Uldis Šmits: Pārmaiņas uz labu parasti dzimst ārkārtējos apstākļos, pat krietni dramatiskākos par tagadējiem 0
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
2021. gads būs bagāts daudzām valstiski nozīmīgām jubilejām, kuras, starp citu, liek atcerēties, ka pārmaiņas uz labu parasti dzimst ārkārtējos apstākļos. Pat krietni dramatiskākos par tagadējiem.
Simtgades zīmē, protams, pienākas atcerēties Latvijas “de iure” atzīšanu 1921. gada 26. janvārī. Mums tas vienmēr būs politiski aktuāls datums.
Taču sevišķu nozīmi starptautiski atzītas valsts pastāvēšanas fakts ieguva Trešās atmodas laikā, kad Latvijā, tāpat kā Igaunijā un Lietuvā, notika politiska cīņa par neatkarības atjaunošanu. Un, kad šķita, ka izredzes sāk zust, šie centieni vainagojās ar panākumu.
Janvārī pirms trīsdesmit gadiem baltieši izturēja vienu no izšķirošajiem vēstures pārbaudījumiem.
Pie mums to ievadīja OMON īstenotā Preses nama sagrābšana, tomēr satraucošākās ziņas pienāca 13. janvārī no Viļņas, kur bija gājuši bojā četrpadsmit cilvēki un simtiem guvuši ievainojumus, kad okupācijas armijas tanki un specvienības veica televīzijas torņa un citu ēku šturmēšanu. Rīgā sākās barikāžu dienas.
Bet jāatgādina arī tas, ka Maskavā 20. janvārī noritēja milzīga demonstrācija Baltijas aizstāvībai. Tika nolasīts Borisa Jeļcina aicinājums būt vienotiem, jo “diktatūras draudi kļuvuši par realitāti” apstākļos, kad centrālā vara un kompartijas augstākā birokrātija “atbalsta glābšanas komiteju viltvāržus” un “attaisno ieroču lietošanu pret mierīgajiem iedzīvotājiem”.
Tamlīdzīga masu manifestācija ar pretpadomju lozungiem grūti iztēlojama tagadējā Krievijā, kur diktatūra reāli iestājusies. Droši vien daudzi toreizējie manifestanti un viņu domubiedri ir pametuši valsti, bet palikušie riskē nonākt “ārvalstu aģentu” reģistros vai aiz restēm.
Putina režīmā likuma burts tiek mērķtiecīgi vērsts pret likumības un pamatbrīvību aizstāvjiem, un tam par ilustrāciju labi noder arī Krievijas Izmeklēšanas komitejas decembra vidū aizmuguriski izvirzītā apsūdzība trim Lietuvas tiesnešiem.
Proti, viņi bija kvalificējuši 1991. gada 13. janvāra Viļņas slaktiņu (lietuviešu šaušanu un šķaidīšanu ar tanku kāpurķēdēm) kā kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci un pasludinājuši attiecīgu spriedumu.
Kremli juridiski apkalpojošās Izmeklēšanas komitejas vērtējumā “apzināti netaisnīgu spriedumu”, jo Lietuva tobrīd atradās PSRS sastāvā un viss notika padomju humāno tiesību aktu ietvaros.
Tādējādi politisko vērtību skala Krievijā pēc Jeļcina haotiskās demokratizācijas (un privatizācijas) ēras pamazām apvērsta kājām gaisā. Tas izpaužas arī 1991. gada augusta puča vērtējumā.
Valsts kontrolētie plašsaziņas līdzekļi nu mēdz iztēlot pučistus jeb t. s. Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas locekļus par īsteniem godavīriem, kuri centās novērst 20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu, respektīvi, PSRS sabrukumu.
Turpretī mums būs pamats 21. augustā, cerams, īsti vērienīgi svinēt Konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanas dienu. Jeb neatkarības faktiskās atgūšanas apaļu gadskārtu.
