Vai atminies detaļās savu aizbraukšanu no Vācijas? 8
Devāmies ceļā kādi trīs četri tūkstoši. Visus salādēja kuģos, es strādāju kuģa policijā, mums izdeva rungas. Beigās mēs ar vienu puisi palikām tikai divatā, pārējie piecdesmit teica, ka ir slimi, gulēja gultās un vēma. Nevarēja viņus dabūt augšā strādāt, amerikāņu virsnieki lamājās. Braucām no Grovnas ostas. Mūs labi baroja, taču daudzi slimoja ar jūras slimību. Mums iedeva bundžu ar siļķu sālījumu – dzēru to un tādējādi sapravīju dūšu. No Latvijas līdzi paņēmām nedaudz, bet man bija rakstāmmašīna, 1931. gada “Kontinentāls” (uz tās šad tad rakstu joprojām), bija albums ar ģimenes foto, drēbes. Tas, ko var iesviest smagajā mašīnā. Līdzi ņēmām sālītu un žāvētu speķi, jo tā bija dzīva nauda.
Tavas ierastās atmiņu takas Latvijā?
Biju aizbraucis uz Lesteni. Tēva tur nav, viņš krita Krievijā, bet viņa vārds iekalts piemiņas sienā. Rīgā aizbraucu uz Miķeļa kapiem pie vecāsmātes un vecātēva no mātes puses. Sarkanie 1919. gadā Rīgā nošāva vecotēvu. Vēl gribētos aizbraukt uz Tīreļpurvu, skatīt nocietinājumus, bet nesanāk…
Kādus 20 gadus savulaik braucu pie savas vecāsmātes Vācijā, vācu kultūra man tuva. Kad biju tur, jutos kā mājās. Latvija toreiz bija neaizsniedzama. Nezinu, vai tie cilvēki, kurus izdzina, dabūja atpakaļ savus dzīvokļus…
Intervija tapusi, autorēm vairākkārt tiekoties ar Albertu Legzdiņu, pēdējoreiz papildināta rakstveidā pirms trim nedēļām. Intervijas tekstu meita Mārīte nolasīja, kad viņš jau bija slimības gultā.
