Vīgnera bērnudārzā 5
Es gāju Vīgnera bērnudārzā blakus Latviešu biedrībai. Tur bija gan muzikālais bērnudārzs, ko bērni apmeklēja sešas dienas nedēļā, un otrs, kuru divreiz nedēļā. Tajā biju es, mūzika visapkārt, bērni soļo un sit bungas. Tur varbūt radās interese par muzicēšanu. Bet arī mājās man patika klausīties mūziku. Mums bija VEF radio, tolaik tas bija retums, kad pārraidīja kādu koncertu, pakāpos uz krēsla un biju diriģents, bet tā jau daudzi bērni dara.
“Viesībās krustmātes dzīvoklī Pārdaugavā man, sešgadīgam puišelim, reiz paredzēja spožu muzikālu nākotni, jo mācēju ātri uzkurbulēt toreiz populāro kofera patafonu, veikli apmainīt smagās Bellacord plates un spēlētāju adatu, kad tā sāka čirkstēt.
Ar mūziku man jau no bērnības veidojās gan bēdīgas, gan priecīgas attiecības. Kad Latvijā slavas zenītu sasniedza vijolnieks Olafs Ilziņš, vecāki iedomājās, ka es varētu iet viņa pēdas, un uzdāvināja vijoli. Tai līdzi nāca jauna konservatorijas studente, kurai bija uzdots atraisīt manu apslēpto talantu. Taču mēs, par laimi, jau pašā sākumā vienojāmies, ka mums abiem ir kas kopīgs – gan viens, gan otrs ienīdām trešdienu vijoļstundas.
Trīs mēnešus ar savu čīgāšanu bojāju nervus visai apkārtnei. Īpaši cieta apakšējā dzīvokļa īrnieki, kuriem piederēja foksterjers ar sevišķām spējām uztvert vijoles griezīgās skaņas. It kā ko nelabu paredzēdams, suns šaušalīgi gaudoja. Mana skolotāja to visu pārdzīvoja ar sāpīgu smaidu, līdz kādā trešdienā aizgāja no manas muzikālās dzīves uz visiem laikiem.” (Alberts Legzdiņš “Čikāgas piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi”, izdots SIA “Vesta”, 2014, 19. lpp.)
Nacionālajā teātrī
Es jau ar teātri vienmēr esmu bijis kopā. Manas vecāsmātes brālēns Ernests Ūdris bija strēlnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris un Nacionālā teātra skatuves meistars. Viņš būvēja dekorācijas arī 1918. gada 18. novembrī, kad pasludināja neatkarīgo Latviju. Un vienmēr viņš man paziņoja, kad bija kāda izrāde, kas man būtu jāredz. Man teātrī bija brīvbiļete. Taču reiz man apnika sēdēt zālē, un es jautāju Ūdrītim, vai nevarētu sēdēt aiz skatuves. Viņš sarunāja, ka varu gan. Izrāžu laikā es lepns stāvēju blakus pažarniekam, kuram bija melna ādas ķivere un ass cirvis pie sāniem. Skatījos visas izrādes, kā tagad redzu – nāk garām visas slavenības – Lilija Štengele, Milda Zīlava, Hilda Prince, Irma Graudiņa, Ansis Mitrēvics, Jānis Lejiņš, Osvalds Uršteins…
Ūdrītim pagrabā bija istaba, teātra rekvizītiem pilna un plakātiem nolīmēta. Tur viņš uz maza prīmusiņa cepa medniekdesas, lielu pannu. Viņa draugi – tehniskie darbinieki un arī dažs labs aktieris starpbrīdī un pēc izrādes nāca šurp un ar pirkstiem no pannas paķēra pa medniekdesai. Nevis špicglāzītēs, bet tādos ķobīšos, kas pagadījās pa rokai, ielēja šņabīti, visi ierāva. Ā, puisītis! – un taukainām rokām vīri noglaudīja man galvu, vienmēr man mati spīdēja. Tur tas teātris man iegāja asinīs caur matiem. Nevaru saprast, kāpēc es nestudēju teātri? Droši vien tāpēc, ka teātri neviens neņēma nopietni.
