– Valsts prezidents Raimonds Vējonis jūs nupat publiski nosaucis kā personību, kuru var uzlūkot kā paraugu integrācijas aspektā… 6
– Pirmajā mirklī biju mazliet pārsteigts. Jo es labprāt nelietotu vārdu “integrācija”. Tas man saistās ar kaut kā sveša iekļaušanu kādā citā kopienā, veselumā… Bet es mūsu valstī nekad neesmu juties svešs. Esmu te dzimis, rīdzinieks, Latvijas patriots, pilsonis. Jā, es ļoti vēlu sāku mācīties latviešu valodu. Iestājoties Jāzepa Mediņa mūzikas koledžā, grūtākais bija kultūras vēsture latviešu valodā, kuru gandrīz nesapratu. Jo kā gan krievu skolā mācīja latviešu valodu? Nekā. Varu pateikties pedagogiem, kuri ļāva dažreiz atbildēt krieviski, lai arī stundas notika, protams, latviski. Alisei Zinovjevai, kura bija gājusi latviešu bērnudārzā, protams, bija vieglāk. Ja pajautātu Andželai Gobai par maniem pirmajiem mēģinājumiem latviešu valodā, varētu smieties un raudāt – gluži kā lasot nejaušus izteikumus no nerātnajām dainām. No otras puses, varu prezidentam piekrist – nebūdams latvietis, varbūt labāk attiecos pret valsti nekā dažs labs latvietis.
– Pēc tautības esat ukrainis. Cik dziļas ir jūsu saknes Latvijā?
– Mana māte uz Latviju atbrauca, ja nemaldos, 1961. gadā, 1970. gadā apprecējās ar manu tēvu, un pēc pieciem gadiem nācu pasaulē es. Starp citu, mans tēvs ticības dēļ tika represēts, viņu uz pieciem gadiem Baltkrievijā iesēdināja cietumā, un vēlāk, atļaujot šeit dzīvot, viņu pieņēma tikai Latvija. Citas durvis – gan Baltkrievijā, gan Ukrainā – viņam bija aizvērtas… Vienīgi Latvijā toreiz uz ticīgiem cilvēkiem skatījās nedaudz caur pirkstiem. No Ukrainas daudzi padomju laikos šurp brauca mācīties par mediķiem, citiem speciālistiem.
– Ir krievi, cittautieši, kuri mājās runā dzimtajā valodā, taču sabiedrībā – latviski. Diemžēl arī viņi uz sevi attiecina jēdzienu “krievvalodīgie”, kas, būtībā piedien tiem, kuri sazināties spēj tikai krieviski. Lai nepelnīti neaizvainotu, vai nevajadzētu ieviest precīzāku jēdzienu – cilvēki ārpus valsts valodas?
– Viss atkarīgs no toņa un konteksta. Ja runā bez nicinājuma pieskaņas, neviens neapvainosies par “krievu”, “ukraini”, “čigānu”… Nebūs jālāpās kā padomju laikos ar “krievu cilvēku” vai “krievvalodīgajiem”. Šķelt cilvēkus pēc tautības ir absolūti nepareizi. Es runāju sešās valodās. Vai es tāpēc esmu itāļvalodīgais, angļvalodīgais, visvalodīgais?
