Latvijā pavisam ir 62 aizsargājamās koku alejas, kurās daudzu koku vecums pārsniedz simts gadu 1
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ceļojot pa Latviju, priecājamies par skaistajām alejām, kas karstās vasaras dienās sniedz patīkamu veldzi un rudeņos pārsteidz ar košo lapu krāšņumu, aizmirstot, ka vecie, simtgadīgie koki stiprā vējā var būt arī dzīvībai bīstami.
Tagadējās Latvijas teritorijā dažādu koku alejas sāka stādīt baroni, muižu īpašnieki, ietekmējoties no Rietumeiropas dārzu un parku modes 19. gadsimta sākumā.
Tādā veidā viņi iezīmēja ceļu uz savām pilīm, kungu namiem, baznīcām, un stādīšana notika atbilstoši tā laika ceļu platumam, kas parasti nodrošināja vietu, lai varētu samainīties karietes.
Tolaik alejas savā ziņā bija materiālā stāvokļa apliecinājums, skaidra norāde uz galveno galamērķi noteiktā apvidū, un katrs sevi cienošs muižnieks vēlējās kādu aleju iestādīt savā īpašumā, akcentējot virzienu uz muižas apbūvi.
Viss jau būtu labi, ja tik strauji nemainītos laikmets. Koki ātri izauga, zirgus nomainīja mašīnas, pieauga dzīves ritms, ātrumi, un sāka rasties problēmas. Katrai koku sugai ir savs mūžs, un pienāk brīdis, kad par veselības uzlabošanu jāsāk nopietni rūpēties, lai dzīvildzi pagarinātu.
Koku alejas ir unikāls kultūrvēsturiskais mantojums, kuram ir liela loma arī dabas daudzveidības uzturēšanā un saglabāšanā. Lai gan alejas ir mākslīgi veidotas – cilvēku stādītas –, tajās sastopams ļoti daudz dažādu augu un dzīvnieku, tostarp retas, īpaši aizsargājamas sugas, piemēram, lapkoku praulgrauzis (vabole), vidējais dzenis, kas iecienījis ozolu alejas, un sikspārņi.
Aleju pirmsākumi
Pirmās alejas stādītas jau 18. gadsimta sākumā, bet intensīvi – tikai 19. gadsimtā. Lielākoties vecajās alejās ieraugāmas vietējo koku sugas, jo citzemju koki, kurus sākumā te mēģināja stādīt, neiedzīvojās mūsu specifiskajos klimatiskajos apstākļos.
“Koku taisnās rindas ir koridors, līdzeklis kustības virzīšanai uz kādu noteiktu mērķi un izslēdz domāšanu. Tās pazīstamas jau no senās Ēģiptes tempļu laikiem. Pirms 1700. gada un līdz pat 18. gadsimta beigām uzskatīja, ka Latvijā visam jāaug kā siltajās zemēs. Tolaik koku stādus veda no Itālijas. Ja tālajā ceļā stādam saknes jau nebija iekaltētas, tad kociņu gaidīja liels šoks par Ziemeļeiropas ziemām un gaišajām vasaras naktīm. Ja izdevās pirmo salu pārciest un uznākušajā atkusnī tas gatavojās plaukt, pēc pāris dienām atgriezās sals, un nu gan stādiņš bija pagalam,” aleju pirmsākumos ielūkojas ainavu arhitekte Ilze Māra Janelis.
Rundālē jau 18. gadsimta beigās zāģēti bērzi un ķirškoki, lai to vietā stādītu alejas no apkaimes mežos izraktām liepiņām. 19. gadsimtā pārsvarā izmantoja liepas, kļavas un ozolus, retāk ošus, par kuriem bija pārliecināti, ka tie ieaugs un sagaidīs nākamo pavasari.
“Zemnieki aleju stādīšanai pie savām mājām pievērsās pēc tam, kad cars izdeva likumu par zemnieku māju izpirkšanu no muižas Baltijas guberņās. Parādoties iespējai tikt pie sava stūrīša zemes, viņi pamazām sāka kopēt muižnieku izdarības.”
