Olimpisks lēciens uz pavasari 0
Nav iespējams pretoties vispārējam trakumam tuvināt pavasari! Tā kārojas kādā podiņa ar steidzinātām hiacintēm vai narcisēm, taču pavasari var ienest mājās, arī lieki netērējoties.
Kārtējā pastaigā pa mežu lūkojos pēc zariem – ar lielajām šķērēm nogriežu pa kādam no pusauga bērziņa un pīlādža, žogmales ceriņa un liepas zemākā stāva. Vēl pāris zariņu no kāda krūma, ko ziemā neatpazīstu. Tik lūkoju, lai pumpuri izskatās drukni, it kā tajos būtu aizmigusi dzīvība. Mājās zaru galus vēlreiz nogriežu iespējami slīpi un mērcu lielā vāzē. Ik pārdienu mainu ūdeni, lai zari neapglumē. Pacietīgi gaidu. Tāds prieks, pamanot pumpura degungalā cerīgu zaļumu. Un tad jau cita pēc citas ritinās vaļā spirgtās lapiņas! Viengad izplaucēju ķiršu zarus – bija pat ziedi.
Otrs mans pavasara vēstnesis ir zaļumi. Visvienkāršāk izdiedzēt kreses – sabārstu sēkliņas uz mitras papīra salvetes un regulāri parasinu. Ātri vien sazaļo aromātiskais mauriņš. Galvenais neiekaltēt!
Pēdējos gados mani favorīti ir zirnīšu un saulespuķu dīgsti. Pērku bioloģiski audzētas sēklas, kas paredzētas zaļumu audzēšanai. Izmērcēju un sabakstu zemē. Zemes jau nevajag daudz, jo negrasos audzēt milzu augus, bet pussprīdi garus dīgstus, ko noēst gardu muti. Īpaši man tīk saulespuķu dzinumi – drukni un sulīgi, garšo pēc riekstiem. Pavasaris nu ir manā vēderā!