Aktuālā kino izlase 0
Zane Dzene, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Džezā tikai meitenes” (“Some Like It Hot”, 1959, ASV, režisors Billijs Vailders) – LTV7 1. janvārī plkst. 14.05
“Neviens nav ideāls” – tā izskan Billija Vaildera komēdijas “Džezā tikai meitenes” pēdējais teikums, kas, šķiet, uz mūžīgiem laikiem iegūlis gan kino klasikas bieži citētu teicienu krātuvītē, gan ikdienas leksikā. Holivudas grands B. Vailders ir šīs filmas režisors, producents un arī scenārija, kas palienēts no 1935. gada franču filmas “Mīlas fanfaras”, līdzautors, un uz lielā ekrāna tā notikumus izspēlē Merilina Monro, Tonijs Kērtiss un Džeks Lemons (nominācija “Oskaram”), kā arī Džordžs Rafts, Pats O`Braiens, Džo E. Brauns un citi. 1929. gads, Čikāgā valda mafija un mūzika, taču divi mūziķi Džo un Džerijs saprot, ka neatbilst skatītāju pieprasītajam dzimumam. Drīz, kļuvuši par vērienīga slaktiņa aculieciniekiem, viņi metas bēgt un, pārģērbušies par Džozefīni un Dafni, pievienojas sieviešu ansamblim, kura soliste ir Saldumiņš un viņas repertuāra hits ir “I Wanna Be Loved by You”. Kad Amors cauršāvis abu sirdis, sākas pārsteigumi, un viens no tiem – miljonāra Osguda Fīldinga personā, kurš pat nemēģina slēpt, ka iemīlējies Dafnē…
Jau pēc pirmizrādes bija skaidrs, ka nupat izskanējušie aplausi bruģēs filmas ceļu uz panākumiem, un tie šai B. Vaildera filmai bija lieli. Tā bija nominēta sešām Amerikas Kinoakadēmijas balvām, tostarp par režiju un adaptēto scenāriju, taču statueti saņēma kategorijā “Labākie kostīmi”, un 1989. gadā tika izvēlēta par vienu no 25 kinofilmām, kuru iekļāva nupat iedibinātajā Kongresa bibliotēkas Nacionālajā kino reģistrā.
“Es gribu dejot. Vitnijas Hjūstones filma” (“Whitney Houston: I Wanna Dance With Somebody”, 2022, ASV, režisors Kasi Lemons) – kinoteātros
Pēdējos gados muzikālās biogrāfijas iemantojušas īpašu kinematogrāfistu uzmanību, nu šajā grozā iekļuvis arī kinostāsts par Vitnijas Hjūstones likteni, kas aprāvās 2012. gadā. Kasi Lemonsas filma “Es gribu dejot. Vitnijas Hjūstones filma” ļauj kļūt par aculiecinieku stāstam, kā melnādaina meitene, kura dzied baznīcas korī, kļūst par pasaules zvaigzni un cīnās ar saviem dēmoniem. Filma ir pēc labi zināmām formulām stiķēts materiāls un nemaz nekandidē uz oriģinalitāti, taču itin labi ierakstās šī brīža politkorektajos filmu veidošanas rāmjos, kas gan ir par spēcīgu aktrises Naomi Akijas harismai un vokālajām iespējām par Balsi dēvētās Hjūstones lomā.
“Mulenrūža” (“Moulin Rouge”, 1952, Lielbritānija, režisors Džons Hjūstons) – LTV1 1. janvārī plkst. 23
Lai nemulsina – Džona Hjūstona mūzikls “Mulenrūža” nav tā krāšņā filma, ko režisējis Bazs Lūrmens ar Nikolu Kidmenu un Jūenu Makgregoru galvenajās lomās, bet drāma, kas paver aristokrāta un mākslinieka Anrī Tulūza-Lotreka dzīves lappuses. 19. gadsimta beigās Parīzē durvis vēris kabarē “Mulenrūža”, un dienas tur aizvada jauns mākslinieks, kura ota iemūžina kankāna dejotājas un šī naktslokāla apmeklētājus. Viņš ir iemīlējies, taču nelaimīgs, un skatītāju acīm domātais “Sarkano dzirnavu” spožums aizēno viņa personīgās dzīves drāmas, ko uz ekrāna izdzīvo Hosē Ferērs (nominācija “Oskaram”), Ža Ža Gabora, Kolete Maršāna (nominācija “Oskaram” kā labākajai otrā plāna aktrisei) un citi. Tobrīd jau labi zināmā režisora Džona Hjūstona filma tika izrādīta Venēcijā, kur ieguva Sudraba lauvu, un divās kategorijās – par mākslinieka darbu un kostīmiem – saņēma “Oskaru”, kā arī šai balvai bija izvirzīta vēl piecās kategorijās, to vidū – arī kā labākā filma un par režiju.
