Alberts Bels: “Mēs baidāmies nevis no nāves, bet no tā, ka neesam pietiekami labi tai sagatavojušies” 0
Pēdējo reizi redzēju Albertu pirms divām nedēļām. Ceriņi jau bija gandrīz noziedējuši, bet jasmīni – tikko sākuši plaukt. Mēs abi zinājām, ka laika ir atlicis maz. Un tomēr… Cik tomēr dīvaina pirmajā brīdī bija šī ziņa: 1938. g. 6. X – 2024. g. 11. VI…
Patlaban man gribas paklusēt. Tāpēc par domu zīmi, kas starp abiem šiem skaitļiem, lai runā Alberts.
Šī mūsu saruna notika pirms vienpadsmit gadiem un bija publicēta žurnāla “Mājas Viesis” rubrikā “Mans mūžs”, kam tika atvēlēti četri atvērumi, taču ar stingru noteikumu: sarunai jābūt monologa formā.
Maz ir tādu, kas būtu gatavi stundu no vietas stāstīt par sevi. Tādēļ nolēmu darīt, kā ierasts: sagatavoju jautājumus, jau iepriekš izplānojot dramaturģiju, un tad, kad saruna bija atšifrēta un izslīpēta, aizstāju jautājumus ar zvaigznītēm. Pēdējais bija sāpīgs process, tāpēc, ka jautājums, pat pavisam īss, ir svarīga sarunas daļa, tas uzšķiļ dzirksti, liek domāt un formulēt. Tomēr noteikumus nācās ievērot. Tāpēc jautājumi, kas tika uzdoti, paliks zvaigznēs (un zvaigznītēs) ierakstīti.
Baigi ellīgs latviešu stāstnieks. Bels
Ir cilvēki, ar kuriem vari neredzēties mēnesi, gadu vai desmit, bet satiekoties turpināt teikumu, kas visu šo laiku klusi ir gaidījis savu brīdi. Cilvēki, ar kuriem arvien esi domas attālumā. Viens no tādiem ir Alberts Bels. Tad kāpēc es pēkšņi satraucos, uzņemot viņa numuru? Satraucos, it kā pieļautu domu, ka viņš varētu atteikt sarunu. Varbūt tādēļ, ka joprojām atceros, cik neprātīgi mulsu un satraucos toreiz, kad, filmu institūta otrā kursa studente būdama, gāju uz tikšanos ar viņu – izcilo prozistu, smalko, asprātīgo, dziļo un nopietno –, lai lūgtu atļauju uzņemt kursa darbu pēc noveles “Ierēdņa augšāmcelšanās”? Viņš neatteica. Ne toreiz, ne tagad. Un smaidot piebilda: vai tad tu neatceries Kiplinga “Maugli” – viena asins tev un man?
Kad diktofons pierakstīts pilns un iemests somā, pēkšņi attopos, ka neesmu pajautājusi: kāpēc Bels? To, ka Latvijā ne vien padebeši un telefongrāmata, bet arī prese pilna ar cīruļiem, zinu. Un arī to, ka nav labs tonis ienākt literatūrā ar tādu pašu vārdu kā jau kādam atzītam rakstniekam. Bet kāpēc Cīrulis pārtapa tieši par Belu?
Alberts smej: viss ir vienkārši! Mirdza Ķempe uz zīmītes pie viņa manuskripta savulaik uzrakstījusi: baigi ellīgs latviešu stāstnieks. Bels.
*
Es agri iemācījos lasīt. Tas bija mammas nopelns, jo viņa mums ar māsu lasīja priekšā. Iedomājies: lauku māja, kuras krāsns, ir ziemas vakars, krēsla, tikai maza svece, kas deg. Krāsns rūc, liesmu atspīdumi staigā pa sienām un mamma lasa Frici Bārdu. Tie vārdi un tēli, un noskaņas – tas viss ietiecas ne vien prātā, bet arī dziļi sirdī. Tik dziļi, ka līdz pat šai dienai to atceros. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es pats agri sāku lasīt. Mani ļoti interesēja tā milzīgā grāmatu kaudze, kas bija tēvoča istabā plauktos. Bet vēl vairāk mani interesēja veco žurnālu grēdas, kas bija bēniņos.
