Aldis Siliņš: Ej nu dabū vieglumu sevī 0
Dailes teātrī atgriežas Andreja Upīša pazīstamā stāsta “Sūnu ciema zēni” varoņi, šoreiz – Gundara Caukas dramatizējumā. Viens no trim drosmīgajiem zēniem, Laimes lāča meklētājiem, Bukstiņš, jaunajā izrādē būs aktieris Aldis Siliņš.
To, ka bieži vispirms raksta “UgunsGrēka” Donāts un tikai tad – Aldis Siliņš, aktieris nepārdzīvo, reizē gan nenoliedzot, patīkamāk būtu, ja viņa aktiera darbu saistītu ar Dailes teātra izrādēm. Tomēr Aldis pasmaida, tādi reiz ir spēles noteikumi, cilvēki vairāk skatās seriālus, nevis nāk uz teātri. Trīs gadi seriālā ir daudz, lai arī metrāžas ziņā Donāts tur neapgrozoties nemaz tik bieži. Seriālu nomelnotājiem gan aktieris atbild – parādi, ko vari pats! “Ja reiz šis seriāls dzīvo tik ilgi, tad kaut kāda esence ir atrasta,” spriež aktieris.
Pats Aldis filmēšanos dēvē par kino meistarības skolu. “Tā ir pilnīgi citāda pieredze, cits kolektīvs, kamera, darbs ar partneri. Tev pasaka – viss, sākam. Jāprot mobilizēties, pastāstīt to stāstiņu kadrā. Ej nu dabū to vieglumu sevī! Un te ir lieliska izdevība paskatīties uz sevi no malas – teātris to neļauj. Ne velti pasaulē ir tādi aktieri, kas spēlē vai nu tikai teātri, vai – kino. Diemžēl Kultūras akadēmijā šo skolu neizgājām. Tur viss lien ārā – arī pārliecīga centība. Teātra lielās zāles plašumos minimālisms izšķīst, nenokļūst tālāk par piekto rindu – lai “aizietu” līdz skatītājiem, bez pārspīlējuma reizēm neiztikt.”
Aldis atzīst – bargākais kritiķis esot pats, taču nenovērtējams esot arī sievas Sabīnes vērtējums. “Viņa noskatījusies it visas pēdējā laika pirmizrādes. Ir arī nokritizējusi līdz pēdējam. Protams, uzklausu dažu kolēģu viedokli – visos nevar klausīties, var apmaldīties.”
Aldis ir Dailes teātra aktieris kopš 2000. gada, spēlēts gan Semjuels Bekets, gan Koļesovs (A. Vampilova “Atvadas jūnijā”), tomēr viņš piekrīt, biežāk režisori viņā saskatot komisko varoni. Starp tiem gan lieliskais Velna Roberts izrādē “Punktiņa un Antons”, Peksis “Vārnu ielas republikā”, tagad jautro kompāniju papildina arī Bukstiņš. “Tās jocīgās lomas sākumā, pēc studiju gadiem mazliet kaitināja – tagad to uztveru kā dāvanu. Ne par visiem var pasmaidīt, ne visi var izraisīt smaidu. Ja man kaut kādu iemeslu dēļ to neapzināti izdodas panākt, mēģinu saprast – kas tas ir, lai citreiz varētu to apzināti. Ar gadiem droši vien parādīsies traģiskums, varbūt vairāk būs lomas traģikomēdijas žanrā, kurš man patīk visvairāk.”
Aktieris koķeti piebilst – kas no manis par mīlētāju. Tiesa, savdabīgā mīlētāja lomā Aldi Siliņu varam vērot pērn pirmizrādi piedzīvojušajā komēdija “Puse no sirds” (teātra apvienība “Panna”), kas piedāvā pasmaidīt par “vidējo latviešu vidējo laulību”, bet Alda Siliņa un Zanes Daudziņas spēlētais mīlnieku strīdnieku pāris jau paguvis raisīt skatītāju piekrišanu, ciemojoties Latvijas novados. “Mēs braucam to laulību stāstu rādīt laukos nevis tāpēc, lai pastāstītu, cik patiesībā sniegs ir pelēks, nevis balts, bet gan tāpēc, lai uz šo lietu paraudzītos gaišāk. Vīriešu un sieviešu pasaules ir atšķirīgas. Vīrietim vajag izjaukt to mašīnīti līdz galam, paskatīties, kas tur ir iekšā. Sievietēm tuvāka intuitīvā pasaule – viņa par to mašīnu var vienkārši priecāties. Sieviete un vīrietis papildina viens otru – lai papildinātu, jābūt atšķirīgām šķautnēm. Domāju, savā dzīvē ābola pusīti esmu atradis un citu nemeklēju,” saka aktieris.