Aleju stādīšana turpinās arī mūsdienās. Īpaši liela aktivitāte bija vērojama, tuvojoties Latvijas simtgadei, taču stādīšanas kļūdas joprojām tiek pieļautas.
“Ozolam nepieciešams vismaz desmit metru attālums uz katru pusi līdz nākamajam ozolam, citādi tas neaugs vai nīkuļos. Ja reiz aleja ir iestādīta, tā prasa regulāru kopšanu, nevis kampaņveidīgus sakopšanas darbus. Es neesmu pret alejām, bet gan pret to nepārdomātu stādīšanu,” savu viedokli pauž I. M. Janelis.
Ozoli stādīti ne tikai par godu valsts simtgadei. Veidojot parku, tos stādījuši arī Latvijas prezidenti pie Daugavas dzelmē zudušās Staburaga klints. Interesanti, ka dažus pirms 26 gadiem stādītos ozolus krietni pārauguši uz pusi jaunāki kociņi.
Arī vienā laikā stādītie atšķiras, piemēram, 1995. gadā savu ozolu te iestādījis gan Guntis Ulmanis, gan rakstnieki Vladimirs Kaijaks un Māra Svīre, kuru kociņš augumā ievērojami atpaliek no atjaunotās Latvijas pirmā prezidenta koka. Rakstniece to skaidro tā: “Mūsu ozols lāgā neaug tāpēc, ka stāds bija vietējais – no meža. Vietējiem esot dziļa mietsakne, kuru izrokot nocērt, un tā negribot vairs atjaunoties. Ulmaņa ozolam laikam bijusi labāk saglabāta mietsakne. Vispār Vladimirs bija izvēlējies tādu dīvainu ozoliņu bez galotnes.”
Arī koki noveco
Gadiem ritot, koki tāpat kā cilvēki noveco. Vēl pēc simt gadiem lielas, iespaidīgiem kokiem bagātas alejas būs gājušas mazumā, visticamāk, dabiskās novecošanās dēļ, jo kopš pagājušā gadsimta 80.–90. gadiem, kad bija izplatīta koku kropļošana virs zemes, bojājot mizu, sabiedrības attieksme pret alejām ir mainījusies.
Tomēr netiešs apdraudējums aleju kokiem ir rakšanas darbi, ierīkojot jaunas inženierkomunikācijas un veloceliņus, kuru laikā tiek skarta koku sakņu sistēma.
Arī bailes par cilvēku drošību rada draudus vēsturiskajām alejām. Tas, ja kāds alejas koks spēcīgā vējā ir nolūzis, vēl nenozīmē, ka arī pārējie ir pārlieku bīstami. Arboristu darba pieredze liecina – parasti nopietni bojāti un bīstami ir tikai 5–20% no visiem alejas kokiem.
Pārējos, pareizi kopjot, iespējams droši saglabāt vēl desmitiem gadu ilgi. Pagājušajā nedēļā plašsaziņas līdzekļos izskanēja vietējo iedzīvotāju bažas par ulmaņlaikos stādītās kastaņu alejas likteni Rīgā, kuras tiešā tuvumā pašvaldība gatavojas izbūvēt veloceliņu. Ja rakšanas darbi tiks veikti saudzīgi ar mazgabarīta tehniku un vietām ļoti uzmanīgi pat ar lāpstām, tad aleja nebūs lemta bojāejai un priecēs rīdziniekus vēl daudzus gadus.
Ja nu vecie koki dažādu iemeslu dēļ vairs nav glābjami, tad jāstāda jauni, kā to šopavasar Lielās talkas laikā izdarīja Valmiermuižas iedzīvotāji, kuri atjaunoja muižas īpašnieku Lēvenšternu 19. gs. stādītās vēsturiskās ozolu alejas posmu, iestādot trīspadsmit jaunus ozoliņus valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa “Klēts un mūra žoga fragments” individuālajā aizsardzības zonā. Uz savu roku gan nebūtu ieteicams stādīt, vispirms vajadzētu konsultēties ar speciālistiem.