Tur bija “Atpūtu” komplekts – viss, līdz pat pēdējam numuram, “Aizsargs”, kas atspoguļoja brīvības cīņas, un “Sikspārnis”, kas iznāca 30. gados, satīrisks, ļoti asprātīgs.
To visu lasot man bija sajūta, ka tālie notikumi skar mani ar rakstu zīmēm un attēliem.
Bērna fantāzija spēj uzburt notikumus – varbūt ne gluži tā, kā tie risinājās, bet tā, kā es tos iztēlojos. Domāju, ka arī mūsdienu jauniešiem, lasot senas grāmatas un dokumentālas liecības, var atdzīvoties vēstures ainas. Ja vien viņiem kaut cik galva strādā un sirds ir pareizā vietā.
*
Ne bērnībā, ne skolas gados par rakstīšanu es nedomāju.
Lai gan pamatskolā man bija ļoti laba literatūras skolotāja, Vallija Dandena, gudra, ļoti gudra. Arī viņas pamudināts es daudz lasīju. Mums mājās – kā tolaik visās latviešu lauku mājās – bija liela bibliotēka, kur bija savākti gan mūsu rakstnieku, gan arī Eiropas rakstnieku kopoti raksti. Tur bija lielie krievu rakstnieki, lielie vācu rakstnieki, lielais norvēģis Hamsuns, lielais polis Senkevičs, kas uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Taču tolaik man pat sapņos nerādījās, ka es arī pats varētu rakstīt.
*
Cirkus skola bija avantūra. Bet Komunālās celtniecības tehnikuma elektrotehnikas fakultāte bija mazākais no ļaunumiem.
Pēc prāta ievirzes un interešu zonas man vajadzēja iet vidusskolā, taču toreiz vidusskolā bija jāmaksā mācību nauda, nekādi joki nebija. Mamma bija viena, tēvs Štuthofas nometnē bija pazudis, visticamāk, gājis bojā. Un bija vēl mazā māsa. Mamma strādāja kolhozā. Tai laikā naudu par izstrādes dienām nemaksāja, visi personiskie lopiņi un zeme bija noņemti, atstāta tikai piemājas saimniecībiņa.
Starp citu, arī lai ietu uz Rīgu mācīties, kolhoza priekšsēdim bija jāizprasa atļauja.
Ja viņš atzina, ka tam puikam nav lielas stratēģiskas nozīmes kolhoza nākotnē, palaida. Bet varēja arī nelaist. Absolūta muiža.
Un tā mana vienīgā iespēja bija atrast tādu mācību iestādi, kur maksā stipendiju. Nācās izvēlēties no tā, kur man nekas nepatika. Tā es iestājos celtniecības tehnikumā. Bet tam pretī pāri ielai bija cirks. Mēs bieži bastojām, skrējām uz cirku mēģinājumus un izrādes skatīties.
Paldies Dievam un vecākiem, kas devuši man labu ķermeņa konstitūciju, ko es veiksmīgi varēju izmantot. Bet cirka skolā, lecot no trapeces, salauzu kāju. Nekāda lielā vaina, plīsums, bet riebīgs, ilgi nesadzija. Un labi vien bija. Tad nāca dienests, pēc tam atkūlos mājās… Un tā kopš 1963. gada es rakstu. Redzi, dzīve met visādus kūleņus.
Mans uzstādījums bija nostiprināties spēkā un turēt latviešu tautas vārdu. Tev ir jābūt redzamam, lai tas, ko tu saki, kļūtu dzirdams.