Šajos Ziemassvētkos aktieris svinēs jau 33. dzimšanas dienu. Var jau būt, ka kritiskais, varbūt – Jēzus vecums, bet krīzes un krīzītes skaitļus neņem vērā, pasmīn Aldis. Ik pa brīdim ikvienam piezogas doma, ko tu esi paveicis, ko gribējis.
“Manā gadījumā – vai līdz piecdesmit gadiem zaķa kostīmā pa skatuvi lēkāsi,” nopietni pa jokam saka aktieris. “Saprotu, ka ir lietas, kuras nekad dzīvē vairs neizdarīšu, baletā nedejošu, arhitekts nebūšu. Var būt, ja kādreiz būtu bijis prātīgāks, citādi skolā mācījies, būtu citādi.”
Aktiera profesija nebūt neesot Alda bērnības sapnis, tad jau drīzāk šoferis, ugunsdzēsējs. Savulaik astoņpadsmit gadus veco rīdzinieku uz Kultūras akadēmiju aizvedusi vēlme uzrunāt, “pakomunicēt”. “Tajā vecumā tas šķita ļoti svarīgi. Tagad esmu tur, kur esmu un, globāli ņemot, man patīk tas, ko daru.” Šā brīža bilance pēc vispārējiem parametriem it kā piepildīta – dēls ir, koks iestādīts, ar čūsku bērnībā, omītes mājās Latgalē, iznācis mēroties spēkiem.
“Sūnu ciema zēnu” pirmizrāde būšot pirmā, ko kopā ar mammu Sabīni apmeklēšot arī mazais Rūdolfs. “Šajā iestudējumā Bukstiņam piešķirta lielāka loma, mazliet savādāka, jā, būšu arī mīlētājs,” pasmaida Aldis. “Tas, kā šo stāstu un mūsu ideju par to uztvers bērni, nezinu. Viņiem ir sava latiņa, sava izpratne. Bērni ir ļoti kritiski – viņi nepiedomā un nepiedod. Jācer, ka sagādāsim viņiem prieku, notiks mijiedarbība. Morāle tur ir tīri laba – bez darba patiešām nekas nenotiks. Pat pēc loterijas biļetes tev pašam jāaiziet. Neizslēdzu, ka ir cilvēki, kas ir laimīgi, arī dzīvojot sūnu ciemā. Es runāju par iekšēju brīvību – vai es varētu tur dzīvot. Droši vien pat gribētu. Galvenais, lai cilvēks labi jūtas. Tev reizēm pienāk tāds “bomzis”, prasa uzpīpēt – tu redzi, viņam ir pilnīgi cits dzīves ritms, bet tev tajā brīdī kā ar vāli iesit pa pieri – kurš laimīgāks – tu, kuram kabatā tie divdesmit lati un kurš skrien pēc nākamajiem desmit, vai viņš, kurš vienkārši apstājas un uzpīpē.”
“Es gribētu, lai dēls iemācītos priecāties un redzēt to, kam mēs paskrienam garām, lai viņam patiktu tas, ko viņš dara. Svarīgi, lai viņš ir uzmanīgs. Viņam jau tagad ir savs viedoklis. Spītīguma ziņā gan viņš ir mans spogulis – abi esam Mežāži, kad saspītējamies, mūs var izšķirt tikai Sabīne. Bet tas ir labi – viņam ir sava nostāja, savs raksturs. To noteikti negribu salauzt – viņam ir sava dzīve. Pateicoties viņam, vēlreiz ir iespēja uzdot un noformulēt sev kaut kādus jautājumus.”