Pirmais solis – aleju inventarizācija
Latvijā pavisam ir 62 aizsargājamās koku alejas, kurām ir gan kultūrvēsturiska, gan ekoloģiska vērtība, un daudzu koku vecums pārsniedz simts gadu, tostarp Augstrozes lapegļu aleja (Limbažu nov. Umurgas pag.) un Vestienas muižas aleja.
Šajā pavasarī Eiropas Savienības Kohēzijas fonda finansētā projekta “Apsaimniekošanas pasākumu veikšana īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos biotopu un sugu aizsardzības stāvokļa uzlabošanai” ietvaros Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) sāka īstenot vairāku aizsargājamo aleju stāvokļa inventarizāciju, lai varētu noteikt, kādi apsaimniekošanas pasākumi tām nepieciešami, un veicinātu to saglabāšanu un ainaviskās vērtības palielināšanu.
Darbam tika piesaistīti četri vadošie arboristi – dendrologi no uzņēmumiem SIA “Koku eksperts” un SIA “Labie koku eksperti”, kā arī speciālisti ar specifiskām zināšanām aleju īpašo vērtību identificēšanai, piemēram, aizsargājamo augu, putnu sugu noteikšanai un koku stabilizācijas sistēmu piemērotības noteikšanai.
Viņi apsekoja tikai īpaši aizsargājamās alejas – Zemgalē (Bēnes, Bukaišu, Elejas, Iecavas, Blankenfeldes muižas, Lielauces ozolu un Lielplatones muižas liepu aleju), Vidzemē (Raiskuma un Lubānas–Meirānu aleju) un Kurzemē (Vecmoku, Jaunmoku, Popes muižas un Kalētu liepu aleju). Inventarizācijas laikā visi šo aleju koki tika marķēti ar numuriem, fotografēti un sagatavots katra koka stāvokļa apraksts ar nepieciešamajiem apsaimniekošanas pasākumiem.
“Kopumā projektā iekļautajās 13 īpaši aizsargājamajās alejās tika novērtēti 4227 koki, un, izņemot Lielauces ozolu aleju un vienu no Iecavas alejām, šo darbu paveicām šovasar no maija līdz augustam. Viena šāda īpaši aizsargājama aleja var ietvert vairākus posmus, tās ne vienmēr ir vienlaidu alejas, līdz ar to var teikt, ka projektā faktiski apsekojām 22 alejas. To stāvoklis ir ļoti dažāds. Ir alejas, kas jau tiek koptas un atrodas apdzīvotās vietās pie nozīmīgiem ceļiem. Taču līdz šim tur veikti tikai neatliekamie darbi, lai novērstu koku bīstamību, un joprojām sakopšanas darbi vajadzīgi vēl 3468 kokiem,” par pirmās aleju inventarizācijas rezultātiem stāsta projekta vadītāja Inga Hoņavko.
Ne visi šie koki ir bīstami vai prasa ļoti sarežģītu darbu – lielai daļai pietiek ar sauso, bojāto un bīstamo zaru izzāģēšanu. Pie ceļiem esošajām alejām svarīgi pacelt šo koku vainagus virs ceļu profila, lai autotransports kokus nebojātu. Ārpus apdzīvotām vietām alejas koki bieži ir ieauguši un nepieciešama vainagā ieaugušo sējeņu un atvašu izzāģēšana.
Ja koks neapdraud satiksmes un cilvēku vai īpašumu drošību, tad šāds koks var turpināt savu dabisko attīstību – novecošanu, bet, ja tas var radīt apdraudējumu, tad speciālisti rekomendē šādus kokus apzāģēt līdz drošam augstumam, izmantot koku stabilizācijas sistēmas vai pavisam kritiskās situācijās pieļaujama arī koka nozāģēšana.
“Lai saglabātu alejas vērtību un turpmāko mūžu, izzāģēšanai paredzēto koku vietā vai vietās, kur jau ir nozīmīgi alejas pārrāvumi, paredzēts veikt alejas atjaunošanu ar dižstādiem, kas ir vismaz trīs metrus augsti ar stumbra apkārtmēru ne mazāku par divpadsmit centimetriem.”