*
Par rakstniecību sāku domāt pēc tam, kad biju neveiksmīgi startējis uz režisoriem kino institūtā Maskavā. Netiku iekšā savas atklātības dēļ. Biju konkursa kārtās jau tālu aizvirzījies, kad kolokvijā kāds no komisijas locekļiem, tāds gluži necils vīriņš, man pajautāja, ko es esot darījis komjaunatnē, kādi pienākumi man tur bijuši. Teicu, ka neesmu komjaunietis. Un te nu liela murdoņa sacēlās. Kā tad tā! Tas nevar būt! Skolu taču esat beidzis? Esmu, es teicu, – kā eksternis. Pamatskolā komjaunatnē uzņēma uzreiz visu klasi, bet vēlāk dzīvē es pa dažādiem ceļiem virzījos, biju armijā, pēc tam atnācu mājās, strādāju… Komjaunatne pazuda, es no tās automātiski izstājos. Bet kā tad jūs domājat dzīvot?! Teicu – es interesējos par mākslu, ne par politiku. Vairāk jautājumu nebija, man ļāva iet.
Kad gaitenī ar vienu igauņu puisi abi stāvējām un gaidījām rezultātus, garām nāca Gerasimovs, tas ar pliko pauri, kas mums šķita liels reakcionārs. Bet viņš apstājās pie manis un teica: ko jūs tiem muļķiem sirdi atklājāt… Tā negaidīti un ģeniāli! Un arī kancelejā meitenes pēc tam teica: nu kāpēc jūs tā izrunājāties, būtu pateicis vienalga ko, neviens taču nepārbaudītu.
Tā es netiku režisoros. Bet man gribējās paust savu attieksmi pret pasauli, pret dzīvi.
Un mani ļoti interesēja cilvēki – cilvēki kā spožas parādības.
Es ļoti augsti vērtēju iespēju vērot cilvēkus, redzēt, saprast, kas vispār cilvēks ir par zvēru.
*
Un tad notika tā, ka es nokļuvu slimnīcā, apēzdams kādu ļoti sliktu produktu sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā. Infekcijas nodaļā mani paturēja ilgi, un nebija tur ko darīt, taču tur bija bibliotēka, kur es atradu Paustovska “Zelta rozi,” grāmatu, kas skar literārās darbības principus. Es to izlasīju un nolēmu, ka man arī jāraksta.
Iesākumam pārlasīju visus īsos stāstus, kas mums mājās bija: O. Henriju, Ezeriņu, Čehovu, mēģināju saprast, kas tas ir. Līdz uzrakstīju savu. Vienu uzrakstīju, tad kādu duci vai pat vairāk. Sakārtoju un aiznesu uz apgādu. Teicu, ka gribu laist klajā.
Viņi par mani ļoti smējās: mēs nelasām tādus, kas nekur nav drukāti, jums jāiet uz Rakstnieku savienību, tur būs literāra konsultante, parādiet viņai.
Tā es aizgāju uz savienību, tur sēdēja Mirdza Ķempe, lieliska dāma, izcila erudīte, gaiša prāta īpašniece. Viņa izlasīja un atzina, ka būtu vērts kaut ko darīt. Iedeva man sarakstu ar grāmatām, kas vēl jāizlasa. Pēc tam es nokļuvu jauno autoru seminārā, un tad tā lieta iekustējās.
Mans pirmais darbs bija “Nakts etīde”. Man ir tāda klade, kur es visu esmu piefiksējis, paskatīsimies. Re, “Nakts etīde” uzrakstīta 1963. gada 8. janvārī. Ātri uzrakstīta, īsiņa. Publicēta “Padomju Latvijas sievietē” 1963. gada septembrī.
*
Tas ir neticami, taču es biju tik spītīgs, ka nolēmu: es būšu profesionāls rakstnieks.
