Apmetāmies Ohaio pavalstī Kolumbusas pilsētā un tūlīt otrā dienā sāku iet darbā. Tas bija jau sarunāts, jo tur strādāja daudz latviešu. Kolumbusa bija mierīga universitātes pilsēta ar kādiem 200 000 iedzīvotāju. Tramvajs gāja, auto. Pēc latviskās rosmes, kāda bija Eslingenē, te bija kā tuksnesī. Latviešu jaunieši jau sanāca kopā, atbrauca kādi simts no visas apkārtnes un uzrīkoja piknikus. Taču vajadzēja mašīnu, bez tās tu nekur nevarēji tikt. Bet mašīnas man nebija. Skatos – meitenes, parunājos, bet visas jau bija aizņemtas, visām boifrendi. Domāju, drūmi te būs. Strādāju zāģu fabrikā “Rocwells Tools”. Mani salika kopā ar trīs hillbilly puišiem. Par hilbilīšiem dēvēja tos, kas nāca no dienvidu štatiem, pīpēja, dzēra pašbrūvēto, spēlēja bandžo un ģitāru. Šie gan nespēlēja bandžo, bet citādi riktīgi hilbilīši. Mēs pakojām zāģus. Nāk zāģi pa līniju, mēs tos pakojam kastēs, kastes liekam uz trulīšiem. 5
Atceros, ka Amerikā jāstrādā, kā tajā Čārlija Čaplina filmā, kur viņš uz slīdlentes brauc, nevar noturēt to tempu. Es strādāju. Cik šie trīs sapakoja, es viens. Aiz stikla sienas sēž vadība un redz. Mums bija pusdienu pauze un vēl divas pīppauzes. Viņi pīpē un runā par sportu, man neērti, jo viņu virtuves valodu es neprotu, eju atpakaļ un pakoju. Beigās man ir trīs ratiņi pilni, viņiem viens.
Ilgi tas negāja, pie manis pienāca arodbiedrības pārstāvis, cik es sapratu – nav apmierināts ar to, ko daru. Nospriedu, ka man vēl vairāk jāstrādā. Pielieku vēl spēkus, pēc divām dienām nāk atkal, šoreiz kopā ar latviešu delegāciju. Viņi saka: Albert, liela problēma, arodbiedrība sūdzas, ka tu rādi sliktu piemēru – tu par daudz un par ātru strādā. Te ir Amerika, te vajag tā izlīdzinoši, nevajag izlēkt. Atbildu, man teica, ka Amerikā būs baigi jāstrādā. Viņš saka: nē, pilnīgi nepareizi, vajag visu tā mierīgi – take it easy! Tomēr vadība, kas skatījās pa logu, saprata, ka nebūs labi, un mani pārcēla citur. Ielika noliktavā, kas atradās aiz lieliem žogiem fabrikas vidū. Tur bija tikai tāds mazs lodziņš, pie kura strādnieki pienāca un prasīja vajadzīgo – vai darbarīku, vai slotas, vai ziepes, vai skrūves. Tur bija mierīgi, tur mani neviens neredzēja, nekāds temps nebija jāuztur, bija tikai amerikāņu vadītājs un es. Priekšā katalogi, mācījos vārdus.
Tā es tur pusgadu nostrādāju un nopelnīju mašīnu. Bet mani vilka prom no Kolumbusas. Redzēju, ka tur nekā nebūs. Domāju, jātiek prom. Vienīgā izeja – Čikāga. Man viens draugs dzīvoja Čikāgā, es nometnē ar viņu sarakstījos. Viss, kas man bija, vēstules aploksne ar viņa adresi, ne telefona, nekā. Mašīna tagad man ir, izdomāju – Čikāga pilna ar vāciešiem, visādiem sporta klubiem, meklēšu, vai nevaru spēlēt pie viņiem futbolu. Prombraucot mamma mani vakarā labi pabaroja ar sīpolu klopsi, iedeva līdzi banānu tūtu, un devos uz Čikāgu. Nekad vēl naktī nebiju braucis garāku ceļu, braucu un braucu, bet jūtu, lielās mašīnas pūš un mirkšķina ugunis. Migu ciet. Nobraucu ceļmalā, pagulēju un agrā rītā iebraucu Čikāgā. Pieeju pie policista, rādu drauga adresi, viņš man parāda ceļu, Čikāgā jau viegli orientēties. Drauga nav mājās, bet viņa mamma, kas mani pazina no Eslingenes, lūdza iekšā uz tēju. Sāku meklēt draugu. Kioskā nopirku vācu vakara avīzi un lasu – vācu komandām futbola turnīrs. Sarunāju ar vienu vācu klubu, ka tas man ļaus rezerves komandā parādīt, ko varu. Svētdien aizgāju uz spēli, iešāvu divus smukus vārtus, vienu augšējā stūrī.
Treneris uzreiz mani ved pie kluba prezidenta. Sēž tāds liels, brangs vācietis. Šis ir Alberts, viņš ļoti labi spēlē, viņam vajag atrast darbu un apmešanos, saka treneris. Kāds arods tev ir? Man nav aroda, saku. Kā tas var būt, Vācijā visiem ir. Skaidroju, ka biju DP nometnē. Nu, mēs kaut ko izgudrosim. Tas bija šausmīgākais darbs, kādu vien esmu darījis. Dzelzceļa malā noliktava, piecos no rīta piebrauc vagoni, un tie jākrauj laukā. Paveram durvis, vagons līdz malām pilns ar apelsīnu kastēm. Kā lai tās paķer, visas ar drātīm saķērušās? Mans pārinieks ir mazs, mazs vecītis, kauli un āda. Viņš paņem kasti un piespēlē man kā basketbola bumbu. Es ar to kasti uz muguras zemē, pārējie smejas, vēderus turēdami. Tā esot pirmās dienas tradīcija.
Es tur noturējos divas dienas, bet saņemtā alga palīdzēja noturēties divas nedēļas. Aizbraucu uz Milkoviem, tur arī bija futbola klubs. Atkal stādos priekšā, treniņos viss labi, stāvēju vārtos. Viņi dabūja man darbu alus brūzī. Labs darbs, laba alga. Bet nākamajā dienā sākās alus darbinieku streiks visā Amerikā. Dzīvoju istabiņā virs kroga, katru nakti krogā visi ballējas līdz četriem rītā. Tas jau nieks, jo streika dēļ man darbā nav jāiet, bet neviens arī man nemaksāja. Kādu svētdienu aizgāju uz futbola turnīru, kur spēlēja poļu komanda, un viņiem bija tik šausmīgi slikts vārtsargs, ielaida kādus deviņus vārtus. Piegāju pie poļu komandas trenera un vaicāju, vai nevajag vārtsargu. Viņš saka: vai tad tu neredzi, ka vajag! Tā es dabūju vārtsarga vietu pie poļiem, bet viņi man dabūja dzīvokli un darbu, jau nākamajā dienā sāku strādāt mazā metāldarbnīcā. Cilvēki bija labi, pusdienot gāju mazā grieķu ēstuvē, kur dienas spešels maksāja 80 centus un par brīvu bija kafija ar krējumu, es vienmēr to dzēru, lai uzturētu spēkus. Bet atpakaļ pie mammas un patēva uz Kolumbusu negribēju neparko.
(Turpinājums žurnāla “Mājas Viesis” 24. aprīļa numurā par to, kā radās slavenie “Čikāgas piecīši”)