Inga Hoņavko uzsver, ka atjaunošana var notikt tikai ar attiecīgajai alejai raksturīgajām koku sugām – galvenokārt tās ir liepas, ozoli un zirgkastaņas. Lai pilnā apmērā paveiktu visus rekomendētos darbus, būs nepieciešams ļoti ievērojams laika patēriņš – vairāk nekā 13 000 arborista – kokkopja darba stundu.
“Darbus pasūtot, prioritāte būs alejām, kas atrodas apdzīvotās vietās un pie ceļiem, kā arī kritiski neatliekami darbi ar bīstamiem kokiem. Arī pašas alejas ietvaros kopšanas darbi tiks sadalīti tūlīt un tuvākajos gados veicamajos. Jaunu koku stādīšana paredzēta 2023. gadā, kad projekta īstenošana tuvosies noslēgumam.”
Projekta vadītāja atklāj, ka klasiska koka vainaga sakopšana tiek lēsta ap 90–100 eiro uz vienu koku, taču klāt vēl jāliek koka stabilizācijas sistēmu, stādu un to iestādīšanas izmaksas.
“Parasti aleju koki ir veci un augsti, kas sarežģī to sakopšanu, prasot pat alpīnista prasmes. Līdz ar to vidējā summa viena koka apstrādei var arī pārsniegt minētās aplēses. Tuvāko nedēļu laikā tiks izsludināts iepirkums kopšanas darbiem un faktiski veicamie darbi izpildītājiem – arboristiem – tiks uzdoti pakāpeniski.”
Ņemot vērā darbu apjomu, īpaši aizsargājamo aleju sakopšana varētu izmaksāt aptuveni 345 tūkstošus eiro.
Ko darīt ar pārējām alejām?
“Šīs 13 alejas ir tikai pirmais solis, jo vajadzības veikt koku kopšanu ir katrā no 62 īpaši aizsargājamajām alejām. Savu iespēju robežās aleju īpašnieki jau to dara, bet pārsvarā vien, lai novērstu bīstamās situācijas, taču tik liela mēroga aleju sakopšanas projekts un visaptveroša aleju koku inventarizācija līdz šim Latvijā nav īstenota. Ņemot vērā iegūto pieredzi, DAP noteikti meklēs vēl citas finanšu iespējas un uzrunās aleju īpašniekus, lai iesākto darbu turpinātu arī citviet. Ir pašvaldības, kuras jau ir veikušas aleju inventarizāciju, bet koku sakopšanas darbiem pilnā apmērā līdzekļu ir pietrūcis,” atklāj I. Hoņavko.
Inventarizējamās alejas netika izvēlētas nejauši, bet gan pēc noteiktiem kritērijiem. Tostarp Raiskuma un Lubānas–Meirānu aleja īpaši aizsargājamo aleju sarakstā tika iekļauta tikai pirms diviem gadiem, un to aizsardzības pasākumi bija neatliekami veicami.
Savukārt Lielauces ozolu alejai un vienai no Iecavas alejām jauna inventarizācija nebija nepieciešama, jo nesen tā bija veikta pēc tās īpašnieka iniciatīvas.
Vēl būtiska bija kultūrainaviskā loma (Popes alejai) un īpaši aizsargājamo sugu atradnes – šajā gadījumā mērķsuga Osmoderma barnabita (lapkoku praulgrauzis), kura dzīvesvide ir veci, dobumaini, trupēt sākuši lapkoki (visbiežāk liepas un ozoli). Nozīme bija arī tam, ka zemju īpašnieki vai pārvaldītāji piekrita iesaistīties šajā projektā kā sadarbības partneri.
EKSPERTA VIEDOKLIS
Cilvēki arvien vairāk saprot alejas vērtības
ANDREJS SVILĀNS, dendrologs, DAP ģenerāldirektors: Vēsturiskās alejas ir nozīmīga mūsu kultūrvēstures daļa, kas ir kļuvusi arī par būtisku mūsu ainavas daļu, jo gan Latvijas līdzenajos laukos, gan paugurainēs aleja nereti ir tā vizuālā ass, kas kliedē vienmuļību un ap kuru izceļas pārējie ainavas elementi, padarot apkārtējo vidi daudzveidīgāku.