Tas bija dzinulis – rakstīt, lai nopelnītu iztiku. Brīžiem klājās smagi, bija jānes lietas uz lombardu, īpaši, kad ģimene bija, tomēr man izdevās izturēt. Tiesa, tai laikā bija ļoti stingra honorāru sistēma, bija noteikti cipari, ko maksāja par īso stāstu, par prozas lokšņu skaitu, un šos honorārus izmaksāja, nebija tā, ka piepeši izdevējs saka: piedod, man nav naudas, nevaru samaksāt. Finanšu sistēma toreiz darbojās precīzi.
*
Kad biju jauns, iemīlējos ļoti strauji. Vienu brīdi biju iemīlējies trijās meitenēs uzreiz, tas bija interesanti. Mirdza Ķempe vienmēr interesējās par manu dzīvi. Kad es nācu uz konsultācijām, viņa allaž visu izprasīja.
Tajā reizē viņa iesaucās: tās meitenes jūs nobeigs!
Turklāt tās trīs bija ļoti atšķirīgas: viena bija melnmate ar zaļām acīm, viena bija gandrīz kā Bridžita Bordo, tikai latviskāka, un trešā bija ļoti jauka – kā tautu meita no grāmatas. Viņas visas trīs bija ļoti skaistas, un es biju iemīlējies visās trijās vienlaikus. Tas bija fantastiski.
Bet pēc tam es satiku savu nākamo sievu. Tas bija… man no pirmā acu uzmetiena. Šķiet, viņai arī.
*
Dzīvojot laulībā, es sapratu, ka esmu monogāms.
Tas man daudz palīdzēja – šis mīlestības impulss, ko saņēmu no savas sievas. Patiesībā tas man palīdzēja iesākt “Izmeklētāju”, manu pirmo romānu.
Es varbūt romānistikai vispār nebūtu pievērsies, es rakstīju īsos stāstus, ārkārtīgi veiksmīgi rakstīju, biju apguvis tehniku un apjomu. Par īso stāstu tolaik maksāja pieklājīgus honorārus. Bija kādi deviņi vai pat desmit periodiskie izdevumi, kas tos drukāja, tirgus iespējas bija plašas, varēja tīri labi dzīvot, ja, protams, uzrakstīja tik profesionāli, ka tos drukāja. Bet rakstīt romānu man nebija nolūka. Es pat īsti nezināju, kas tas ir un kā to būvēt.
Bet tad kopā ar sievu es sāku klausīties simfonisko mūziku. Viņa bija ļoti muzikāla, ar labu gaumi.
Un reiz, klausoties Rahmaņinova otro klavierkoncertu, es pēkšņi sāku saprast kompozīciju.
Kā tas ir uzbūvēts, kā sajūgts kopā, kā attīstās visas līnijas un kā mūzikas solis rada to lielo iespaidu. Tā dzima ideja rakstīt “Izmeklētāju”.
*
Domājot par romāna konceptu, sapratu, ka lielie romāni, piemēram, Džeimsa Džoisa “Uliss”, prasa milzīgu lasītāja piepūli. Es gribēju rakstīt tādā formātā, ko var izlasīt vienā nedēļā, vēl labāk divos vakaros, bet, ja ļoti grib, tad astoņās stundās. Un tā es izstrādāju savu mazā romāna konceptu un uzrakstīju “Izmeklētāju”, kas izrādījās tīri veiksmīgs.
Un pēc tam bija “Bezmiegs”, neveiksmīgs. Likteņa ziņā. Tas neaizgāja pie lasītāja tad, kad tam bija jānotiek. Prokuratūra izvirzīja pret romānu apsūdzību par aizskārumu, ko tas it kā nodarot padomju varai. Tomēr romāns nebija tik dumji uzrakstīts, lai to iznīcinātu, bet pietiekami atklāti uzrakstīts, lai to aizliegtu.
