Kad pirms desmit gadiem Nacionālajā teātrī iestudēja mūsu mūziklu “Eslingene”, pārtraukumā gulēju uz dekorāciju maisiem, skatījos uz griestu baļķiem un domāju – Ūdrītis noteikti kaut kur sēž un skatās. 5
1944. gada novembris
Abi ar mammu kopā ar kādu Latvijas policijas vienību atkāpāmies uz Kurzemes cietoksni. Prom no Latvijas braucām ar vācu transporta kuģi. Bija milzīgs uzbrukums, uguņošana kā 18. novembra svētkos. Kuģu artilērija šauj, krievi met bumbas, mēs stāvam kuģa pakaļgalā un dziedam “Dievs, svētī, Latviju!”. Mana māte saka: “Apskaties labi, puisīt, tu vairs Latviju neredzēsi!” Labi, ka mātes vārdi nepiepildījās!
Dzīvojām Berlīnē, amerikāņi un angļi mūs bumboja dienu un nakti. Pārcēlāmies uz Poliju, kur manam patēvam (viņš bija Baltijas vācietis, kurš 1939. gadā izceļoja uz Vāciju) bija laimējies satikties ar enerģisku cilvēku, vārdā Althauzens. Althauzenam piederēja tekstilfirma, un viņš teica: tā ir nākotne, jo karā drēbes un uniformas vajag nepārtraukti, tu vari prasīt, kādu cenu gribi. Dzīvojām luksusa mājā Polijā, tur bija kalpone, šoferis, ēdamais un dzeramais, kādu tik vari iedomāties. Bet vienā naktī krievi bija klāt. Kad tālumā jau varēja redzēt degošu ciematu un tanku siluetus, lēcām mašīnā un, cik nu ātri varējām, bēgām atpakaļ uz Berlīni. Kad Berlīnei tuvojās krievu lielgabalu kanonāde, ar mašīnu bēgām uz patēva tekstilfirmas filiāli Tīringenā. Klausījāmies radio BBC, kur teica, pēc cik dienām ienāks krievu armija. Naktī braucu ar riteni gar vecām barakām, kur dzīvoja latviešu bēgļi. Viss tumšs, pļavā gulēja nošauti vācu karavīri, braucu un kliedzu: krievi nāk! Krievi nāk! Tumšs, kluss, neviens mani nedzird. Tik ātri savu mūžu nebiju ar riteni braucis.
Eslingene
1946. gadā mūs sapulcināja DP (pārvietoto personu) nometnē Eslingenē. Mamma teica, ka viņa neies nekādā nometnē, kur vienā istabā varbūt jādzīvo sešiem cilvēkiem. Labi saģērbusies ar karakulādu ap kaklu, iegāja beķerejā, viņa perfekti runāja vāciski, un jautāja: kur es varētu dabūt istabu? Švābietes, kas stāvēja rindā pēc maizes, skrēja klāt – man ir istaba! Man ir istaba! Tā dabūjām istabu kādā mājā parka malā un tajā visi trīs dzīvojām – mamma ar patēvu un es. Pārtiku dabūjām no UNRRA (Apvienoto Nāciju palīdzības un atjaunošanas pārvalde), braucu tai ar riteni pakaļ uz sadales punktu. Mēs dzīvojām ārpus nometnes, bet es piedalījos daudzos nometnes pasākumos. Mēs ar manu labāko draugu Eiženu Streipu (aktiera Valfrīda Streipa dēlu) teicām: mēs palīdzējām nodibināt Eslingenes teātri! Teātra spēlēšanai bija atvēlēts agrākās vingrotavas pārtikas sadales veikals, kam grīda ar pamatīgu tauku kārtu. Mums iedeva tādus kā kapļus, ar ko sniegu tīra, mēs cirtām un grūdām tos taukus tālāk, citi tos lika metāla tvertnēs un nesa laukā.