Jāpiezīmē, pasaules sauszemes sestdaļas liktenis tovasar uztrauca arī Rietumus. ASV prezidents Džordžs H. V. Bušs pat 1. augustā apmeklēja Kijevu, lai ukraiņiem klāstītu, ka, īsi sakot, nav vēlams pārlieku tiekties pēc neatkarības, jo uz demokrātiskiem pamatiem pārkārtotajā savienībā viņiem klāsies gluži labi.
Tomēr šādiem stāstiem pārvilka svītru drīzais puča jeb Gorbačova gāšanas mēģinājums, un 24. augustā Ukraina pasludināja neatkarību, ko 1. decembrī apstiprināja tautas balsojums.
Treknu punktu PSRS eksistencei jebkādā variantā pielika 1991. gada 8. decembra Belovežas vienošanās, kuras slēdzēji Jeļcins, Ukrainas prezidents Leonīds Kravčuks un Baltkrievijas Augstākās padomes priekšsēdētājs Staņislavs Šuškevičs konstatēja, ka “sarunas par jauna savienības līguma sagatavošanu nonākušas strupceļā” un “neatkarīgu valstu izveide kļuvusi par realitāti”.
Tāpēc tika ierosināts dibināt NVS kā šo valstu sadarbības ietvaru. Atlika tikai formalitāte – Gorbačova atkāpšanās no PSRS prezidenta amata un virs Kremļa plīvojošā PSRS karoga nolaišana.
Minētās norises vairs neskāra Baltijas valstis, kuras jau bija uzņemtas ANO. Mums gan jāpatur prātā, ka Latvijas atgriešanos starptautiskajā apritē pirmā atzina Islande jau 23. augustā, bet dienu vēlāk – Dānija un dziestošajā Padomju Savienībā vēl esošā Krievija ar prezidenta Jeļcina dekrētu.
Savukārt PSRS Valsts padome pieņēma attiecīgu lēmumu 6. septembrī, un šo dokumentu ievadīja interesants formulējums. Kremlis atzina Latvijas neatkarību, “ņemot vērā konkrēto vēsturisko un politisko situāciju, kas bija pirms Latvijas Republikas iestāšanās PSRS”.
Starp rindām kautrīgi pavīd, ka “iestāšanās” 1940. gadā vis nebija gluži labprātīga un starptautisko tiesību normām atbilstoša.
Protams, okupācija un aneksija nav piesauktas, bet arī frāze, kas drusku izskatās pēc aizplīvurotas atzīšanās, ir visnotaļ zīmīga. It īpaši ievērojot to, ka šodienas oficiālā Maskava reanimējusi “konkrētās vēsturiskās situācijas” un vispār vēstures staļinisko versiju.
Patiesībā gandrīz visi nosauktie nesenās, kā arī jau attālās pagātnes datumi turpina atbalsoties. Atšķirīgā veidā ietekmējot politiku dažādās valstīs. Lukašenko Baltkrievijā, kura vairākus gadus bijusi padomju iekārtas savdabīgs “rimeiks”, valdošās aprindas ir noskaņotas paildzināt šo eksperimentu, lai paturētu varu par katru cenu.
Tāpat Putina Krievijā varas saglabāšana ir mērķis, kas attaisno līdzekļus. Vienīgi Kremlim salīdzinājumā ar Lukašenko pieejams daudz plašāks līdzekļu klāsts, ieskaitot, cik noprotams, gan iekšējam, gan ārējam lietojumam paredzētas ķīmiskas kaujas vielas.
Iespējams, no vecajiem krājumiem. Nav arī nekā jauna ārpolitiskajos centienos ņemt uzraudzībā kādu t. s. leģitīmo interešu sfēru, bet nepakļāvīgos piespiest tajā iekļauties ar militāru spēku.
Kā ukraiņus, kuru apdzīvoto zemi Maskavai “pienākas” kontrolēt, lai pagalam neizčākstētu Krievijas impēriskās ambīcijas.
Ja vien pasauli uzlūko ar pagājušajos gadsimtos ierastu arhaisku skatījumu un atsakās ielāgot likumsakarības, ko atklāj vēstures pieredze. Un nemaz tik seni, bet arī tāpēc atceres vērti notikumi.