Nekādu dekrētu par aizliegumu nebija, man vienkārši tika pateikts personiski acīs, lai es to noliekot klusā plauktā un lai neiedrošinoties to lasīt sabiedriskās vietās, pretējā gadījumā būšot smagas sekas man un manai ģimenei.
*
Izstāstīt, kas notika, nav iespējams. Pat tagad es vēl līdz galam neredzu visas tās atsperes, kas uzvilka šo pasākumu, un kāpēc tas viss tika savērpts.
Es vēl esmu tam pārāk tuvu klāt. Es vēl esmu emocijās. Joprojām. Tas bija ļoti nepatīkami, ļoti. Ne jau pats aizliegums, bet blaknes. Taču tagad par to nav vērts runāt. Tagad tā ir vēsture. Man gan te viena kolēģe laipni teica, ka mani romāni nenovecojot. Nezinu, to vēlāk redzēsim.
Bet tajā visā bija kāda negaidīta lieta. Ojāram ir fantastisks dzejolis “Vadoņa augšāmcelšanās”, ko viņš uzrakstīja 1967. gadā, bet tikai 1987. gadā to varēja nopublicēt. Ja kaut kas tāds notiek, rakstniekā rodas aizturēts spēks. Tāds spēks radās arī manī. Ojāram tas izpaudās Čehoslovākijas ciklā, “Klavierkoncertā”, īstenībā visā viņa dzejā. Man tas izpaudās “Būrī”.
Ja nebūtu aizturēts “Bezmiegs”, diez vai es “Būri” būtu uzrakstījis.
Bet būra situāciju radīja toreizējā attieksme pret brīvo vārdu.
“Izmeklētājs” ir rakstīts no 1965. gada novembra līdz 1966. gada maijam, diezgan ilgi, savukārt “Būris” bija gatavs trīs mēnešos – no 1970. gada jūnija līdz augustam, jo tur man viss uzreiz bija skaidrs.
Romāns “Saucēja balss” iznāca garāks, trīs reizes garāks, biju spiests pārkāpt pats savu konceptu, jo materiāls to pieprasīja. Arī “Saknes” ir garāks, bet “Poligons” un “Slēptuve” – tie visi ir īsi. Un tad nāca “Cilvēki laivās”, tas arī ir garāks – tāds posma nobeigums. Nelieloties varu teikt – tas man izdevās.
*
Romānu rakstot, vajag dabūt sevī darba ritmu. Jāstrādā noteiktā laikā. Taču nedrīkst arī pārvilkt pāri tai strīpai, kas dienas darbu ietver. Stāstu var uzrakstīt vienā dienā, vienā elpā – visu līdz galam. Bet, romānu rakstot, tā nedrīkst darīt. Ja pārrauj pāri, nav labi. Pat ja esi iegājis labā ritmā un viss raiti iet un risinās, noteiktā laikā ir jāapstājas. Jānoliek malā un tad nākamā dienā jāatgriežas.
Tas lielākais joks jau ir tas, ka naktī zemapziņa strādā, to romānu būvē tevī iekšā. Miega terapijas princips, kas uztveri padara svaigu.
“Cilvēkus laivās” sāku 1985. gada vasarā, pabeidzu1986. gada pavasarī. “Vientulību masu sarīkojumos” rakstīju no 2001. gada janvāra līdz 2004. gada septembrim.
Agrāk rakstīju ar rakstāmmašīnu, tagad – ar datoru. Pēdējais, kas rakstīts ar mašīnu, ir “Saulē mērktie”. Datoram ir viena slikta īpašība – viss pārāk viegli nāk. Mašīna prasa lielāku organizētību. Jāpārdomā precīzāk, stingrāk jāpieslēdzas frāzei, teikumam, vārdu kārtībai.
Agrāk bija tā: ar mašīnu uzrakstu melnrakstu un tad ar zīmuli vai lodīteni eju cauri – tas ir pats interesantākais. Pēc tam pārrakstu tīrajā, un pēc tam vēl vienu reizi.
