No rīta līdz vakaram bija brīvais laiks. Tāds uzplaukums latviešu mākslai un kultūrai nav bijis. Rakstnieki varēja rakstīt, gleznotāji gleznot, baleta dejotāji griezt piruetes, dziesmu svētkus organizējām… Vēlāk sāka piegriezt skrūves – UNRRA darbību beidza, to pārņēma IRO (Starptautiskā bēgļu aprūpes organizācija), un šie teica: būs jāsāk strādāt, – un sūtīja meža darbos, lai ziemai būtu malka, par darbu deva papildu pārtikas devas, cigaretes. 5
Biju aizņemts ar skolu, sportu, spēlēju futbolu vācu klubos, divreiz nedēļā treniņi, svētdienās spēles. Citam neatlika laika.
Kad māte, patēvs un es posāmies pārcelties uz ASV, vecāmāte man nopirka skaistu, baltu “Hohner” akordeonu ar 60 basiem. Viņa teica: ja tev kādreiz dzīvē grūti klājas, ej un ieķīlā to lombardā!
1952. gadā uz ASV
Pēc sešiem gadiem DP nometnē mums piedāvāja izceļot vai nu uz Austrāliju, vai ASV. Man tik traki gribējās uz Austrāliju, jo domāju, ka tur vēl viss ir pirmatnējs, nevis kā ASV ar milzīgo tempu un skriešanu. Uz ASV mūs izsauca draugi, kas bija agrāk turp aizbraukuši.
Katrā pilsētā gaiss ir citādāks. Ņujorkā tas ir neaprakstāms. Atceros, četros no rīta stāvu uz kuģa klāja, redzu – tādas kā Ziemassvētku lampiņas gar krastu izliktas, bet tās kustas. Blakus stāv jūrnieks, jautāju: kas tās ir? – Tās ir automašīnas. – Ko tās dara tik agri no rīta? – Brauc uz darbu. – Četros no rīta!? Tas bija pirmais šoks. Otrs, kad kāpām no kuģa. Muitnieks ieraudzīja akordeonu un teica, ka jāmaksā nodoklis. Par ko, jautāju. Tāpēc, ka vācu firmas “Hohner” logo virsū. Man nav ko maksāt, saku. Muitnieks paņem nazi un nogriež “Hohner” burtus. Tā, viņš nosaka, tagad nekas nav jāmaksā. Tas tāds jauks piemērs par Ameriku. Bet jau pēc mirkļa mani ieveda kaut kādā treilerī un lika parakstīt dokumentus, ka mani var iesaukt armijā 30 dienu laikā. Tas bija Korejas kara laiks, un skaitīju katru dienu līdz termiņa beigām.