Daudzas alejas ir bijušo muižu dārzu un parku neatņemama daļa, kas savā laikā kalpoja muižas prestižam – nepārprotami rādīja īsto ceļu uz pili vai kungu māju. 1920. gadā, sākoties agrārajai reformai Latvijā, arī daudzi zemnieki, ieguvuši paši savu zemi, ņēma piemēru no muižu apstādījumiem un stādīja alejas uz savām lauku sētām un saimniecībām.
Jāņem vērā, ka pa šo laiku koki ir izauguši pietiekoši lieli un bez kultūrvēsturiskās klāt nākušas vēl citas vērtības. Daudzās alejās koki ir sasnieguši dižkoku izmērus, bet citzemju koku sugām piemīt arī dendroloģiskā vērtība, proti, tās ir augu introdukcijas pētījumu vērtas.
Lielie aleju koki uztur bioloģisko daudzveidību – kalpo par dzīves vidi visdažādākajai dzīvajai radībai. Turklāt, samazinoties lieliem mežu masīviem, alejas pārvēršas arī par ceļiem sugu migrācijai – gan putniem un zīdītājiem, piemēram, vāverēm, gan kukaiņiem, kas nevar pārvarēt lielus attālumus, – par migrācijas koridoriem tām sugām, kuras visvairāk traucē ainavas sadrumstalotība.
Taču jāpiemin arī draudi, ko rada vēsturiskās alejas. Agrākie muižu pievedceļi bija pietiekami plati, lai zirgu pajūgi varētu izmainīties. Šobrīd tie jau ir par šauriem, jo civilizācija kļuvusi ļoti motorizēta un zirga ātrumā neviens vairs nebrauc – te arī sākas problēmas.
Tomēr gribu minēt pozitīvu piemēru, kā iespējams šīs problēmas līdz minimumam samazināt. Pirms apmēram divdesmit gadiem ceļa rekonstrucijas gaitā sāka zāģēt Limbažu–Dūču bērzu aleju, kurā savulaik vietējie iedzīvotāji šos kokus bija stādījuši. Viņi pēc palīdzības vērsās Nacionālajā botāniskajā dārzā, darbi tika apturēti. Taču vajadzība pēc labāka ceļa nezuda.
Tagad pēc daudziem gadiem ir rasts kompromiss – rekonstrukcija beidzot ir pabeigta, saglabājot lielāko daļu veco alejas koku, vietām iestādot jaunus bērziņus, bet citviet – bīstamākajos līkumos – uzstādot metāla barjeras, lai mazinātu iespējamo avāriju sekas.
2002. gadā es vadīju potenciāli aizsargājamo aleju inventarizācijas projektu. Tā rezultāti vēlāk kalpoja par pamatu LR Ministru kabineta noteikumiem par īpaši aizsargājamajām alejām, kuros vērtīgākās alejas tika ņemtas valsts aizsardzībā. Pašlaik ir vēl vairākas alejas, kuras varētu pievienoties aizsargājamo aleju sarakstam.
Diemžēl dažas alejas jau ir tik bēdīgā stāvoklī, ka ar steigu jādomā, ko darīt. Kā rīkoties, ja vecā aleja reiz stādīta kā vienas sugas vai pat klona homogēns stādījums, bet tagad vairāk atgādina sentenci par reti skaistiem zobiem? Vai bojā gājušos posmus rekonstruēt vai tomēr jāstāda no jauna?
Vēsturisko aleju apsaimniekošanai ir jāiet rokrokā ar periodisku koku bīstamības novērtēšanu un vainagu kopšanu. Pamazām laužam stereotipu, ka kvalitatīva dzīves vide ir tikai iespēja ātri nokļūt līdz darbam, mājām un veikalam. Mūsdienu izpratnē kvalitatīva dzīves vide sevī ietver arī pašcieņu un toleranci pret sava novada vēsturi un dabas bagātībām.
Vai jūs stādītu aleju jeb gatvi savā īpašumā, zinot, cik pūļu jāvelta to kopšanai?
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