Ir daži darbi, pie kuriem esmu strādājis melnu muti. Viens tāds bija “Ilūziju zaļās buras”, manuprāt, mana vislabākā novele. Vispirms to rakstīju kā tradicionālu noveli uz trīsdesmit mašīnraksta lapām. Izlasīju un domāju – johaidī, nu nav kaut kas! Neesmu dabūjis to klātienes sajūtu iekšā. Ņēmos, rakstīju, pārrakstīju, mēģināju atrast ritmus, to, ka es tur esmu klāt. Melnraksts iznāca tuvu simt lapām. Bet gala variants – kādas piecpadsmit lapas.
Aiznesu Ēvaldam Vilkam. Viņš izlasīja un pateica: zini, tādu es varu ar kreiso kāju uzskricelēt. Neiespaidoja viņu mans darbs. Es noskaitos, paņēmu prom savas piecpadsmit lapas un aizsūtīju viņam tās melnraksta lapas. Viņš izlasīja un piezvanīja man: zini, mēs drukāsim tavu noveli. To īso, gatavo variantu, protams. Bet tās melnraksta lapas viņš esot iedevis literatūras muzejam.
Nesen jautāju, muzejā to lapu vairs neesot, kaut kur pazudušas. Tā man “Ilūziju zaļo buru” melnraksta nav. Bet par noveli esmu ļoti priecīgs.
Svarīgi ir, lai darbs nav par īsu, lai nav sajūta, ka pietrūkst kaut kā. Un lai nav par garu, kad apnīkst.
Taču reizēm es tīšām rakstu īsāk. Kad rakstīju “Vientulību masu sarīkojumos”, ieliku tajā nodaļu, kur parādīta balle. Apraksts būvēts kā blogi, anonīmi, es pat nikus neliku. Daudzus komentārus aprāvu pusē. Lai tas pārrāvums lasītājā raisa iekšējo dialogu. Tādu lietu tur man ir daudz. Draugi izlasīja un teica, ka labi esot. Kritiķi daži neatzina. Teica, tas esot murgs.
*
Man ir triloģija, kuras pēdējā grāmata uzrakstīta pirms desmit gadiem. It kā jau pasen, taču sabiedrība tikai tagad pamazām sāk apjaust tās problēmas, par ko es tur rakstu.
Mūsu galvenā nelaime – mēs nevērīgi izturamies pret latviešu tautu.
Tas ir galvenais, kas cilvēkos rada skepsi. Mēs gribam nokārtot citu dzīves, palīdzēt viņiem iekļauties, taču vienlaikus aizmirstam paši savējos. Tas ir liels mīnuss. Arvien retāk dzird vārdkopu “latviešu tauta”. Taču tauta ir tūkstoš gadu laikā augstāku norišu un spēku radīts cilvēku kopums noteiktā teritorijā ar kopēju vēsturisku atmiņu un galvenais – nākotnes vīziju. Tauta ir godā turama, bijājama, Dieva dota.
Bet pie mums nemitīgi tiek kurināts, purināts, dauzīts, plēsts, visādi vērpts un adīts, šūts un tamborēts jautājums par to, ka te ir nacionālā sašķeltība.
Taču tie ir meli, lielākie meli, kas tiek nemitīgi pavairoti un atkārtoti. Jā, Latvijā ir sašķeltība, bet tā ir politiska sašķeltība un tikai par politiskiem jautājumiem. Un abās pusēs ir gan krievi, gan latvieši.
Es dzīvoju daudzdzīvokļu mājā, vidē, kas ir daudznacionāla, taču nekādas sašķeltības nacionālā ziņā te nav! Tas ir blefs, ar ko maldināt sabiedrību. Vieni brēc par latviešu nacionālismu, citi visu reducē uz krieviem. Ja latvietim ir kaut kāda nacionālā apziņa, tad viņš tiek pasludināts par rusofobu. Taču patiesībā mēs esam ļoti iecietīga nācija. Mēs ārkārtīgi labi sadzīvojam ar cilvēkiem, kas ir mūsu tālāki un tuvāki kaimiņi.
