriem ar brīnišķīgu akustiku. Darbs man ir saplānots līdz 2020. gadam. Agrāk bija zināms uz priekšu trim četriem gadiem, pēdējā laikā – jau uz pieciem… 16. augustā braukšu uz Ņujorku, kur Metropoles operā sāksies mēģinājumi “Otello” jauniestudējumam. 20. oktobrī brīnišķīgam skotu baritonam Brīnam Tērfelam būs 50. dzimšanas diena. Tai veltītā koncertā viņš uzaicinājis arī mani, tur būs arī Stings, dažādas pasaules zvaigznes. Tad Maskavā piedalīšos Helikona operas jaunās ēkas atklāšanas koncertā. Pēc tam Londonā Koventgārdena operā pirmoreiz paralēli dziedāšu divās operās – “Zemnieka godā” un “Bajāros”. Bet tas tikai izklausās tā viegli un skaisti. Patiesībā katru dienu jāmaksā ar sviedriem. Un, jo vecāks kļūsti, jo grūtāk.
– Kur tagad ir jūsu mājas?
– Latvijā. Esmu šeit rezidents un nodokļu maksātājs. Lai gan vairāk, saprotams, uzturos ārzemēs. Amerikā – apmēram divarpus mēnešus gadā. Dzimtenei neatliek pat pusotra.
– Ja drīkst privāti – vai kādu dāvanu dzimšanas dienā sev pasniedzāt arī pats?
– Nopirku gumijas laivu. Esmu iemīļojis Tumšupi Mālpils pusē. Brīvajā laikā arvien turp braucu makšķerēt, bet, lai tiktu līdz labākajām zivīm, tomēr vajadzīga laiva.
– Kāpēc tieši Tumšupe?
– Netālu tajā pusē mums ir vasarnīca, tiesa, nepabeigta. Man ir vairāki īpašumi Latvijā. Arī zeme Neretas pusē, kuru esmu uzticējis apsaimniekot brīnišķīgam fermerim Eduardam Līcim, kurš nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību.