Atšķirība ir tikai politiskajās līnijās. Runājot primitīvi: viens virziens – uz Maskavu, otrs – uz Briseli. Rietumeiropa vai Austrumi – tāda ir robežšķirtne. Tā un ne citādi. Tāpēc es vēlreiz atkārtoju: Latvijā nav nacionālās sašķeltības.
*
Latvijas valstij, kāda tā nodibinājās un eksistēja līdz pat Ulmaņa apvērsumam, bija ideāla konstitūcija, kas praktiski deva visiem pilsoniskās un politiskās dzīves dalībniekiem lielas iespējas. Ja viņi tās izmantoja, tad piedalījās valsts pārvaldē ļoti tieši.
Taču šī tiešā piedalīšanās diemžēl pamazām izvērtās tādā milzīgā tirgū – atklātā balsu pirkšanā. Vecie žurnāli ir pilni ar dzēlīgiem stāstiem par tirgošanos Saeimā. Bija skaidrs, ka politiskā sistēma klibo. Pēc Ulmaņa apvērsuma iestājās autoritārs režīms. Saimnieciskā ziņā šie seši gadi bija ļoti produktīvi, taču pilsoniskā ziņā tie tomēr – kā vēlāk izrādījās – bija skaldījuši sabiedrību.
Un šajos duļķainajos juku un ķīviņu ūdeņos PSRS izzvejoja lielo Baltijas zivi. Uzķēra mūs ārā uz āķa kā mazos asarīšus.
Okupācijas gadi bija smags laiks. Visādā ziņā. Pamazām cilvēki pierada pie nebrīves, daudziem jau sāka šķist, ka tā ir tāda nemaināma un neizbēgama eksistence. Krā, krā, tā ir bijis, tā ir paliks!
Taču tie, kuros brīvības ideja, virtuālais brīvvalsts tēls vēl bija iekšā, izrādījās stiprāki. Un spēja aizraut arī citus. Tautas atmodas process aizkustināja un pacilāja. Tas aizturētais spēks, kas okupācijas gados bija krājies, uzbangoja, kolīdz radās labvēlīgi apstākļi, ko izraisīja Gorbačova reformas.
Tas, ko gribēja Gorbačovs, izklausījās cēli. Informatīvā telpa atvērās, atklājot lietas, kas gadu desmitiem bija rūpīgi slēptas. Skaidrs, ka PSRS nevarēja pastāvēt bez represīvā aparāta, un, kolīdz represijas tika maidzinātas, Padomju Savienībai bija jāsabrūk.
Šo problēmu esmu aplūkojis “Melnajā zīmē”. Man par lielu brīnumu tieši šis mans darbs izraisīja vislielāko kritikas pretestību. Bet es jau no zila gaisa neko neķeru, es daudz un pamatīgi lasu, vācu materiālus, vēsturnieku pētījumus un liecības.
Mana formula ir vienkārša – kritika ir jāuzklausa, bet tai nav jāklausa. Tas arī viss. Vairāk neko nevaru teikt.
Atzinība katram cilvēkam ir svarīga. Tā uzlabo garastāvokli vismaz uz vienu dienu. Rakstniekam atzinība ir īpaši vajadzīga. Rakstnieks būtībā ir kā istabas augs – darbs, sevišķi prozā, liek ilgu laiku atrasties telpā. Tagad, protams, ar klēpja datoru var arī ārā rakstīt, taču tas jebkurā gadījumā prasa zināmu fizisku sastinguma stāvokli. Tāpēc rakstniekam kā istabas augam ir svarīgi, ka viņu aplej ar atzinības skaidro ūdentiņu, lai viņš nenokalst.
*
Ir divas grāmatas, kas mani ietekmējušas visspēcīgāk – pirmā ir Bībele, gan Vecā, gan Jaunā derība, otra – Latvju dainas.
Jā, viss sējumu blāķis, kas pirmajā brīdī cilvēkam uzdzen šausmas: kā to visu var aptvert un kā tajā vispār var ieskatīties. Bet tur var ieskatīties un vajag. Latvju dainās ietvertā dzīves gudrība un izpratne ir ļoti spēcīga, tā iespiežas atmiņā un ietekmē visu mūžu. Cilvēkam, kas dzīvo dainu kultūrā, ir pavisam cita attieksme pret lielajām lietām – tādām kā nāve, mīlestība, tēvu zeme.
*
Nāve ir dabīga lieta, nāve nav nekas svešs latvietim. Tāpēc mēs karos esam tik vareni cīnījušies, ka zemapziņā ir ierakstīts: nāve atnāk, protams, taču tas nav nekas briesmīgs. Nāve mūs paņem un aizved kaut kur, kur mēs neesam bijuši, vai arī esam bijuši, bet to neatceramies. Un tas ir bailīgi, protams.
Taču mēs baidāmies nevis no nāves, bet no tā, ka neesam pietiekami labi tai sagatavojušies.
*
Es esmu bijis precēts trīsdesmit gadus. Tad mana sieva izdomāja, ka viņai vajag jaunu dzīvi, un var jau viņu saprast. Man ir trīs lielas meitas un trīs mazbērni, tie tagad veido manu ģimeni. Meitām tagad, protams, ir savas ģimenes, bet mēs tā ļoti labi turamies kopā un draudzīgi esam.
Ģimene – tas ir visa pamats, uz tā turas viss nākamais, kas cilvēka dzīvē ir.
*
Tagad es dzīvoju kā eremīts. Interesanti, taču nav viegli. Uz sievietēm skatos kā uz gleznām – priecājos, bet nepieskaros. Kad biju jauns, ar jogu nodarbojos. Tagad arī – gan garīgi, gan ķermeniski. Agrāk grāmatas par šīm lietām grūti bija dabūt, re, šo te man Māris Čaklais savulaik iedāvināja – fotokopija no mašīnrakstā pārrakstīta teksta krievu valodā. Tagad ir daudz literatūras par lietām, ko nojautu, bet nezināju.
Gadiem ejot, tu sāc saprast, cik stulbs esi bijis daudzās jomās. Internets ļauj pieskarties pasaulei ļoti tieši.
Tu ar pirkstgaliem jūti, kā pulsē pasaule, kā risinās notikumi. Tomēr svarīgi ir saprast, ka galvenais ir atrodams ne jau internetā, bet sirdī.
Eremīta dzīvei ir lielas priekšrocības. Tu vari kaut visu dienu veltīt domām par pasauli, cilvēkiem, dzīvi un savu vietu tajā.
*
*
P.S. Vēl daži vārdi, pierakstīti šā gada 11. jūnijā.
Pēdējais pusgads Albertam bija īpaši grūts. Ik pa laikam viņš piekodināja, lai lūdzu par viņu. Es to darīju. Ik dienu. Rītā un vakarā. Reiz viņš man piezvanīja trijos naktī. Tādās reizēs pirmā doma vienmēr ir trauksmaina. Taču tas bija nejaušs zvans, bezmiega tumsā nospiesta poga.
Mūsu pēdējā tikšanās reizē es pateicu, ka lūdzu nevis to, lai Dievs pagarina viņa dienas šai pasaulē, bet lai sagatavo viņa dvēseli mūžībai. Viņš pasmaidīja un ciešāk satvēra manu plaukstu.
Šorīt Alberts aizgāja. Klusi un viegli. Pamodās, palūdza ūdeni, padzērās, aizvēra acis šai pasaulei un atvēra tās mūžīgai gaismai un dzīvībai.
